Antikvariāts – vieta ar stāstu, smaržu un vērtību

Autors: Anta Blumberga, nozare.lv @ 01.02.2009

Kas vienam nevajadzīgs, kādam citam var būt gluži noderīgs un pat neizsakāmi vērtīgs. Ir tādi, kas nekādos apstākļos pat nevērs antikvariāta durvis, kur nu vēl iegādāsies kādu antikvāru priekšmetu. Ir tādi, kas gluži vai traki uz lietām, kuras smaržo citādāk nekā šodiena un kurās ierakstīts kāds sendienu stāsts. Kas ir antikvāro lietu patiesā vērtība? Kas tās pērk, un kādas šajos grūtajos laikos ir antikvariātu pastāvēšanas izredzes?

Tirgus kluss un nogaidošs

Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, šķiet, grūti atrast nozari, kura varētu dižoties ar strauju augšupeju un būt pārliecināta par nākotni. Kā atzīst antikvariātu tirgus pārstāvji, pēc visai straujas izaugsmes pēdējos desmit gados šobrīd rosība Latvijas antikvariātos ir pieklususi, taču pavisam apstājusies tomēr nav.
„Antikvāro priekšmetu tirgus aktivitāti nosaka attiecīgā brīža ekonomiskā situācija gan konkrētajā valstī, gan pasaulē. Saskaņā ar iedzīvotāju un viesu interesēm un pirktspēju līdz šim bija vērojama visnotaļ izvērsta tirgus kustība, kura veicināja dažādu mākslas priekšmetu aktivizēšanos. Savu regulāro darbību izsoles uzsāka 2005. gadā, pagājušā gada novembrī sasniedzot rekordu, kad tās tika organizētas katru nedēļu. Konkrētā brīža situāciju ir grūti komentēt, jo, ņemot vērā gada sākumu, kurš salīdzinājumā ar pārējo laika periodu vienmēr ir salīdzinoši kluss, nav īsti skaidrs, kāda reakcija sekos uz arvien pieaugošo taupības režīma spiedienu,” skaidro Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Ekspertīzes daļas sektora vadītāja Liāna Liepa.

Tirgus dalībnieki lēš, ka Rīgā varētu būt ap 40 antikvariātu, no kuriem kā lielākie un nozīmīgākie tirgus dalībnieki minami aptuveni 5. Arī Latvijas lielākajās pilsētās ir vismaz pa vienam antikvariātam.
Antikvariāta Volmārs īpašnieks Artūrs Avotiņš, raksturojot situāciju tirgū, pauž uzskatu, ka antikvariāts ir sava veida indikators valsts ekonomikai. Kamēr Latvijas ekonomika bija daudz maz stabila (līdz pagājušā gada sākumam), cilvēki iegādājās dzīvokļus un iekārtoja tos. Antikvāro priekšmetu tirdzniecība samazinājusies vienlaikus ar nekustamā īpašuma tirgus aktivitātes lejupslīdi.

No sarunām ar dažādu antikvariātu īpašniekiem nākas secināt, ka visgrūtāk šobrīd ar tirdzniecību sokas sīko veikaliņu īpašniekiem. „Tirdzniecība ir gandrīz apstājusies. Cilvēkiem šobrīd nav naudas,” no garākas sarunas izvairīdamies, atzīst antikvariāta Elefant antik īpašnieks Staņislavs un turpina spodrināt porcelāna figūriņu. Viņa veikaliņā vienuviet atrodamas mēbeles, dažādi senatnīgi interjera priekšmeti, trauki, arī gleznas un gleznu rāmji, sudraba un zelta izstrādājumi, šķietami nevērtīgas eglīšu mantiņas. Sortiments raibu raibais. Tiesa, pat man kā nezinātājai ir skaidrs, ka šajā bodītē nopērkamas lietas no „zemākajiem plauktiem”.

Tomēr ne visi antikvāro priekšmetu tirgotāji ir noskaņoti pesimistiski. SIA Ameters valdes priekšsēdētājs Andris Klēvers uzskata, ka tirgum arī šobrīd nav ne vainas, tikai ļoti uzmanīgi ir jāizvēlas prece, ko piedāvāt pircējiem. „Veikalam īrēju telpas no Nekustamo īpašumu aģentūras, un īre ir jāmaksā ik mēnesi. Ja manā veikalā būs mēbeles, kuras nevarēšu pārdot, tad vienā brīdī mans bizness izkūpēs kā dūmi no kamīna,” atzīst antikvariāta īpašnieks.

Kas iepērkas antikvariātos?

Gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās atrodas dažādi antikvariāti – gan tādi, kur nopērkamas vērtīgas un izsmalcinātas lietas, gan tādi, kuros savākti dažādi antikvāri nieciņi. Tomēr vairumā gadījumu un pēc savas būtības antikvariāts noteikti nav nekāda lētā bodīte.

A. Avotiņš uzskata, ka šobrīd ļoti neliela daļa bagāto cilvēku ir kultūrvērtību patērētāji. Savukārt tie, kas tikuši vismaz pie turības, nereti iegulda savu naudu izcilā mākslas kolekcijā.

Jau izsenis antikvariāti piesaistījuši māksliniekus un dažādu citu radošo profesiju pārstāvjus. Iespējams, tāpēc, ka šie cilvēki dzīvi izjūt smalkāk. „Ir lietas, ko darām tikai savam priekam un patikšanai. Tieši tāds ir stāsts par senlaicīgajām mēbelēm, kas laika gaitā mantotas no vecākiem, pirktas antikvariātos, saņemtas dāvanā vai kā nevienam nevajadzīgas pieņemtas glabāšanā un nu, savus senos ķirmju saēstos sānus atslējušas pret istabu sienām, turpina kalpot un iedvesmot. Manā paspārnē sakrājies visai raibs senlaicīgo mēbeļu pulks – Ulmaņlaika rakstāmgalds, kuru diezgan nožēlojamā stāvoklī iegādājos antikvariātā Čiekurkalna 1. līnijā un nodevu prasmīgam meistaram restaurēt, omulīgs turku dīvāniņš, kādas pāris bufetes, ir pa krēslam, kāds galds un sadzīviski smalkumi: vērpjamie ratiņi, lampas un senlaicīga sulu spiede,” pieredzē dalās žurnāliste Liene Biezā.

Antikvariātus apmeklē arī sabiedrībā pazīstamas personas, tostarp ministri un deputāti. Senlietu tirgotavas iecienījuši arī Latvijā dzīvojošie cittautieši: zviedri, franči, portugāļi, argentīnieši, brazīlieši un citi. 
Ir tādi antikvariātu apmeklētāji, kas ļaujas spontāniem pirkumiem, un tādi, kas ierodas ar konkrētām prasībām, piemēram, vēlas, lai mēbele vai interjera priekšmets būtu noteikta stila, lai, piemēram, spogulis būtu slīpēts un ar sudraba pārklājumu, lai spogulī būtu iegravēti dažādi zīmējumi un tamlīdzīgi.
A. Klēvers, minot visiem tik zināmo teicienu neskati vīru no cepures, stāsta: „Nesen pie mums veikalā ienāca jaunietis repera apģērbā, pīrsings teju vai visās vietās, kājās tās platās bikses. Mēs ar kolēģi nodomājām, ka tāds te kļūdas pēc iemaldījies. Bet viņš izvēlējās Rīgā izgatavotu jūgendstila bufeti.”

Vietējais mantojums gājis mazumā

Antikvāro mēbeļu tirgotāji stāsta, ka pirms gadiem trim ļoti pieprasītas bija tieši Latvijā gatavotas kantri stila lauku mēbeles. Šobrīd pieprasījums pēc šādām mēbelēm nedaudz mazinājies. Kā nemainīgas vērtības antikvariātos palikušas Vīnes, bīdermeijera stila, art deco un Rīgai tik piedienīgā jūgendstila antikvārās mēbeles un interjera priekšmeti. Izrādās, latviešu patērētājs nebūt netīko pēc smalkajām un interesantajām franču, itāļu un angļu stila mēbelēm, priekšroku dodot Latvijā darinātajām.

Diemžēl vietējā ražojuma antikvāro mēbeļu Latvijā palicis maz. Pirms gadiem desmit liela daļa šo vērtīgo mēbeļu visai veikli tika izpārdotas ārvalstīs. Pagājušā gadsimta 90. gados bija diezgan daudz darboņu, kas apbraukāja Latvijas lauku mājas un par nieka naudu iegādājās mēbeles, kuras pēc tam par lielām summām notirgoja ārvalstīs. Tobrīd antikvāro mēbeļu bizness gāja no rokas. Nebija pat jābrauc uz laukiem. Daļa cilvēku, kas atguva īpašumu Rīgas jūgendstila mājās, iegādājās jaunas mūsdienu mēbeles un mantotās atdeva gandrīz par baltu velti. Savukārt cita daļa meklēja senās mēbeles, lai atbilstoši varētu iekārtot atgūto īpašumu.

Tagad antikvāro priekšmetu tirgotājiem, lai spētu piedāvāt pēc iespējas daudzveidīgāku sortimentu, nereti nākas braukāt pa visu pasauli. Rīgas antikvariātos nonāk mēbeles no Šveices, Anglijas, Francijas, Beļģijas, Vācijas un citām valstīm, kas iegādātas ārvalstu izsolēs.

Ne tikai ieved, bet arī izved

VKPAI izsniedz atļaujas antikvāro priekšmetu izvešanai no Latvijas. L. Liepa stāsta, ka pēdējo piecu gadu laikā atļauju izsniegšanas apjoms skaitliski bijis stabils un nemainīgs. Konsekvenci saglabājuši arī izvedamo priekšmetu veidi, proti, glezniecības darbi un svētbildes. Pārējo izvesto antikvāro priekšmetu daļu veido mēbeles, sudrablietas, grāmatas un porcelāna izstrādājumi. L. Liepa gan uzsver, ka šī statistika objektīvi neatspoguļo antikvāro lietu tirdzniecības apjomus.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem atļauja nepieciešama tikai tiem antikvārajiem priekšmetiem, kuri ir vecāki par 50 gadiem un vērtīgāki par 300 latiem. Pārējās lietas ar zemāku vērtību ārpus Latvijas robežām drīkst izvest bez atļaujām. Galvenās valstis, uz kurām ceļo antikvārie priekšmeti no Latvijas, ir ASV, Apvienotā Karaliste un Krievija. A. Klēvers min, ka viņa veikalā gandrīz ik nedēļu ierodas kāds antikvāro lietu tirgotājs no Igaunijas un pērk mēbeles.

Sekojot līdzi antikvāro lietu izvešanas mērķim, ir iespējams veikt dažādus secinājumus par izmaiņām kultūras priekšmetu aprites vidē. L. Liepa atzīst, ka pēdējā laikā antikvāro lietu tirgus ir stabilizējies un tajā savas pozīcijas nostiprinājuši pieredzes bagātākie dalībnieki. Tirgus kļuvis arī diferencētāks – veiksmīgi strādā noteiktu antikvāro priekšmetu nozaru dīleri – un arī profesionālāks – ilggadējas darbības laikā izkopta izpratne par tirgojamo lietu izcelsmi un saturu. Savukārt, lai nosargātu reputāciju, pārliecība par antikvāro lietu izcelsmi pirms pārdošanas tiek apstiprināta ar nozares speciālistu slēdzieniem, kas norāda, ka tirgus kļuvis arī atbildīgāks.

L. Liepa, paredzot iespējamo antikvariātu tirgus attīstību, uzskata, ka labvēlīgā ekonomiskā situācijā antikvāro lietu tirdzniecības perspektīvas, iespējams, būs saistītas ar veiksmīgi organizētu un regulāru izsoļu rīkošanu.

Antikvārā priekšmeta vērtība

Kas ir tas netveramais, kas saista cilvēkus pie vecām lietām? Kas nosaka antikvāro priekšmetu vērtību, un par ko antikvārās lietas tīkotājs ir gatavs šķirties no lielas naudas summas? Eksperti uzsver, ka sākotnēji vērtību nosaka priekšmeta izcelsme, kultūrvēsturiskās īpašības un saglabātības pakāpe. Otrs antikvārā priekšmeta vērtības veidojošs faktors nenoliedzami ir tirgus konjuktūra, respektīvi, attiecīgā brīža ekonomiskā situācija, patērētāju pirktspēja un interese par atbilstošo nozari. Kā zināms, ne viss ir zelts, kas spīd, un ne katram senam un skaistam priekšmetam varam piedēvēt kultūrvēsturisku vērtību.
Antikvārus priekšmetus un mākslas darbus cilvēki iegādājas ar dažādu motivāciju. Tirgus dalībnieki apgalvo, ka antikvāro priekšmetu vērtība nekad nemazināsies. „Tā ir sava veida investīcija, jo tagad, piemēram, vērtīgu mākslas darbu kolekcija maksā četras reizes vairāk, nekā kolekcionārs par to samaksāja iegādājoties,” uzskata A. Avotiņš.

Protams, ir cilvēki, kas sendienu dārgumiem piedēvē tīri funkcionālu vērtību. „Neraugoties uz cieņu, ko manās acīs izpelnījušās sendienu liecības, tām jāturpina kalpot. Mēs ģimenē esam gan mazi, gan lieli, gan četrkājaini, tāpēc mēbeles mūsu mājās nekad nebūs kā muzeja eksponāti. Senlaicīgās mēbeles lielākoties esmu izraudzījusies praktisku apsvērumu vadīta. Ja nav, kur drēbes pakārt, ir jāmeklē skapis. Negaidīti tādu atradu nelielā antikvariātā Avota ielā. Ieraudzīju un iemīlējos no pirmā acu skata. Kad saimnieks nosauca cenu, nešaubījos, ka to pirkšu. Attiecībā uz vecām mēbelēm vienmēr cenšos ieklausīties sevī un saprast, kādas emocijas tas priekšmets raisa – būs vai nebūs kopā dzīvošana,” savu izvēli, iegādājoties antikvāras mēbeles, pamato Liene Biezā.

Staigājot pa antikvariātiem un tiekoties ar to īpašniekiem, no kādas sarunas prātā palikusi frāze – cilvēkiem visā pasaulē ir tāds nelāgs ieradums kādā dienā ņemt un nomirt. Lietas paliek. Tās turpinās dzīvot, kamēr vien pasaulē būs cilvēki, kas spēs šajās lietās atstātās liecības lasīt un to smaržu sajust.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: