Cik ļoti savā dīķī gribam redzēt balto haizivi

Autors: Agnis Buda @ 30.04.2012

Cik ļoti savā dīķī gribam redzēt balto haizivi
Foto: Ieva Čīka, LETA

 

Daniels Pavļuts un Ģirts Rungainis par to, ka Latvija nedrīkst kļūt par lēta darbaspēka uzsūcējzemi, un par to, ka kapitālam un tā izmēram jābūt Latvijai saprotamam un ka investīcijas ir emocionālas

 

Ekonomikas ministrs sagaida, nostājies durvju vidū. Ceremonija – pirms intervijas jāsarokojas. Ministra kabinetā caur aizkariem sevi piesaka pavasara saule. Arī galvenais iemesls intervijai ir mūžīgi pavasarīgs – gaidāmās investīcijas Latvijā. Galda pretējā pusē – ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts un investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Klusībā nodomāju – vai intervija apstiprinās vai noliegs slavenā investora Džona Templtona teikto „Visbīstamākie vārdi investīciju biznesā ir Šis brīdis ir atšķirīgs”?

 

Ārzemju investoriem, tiekoties ar mūsu augsta līmeņa ierēdņiem vai uzņēmējiem, raksturīgi kā vienu no galvenajiem uzdot jautājumu „Kāpēc Latvija?”. Konkurences priekšrocību precīza fiksēšana ļauj radīt citas konkurences priekšrocības. Tātad – vai sarunas sākumā varam apspriest uzreiz – kas ir Latvijas ekonomikas konkurences priekšrocības?

Daniels Pavļuts: Uz jautājumu, kāpēc Latvija, vienmēr atbildēšu – bet kāpēc gan ne? Mēs, protams, uz kopējā fona esam mazi. Lai neteiktu, ka ļoti mazi vai pat grūti pamanāmi, lielākajai pasaules daļai vispār nezināmi – tas arī ir viens no lielākajiem mūsu trūkumiem. Bet mums noteikti ir, ko piedāvāt – savā jomā, savā žanrā. Mēs, visticamāk, nevaram konkurēt ar Brazīliju, Ķīnu vai Dienvidāziju kopumā, respektīvi, nevaram konkurēt ar tām vietām, par kurām šobrīd valda uzskats, ka tajās noteikti jāiegulda, jo tur viss ir liels, tur noteikti viss notiks un ir skaidri saskatāms nākotnes potenciāls, ir vara, resursi un viss pārējais. Bet diversifikācijas stratēģiju kontekstā domāju, ka Latvija ir viena no tām ļoti labajām mazajām vietām, kurās noteikti būtu vērts ieguldīt savu naudu.

Protams, viss atkarīgs arī, piemēram, no konkrētā investora. Ir nozīme, vai tas ir portfeļinvestors jeb arī investīciju fonds, jeb arī konkrētas nozares spēlētājs.

Lai atbildētu uz jautājumu, sāksim ar acīm redzamo. Atrašanās vieta. Nozīmīgākā ekonomiskā attīstība pasaulē joprojām norisinās simts kilometru joslā gar ūdenstilpnēm, jūrām un okeāniem. Šajā ziņā atbilstīga ir gandrīz visa Latvijas teritorija. Otrs aspekts ir tuvums lieliem mērķtirgiem – neatkarīgi no mūsu pašu mazuma. Mēs, būdami daļa no Eiropas lielā, vienotā tirgus, atrazdamies uz NVS valstu sliekšņa, varam lepoties ar lielisku ģeogrāfisku novietojumu, kas ļauj mums kļūt arī par daļu no lielām loģistikas ķēdēm.

Vēl kāda lieta, kura tik bieži neizskan, bet to vēlos pasvītrot, ir mūsu priekšrocības, kas veidojušās vēstures gaitā. Mani vienmēr interesējusi arhitektūra un pilsētas attīstības tendences, tādēļ, braukājot un aplūkojot Rīgu, nevaru neapbrīnot cilvēkus, kuri savulaik – 19. gadsimta otrajā pusē un nogalē – ir plānojuši šo pilsētu, jo šajā telpiskajā struktūrā dzīvojam joprojām. Daudzas no skolām joprojām atrodas Reinholda Georga Šmēlinga būvētajās pievilcīgajās ēkās, vēl arvien mums ir tie paši ugunsdzēsēju depo, būvēti Armitsteda laikā, kurš bija angļu mērs Krievijas impērijā un pilsētā, kuru pārvaldīja baltvācieši.

Viņi toreiz izveidoja to pilsētas struktūru un vidi, kurā turpinām dzīvot vēl šobaltdien. Arī vēsturiski tapušais atspoguļo mūsu priekšrocības. Mums ir vēsturiski iekoptas ostas, mums ir funkcionāls, labs dzelzceļa tīkls, mums ir arī pietiekami izveidots ceļu tīkls, kas, protams, būtu pienācīgi jāuztur, un mums ir arī industriālās attīstības tīkls. Ja paraugāmies uz dzelzceļiem, energopieslēgumiem un vēsturiski pastāvējušo industriālās attīstības struktūru, tad automātiski ieraugām savdabīgu ceļa karti vai rasējumu, kuru varam turpināt attīstīt arī šodien, un varam aptvert, kā tālāk varētu virzīties visa rūpniecība.

Ģirts Rungainis: Iepriekš teiktajam varu vienīgi piekrist. Koncentrēti izsakoties – mūsu priekšrocības ir vēsture, ģeogrāfija un potenciāls. Vēl varu papildināt, piebilstot, ka esam tuvākais ES punkts lielai daļai Dievidaustrumāzijas. Ir ostas, Rīgas lidostas, airBaltic potenciāls, kas eventuāli sasaistāms ar tālajiem long haul lidojumiem uz Ķīnu, Indiju un citām Dievidaustrumāzijas daļām. Tā ir 21. gadsimta izpausme, vēl viens turpinājums tai pašai pagātnē tik aktuālajai ostai, ūdensceļiem, dzelzceļam.

Protams, visi cilvēki nekad neīstenos uzņēmējdarbību vienā vietā, bet šī Krievijas tradīcija, Vācijas tradīcija, arī zviedru saites, skandināvu interese un ietekmes ir neizbēgamas. Tas nozīmē, ka vairāku tūkstošu kilometru rādiusā ap mums ir cilvēki, uzņēmēji, kuriem šī vēsture, ģeogrāfija un potenciāls ir interesants – neraugoties uz to, ka ar darbību Latvijā ir saistāms arī zināms problēmu saraksts. Taču problēmai vienmēr ir divas puses – tā var būt arī iespēja.

Daniels Pavļuts: Mūsu ekonomika nav vienpusīga, tā ir pietiekami diversificēta un satur ļoti daudz iespēju, ir daudz sinerģijas efektu. Jāmin arī cilvēku faktors. Kopumā mūsu darbaspēks ir ļoti izglītots, mūsu darba ētika ir salīdzinoši augstā līmenī. Īpaši to novērtē cilvēki no Austrumiem. Nesen man bija iespēja viesoties kādā metālapstrādes uzņēmumā Daugavpilī. Viņu ražoto produkciju varētu ražot daudz kur citur, un to arī ražojuši daudzās vietās. Vaicāju, kāds ir viņu noslēpums, kāpēc pērk tieši no viņiem? Uzņēmuma vadītājs atbildēja, ka viņi vienkārši tur doto vārdu un pilda apsolīto. Tas ir būtiski. Varam mēģināt meklēt tam saknes – varbūt tās ir dainas, varbūt vācu darba kultūra vai kaut kas cits – nezinu, jo neesmu sociālantropologs.

Pievēršoties pieminētajam 21. gadsimtam: daudzas valstis laika gaitā maina savas konkurences priekšrocības. Piemēram, Brazīlija, kura izdarīja milzīgu pagriezienu. Vai kaut ko tādu var izdomāt arī Latvija un panākt rezultātu tuvākajos divdesmit gados?

Daniels Pavļuts: Man šķiet, ka konjunktūra to diktē. Bet, pirmkārt, varam ilgstoši un pamatoti ekspluatēt jau esošās priekšrocības, esošās eksportā spēcīgākās nozares. Bet varbūt tas, kas mums ir piemitis vienmēr un ko agrāk neesam novērtējuši, šobrīd izvirzās priekšplānā: kvalitatīva vide, zeme, ūdeņi, gaiss, lauksaimniecībā apstrādājamā zeme, potenciāls mērenās joslas apstākļos, teritorija, kurā ir ārkārtīgi zems dabisko kataklizmu īpatsvars. Uz kopējā pasaules fona tas mūs atšķir, mūsu potenciāls pat pieaug, mums neko īpašu pat šobrīd nedarot. Droši vien jādiskutē, kas tad nākotnē to resursu kontrolēs, cik efektīvi mēs mācēsim no tā visa iegūt vērtību.

Ir lietas, ko plānojam mērķtiecīgi atbalstīt tuvākajos gados, ievietot nākamā perioda fondu programmās papildus tām lietām, kas šobrīd iezīmējušās – tehnoloģiju līmeņa, produktivitātes paaugstināšana, energoefektivitāte, kā arī industriālā energoefektivitāte. Un, protams, finansējuma nodrošinājums tajās fāzēs, jomās, kur tradicionālais finanšu sektors to nedara un, visticamāk, arī nedarīs, proti, agrīnas stadijas kapitāla finansējums, riska kapitāls, sēklas kapitāls, eksperimentālās nozares, pētniecības finansējums.

Tas ir jautājums par to, ka bankas izsniedz kredītus pārsvarā pret ķīlu, taču līdz ar to tie īsti nevar būt kredīti inovatīvai attīstībai. Un Latvija inovāciju parametros atrodas pēdējā vietā ES.

Daniels Pavļuts: Te ir gan/gan. Skaidrs, ka bankas ir konservatīvi finansētāji. Tā arī jābūt. Kad tās nebija konservatīvi finansētāji, nonācām tur, kur nonācām. Ir pareizi, ka šobrīd bankas ir konservatīvas. Var, protams, diskutēt, ka kaut ko varētu darīt vairāk. Nenoliedzami saglabājas atvērta vajadzība, kā finansēt riskantākus, eksperimentālākus projektus. Jāsadala risku, ko kurš darīs. Skaidrs, ka valsts šeit piedalīsies arī turpmāk. Ir jāturpina attīstīt, paplašināt agrīnās stadijas paaugstināta riska instrumenti.

Runājot par Latviju pēdējā vietā inovāciju reitingā, jāuzsver, ka šai lietai ir divas puses – privātā un publiskā. Privātā attiecas uz domāšanas maiņu. Mūsu uzdevums kā valstij, kā politikas veidotājiem ir stimulēt to, lai inovēt būtu izdevīgāk nekā to nedarīt. Principā veikt inovāciju ir grūti, jo tas liek pārvarēt zināmus prāta slazdus.

Process jāpadara vienkāršāks, lai būtu ērtāk. Domāju, kanākotnē daudz vairāk darīsim, lai sekmētu publiskā sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā un inovācijās, lai vienlaikus tiktu sekmētas arī privātā sektora investīcijas, piemēram, caur nodokļu stimuliem. Par to es neesmu gatavs runāt nākamā gada budžeta kontekstā, bet gan raugoties mazliet tālāk uz priekšu.

Varbūt ir kādas iezīmes, kurā virzienā mūsu valsts ekonomika varētu iet, kāda konkrēta nozare, kurā Latvijai būtu izredzes?

Daniels Pavļuts: Varu minēt pārtikas rūpniecību, zaļās tehnoloģijas, visu, kas saistīts ar to, dzīvības zinātnes. Tās ir lietas, kas balstās uz zināšanu īpatsvaru, uz jomām, kurās jau šobrīd esam visai spēcīgi. Ķīmija, saskarnozares, koksne, mašīnbūve, varbūt kādas specifiskākas metālapstrādes tehnoloģijas.

Ģirts Rungainis: Piekrītu, ka koks, koksne, kokmateriālu pārstrāde, ķīmija, ekodizains, mēbeļu dizains, pārtika, metālapstrādes rūpniecība mums šeit vienkārši jau ir. Daļa no tā izveidojusies jau vēsturiski, jāpiekrīt arī uzskatam, ka 21. gadsimts soļo tajā virzienā, kas Latvijas resursus padara vēl vērtīgākus. Dabas resursiem bagātā teritorija uz mazu iedzīvotāju skaitu. Situācijā, kad beidzas lētā enerģija un līdz nākamajam lētās enerģijas laikposmam tālu, skaidrs, ka Eiropa izvēlēsies ražot daudzas lietas tuvāk mājām. Ja raugāmies proaktīvi un pozitīvi, ir lietas, kas ļauj nevis žēloties, bet sasniegt labāko rezultātu ar esošo resursu.

Par jaunu konkurences priekšrocību meklējumiem: izvirzāmi četri priekšnosacījumi, kas attiecas uz makroekonomikas saliedētību, līdz ar to – iespēju mainīt pat valsts ekonomikas attīstības kursu, apgūt jaunas – nanotehnoloģijas un citas – nozares. Šie četri priekšnosacījumi ir finanšu bāze, intelektuālais resurss, aktīvi iedzīvotāji un valsts spēja šos trīs iepriekš minētos kritērijus virzīt precīzā gultnē. Vai iespējams katru no šiem faktoriem attiecībā uz Latviju paanalizēt mazliet tuvāk?

Daniels Pavļuts: Izglītības un zinātnes reforma mums viennozīmīgi ir vajadzīga. Šajā ziņā neko jaunu nevar pateikt, atkārtojot, ka cilvēku kapitāla attīstība attiecīgi būs priekšnoteikums visam pārējam.

Finanšu jautājumā aktuāli, vai spējam piesaistīt investīcijas, un tām obligāti nav jābūt svešām investīcijām, varam izmantot savējās. Ik brīdi dzirdami nīgri komentāri no cilvēkiem, kuri mūsu valstī ir nopelnījuši naudu un tagad domā, vai turpināt ieguldīt naudu tepat. Tad rodas jautājums, vai tomēr līdz galam esam pārdzīvojuši agrīnā kapitālisma fāzi, kad faktiski visas nozares veidojas no jauna, un ir radusies iespēja būt īstajā laikā un vietā, ātri nopelnīt vai nospekulēt? Šis laiks tomēr ir beidzies.

Tagad iestājies salīdzinoši normāls šumpēterisks cikls, kad, tikai ieviešot kaut ko radikāli citādu, inovējot, noārdot un radot ko būtībā jaunu, ir iespējas strauji attīstīties. Vairs īsti nav nekā, ko sagrābt. Rodas jautājums, vai esam gatavi pārdzīvot grābšanas fāzi un tagad pāriet uz mierīgāku attīstību, uz zemāku ekspektāciju līmeni par kapitāla atdevi – jeb arī mūsu bāleliņi turpinās draudzīgi meklēt, kā atkārtot to, kas bija šeit – neatkarīgi no tā, kurp doties un kur ieguldīt: nekustamajā īpašumā vai citās nozarēs. Respektīvi, runa ir par to, vai pārvietosim te nopelnīto naudu citur – uz Āziju, Bulgāriju, Gruziju vai kādu citu valsti –, lai mēģinātu atkārtot to, kas mums vienreiz šeit izdevies, piemēram, spekulēt ar nekustamo īpašumu neattīstītā tirgū.

Ģirts Rungainis: Man šķiet, ka globālai ekonomikas attīstībai vajadzīga pozitīva domāšana. Galvenās problēmas ir tumsonība, vientiesība un kūtrums. Manuprāt, situācija uzlabojas, sabiedrība ik brīdi kļūst par kapeiku gudrāka, dzīvojot ļoti atvērtā informācijas telpā, ļoti atvērtā ekonomikā. Nav citu iespēju, kā vien uzņemt, reaģēt un iemācīties izdzīvot šajos apstākļos.

Domāju, ka viss ir kārtībā, resurss ir šī dabas resursiem bagātā valsts, kuru bieži nenovērtējam, nozīme ir ģeogrāfijai, vēsturei, potenciāls ir. Mīnusus jau var atrast vienmēr, teikt, ka „tā glāze ir pustukša”, nevis „līdz pusei pilna”.

Lai gan liela veiksme Latvijā nozīmē mazu naudu un maza veiksme lielā valstī nozīmē lielu naudu, taču dzīves kvalitāte, iespēja runāt savā valodā, uzņēmējdarbība tev pazīstamā vidē un sadarbības iespējas ar cilvēkiem, ar kuriem gribas sadarboties – tās ir vērtības, par kurām esam gatavi, iespējams, maksāt dārgāk.

Vai esam pietiekami labi izmantojuši jau esošās, senās konkurences priekšrocības, piemēram, ģeogrāfisko novietojumu?

Ģirts Rungainis: Ja paraugāmies uz Austrumeiropu un mūsu reģionu, tad redzams, ka Polija, Austrumvācija ar lielākām investīcijām un daudziem citiem plusiem, ir izdarījušas mazāk. Mūsu atšķirība no Igaunijas, manuprāt, ir salīdzinoši neliela. Turpretim, aplūkojot tos mīnusus, kas bija mums, bet varbūt nebija Igaunijai, pozitīvi ir tas, ka neesam daudz atpalikuši. Tagad to labi saprotam un varam raut uz priekšu.

Daniels Pavļuts: Piebalsošu. Man šķiet, ka sabiedrības mazums tiešām ir lieliska iespēja, jo varam ātri pielāgoties. Ņemot vērā pārdzīvoto krīzi, nebūt neesam vienīgie, kuri jūtas apjukuši. Daudzi uzdod jautājumu – kā dzīvot tālāk?

Domāju, ka mums ir vieglāk nekā dažai ļoti lielai un strukturētai sabiedrībai, kurai jāpārskata daudz smagāka bagāža, jo tā nostiprinājusies miera laikos, daudz ilgākā laika posmā. Mūsu sabiedrībā ir daudz izteiktāka meritokrātija, mūsu sabiedrība noslāņojas materiāli, bet tā nav tik daudz noslāņojusies sociāli. Pie mums joprojām dzīva ir sajūta, ka viss iespējams – ceru, ka tik drīz to arī nepazaudēsim. Tas, ka tu esi puisis no laukiem, nekādā ziņā nenozīmē, ka 5–10 gadu laikā tu nevarētu daudz ko izdarīt. Ne visur pasaulē tā ir. (...)

 

Pilnībā interviju ar Danielu Pavļutu un Ģirtu Rungaini lasiet maija KAPITĀLĀ!

 

 

 

 

 

Komentāri:




E-pasts:
Parole
Reģistrēties

Meklētājs

   

Kapitāls iesaka

Kontakti: SIA "Izdevniecība IKK"

Marijas iela 2, 5.stāvs, Rīga, LV-1050

T. 67029363, F. 67357584,

e-pasts: kapitals@kapitals.lv

Pārpublicējot materiālus, nepieciešama SIA "Izdevniecība IKK" rakstiska atļauja.

Citējot, atsauce uz avotu obligāta.
Par faktu materiālu ārštata autoru darbos izdevniecība atbildību neuzņemas.

© Kapitāls 2010 © LETA 2010 © Nozare.lv 2010 © LETA video 2010

Google+