Dalu makšķeres, nevis zivis

Autors: Māris Zanders @ 30.04.2009

Atbilstoši aģentūras darbībai varbūt varam pārrunājamo sadalīt trīs daļās un sākt ar investīcijām? Visi par to vien runā, ka Rietumos un arī pārējā pasaulē investīciju plūsmas ir apstājušās – nav ne tikai kredītresursu, arī vispārējā ekonomiskā aktivitāte ir samazinājusies.

Pagājušais gads inerces pēc vēl bija samērā labs, jo iesāktos projektus nevarēja tik ātri apturēt. Tādēļ gads kopumā bija veiksmīgs, bet gada nogalē jau bija redzamas pirmās sekas recesijai (pazīmes bija jau pirms tam), un pēdējais ceturksnis gremdēja statistiku nedaudz uz leju.

Par investīcijām runājot, skaidri jānošķir divu veidu investīcijas. Viens veids ir mergers and acquisitions (M&A), kas ir investīcijas uzņēmumu pārņemšanā. Šis veids ne vienmēr ir ļoti labs, jo dažkārt tas vērsts uz konkurences sašaurināšanu, apēdot nelielos uzņēmumus vai pat slēdzot ražotnes. Piemēram, Jelgavas cukurfabrika ir spilgts piemērs. Mazākā mērogā ir neskaitāmi piemēri, kad pēc pārņemšanas ilgtermiņā netiek turpināta ražošana.

Pēc klasiskās ekonomikas teorijas investīcijas tiek uzskatītas par labām nevis dēļ paša to ieplūšanas fakta, bet gan sekundārā efekta dēļ. Vai nu tas ir eksporta pieaugums, jaunas vai arī augstāk apmaksātas darbavietas, jauna kompetence vai citas zināšanas, jo bieži vien tas, kas ienāk, nav vis nauda, bet gan citi procesi – ārzemnieki diktē, kā organizēt ražošanu, nosaka daudz augstākus kvalitātes standartus, ievieš pilnīgi citu pārvaldības līmeni. Tas veicina arī vietējo uzņēmumu izaugsmi, jo tie ir spiesti konkurēt.

Šādas investīcijas paver arī piekļuvi jauniem tirgiem, piemēram, vācu uzņēmums AKG Gruppe, kurš ienāca Jelgavā ar mūsu palīdzību un ražo radiatorus tādiem automobiļiem kā Mercedes un pazīstamiem itāļu zīmoliem, kā arī dzesēšanas sistēmas mājsaimniecībām. Šis piemērs ir uzskatāms par tā saukto greenfield investīciju pretstatā brownfield investīcijām, kur tiek pārbūvēta kāda veca ražotne un ieguldījumi ir mazāki. Greenfield – tas ir, kad tukšā vietā tiek izveidota pilnīgi jauna ražotne.

Protams, jaunas ražotnes izveide pretstatā esošas ražotnes pārpirkšanai ir pavisam cits efekts. Valsts attīstībai kopumā ir daudz labāk, ja ienāk kāds jauns investors un kaut ko uzceļ no jauna. Nevis kā gadījumos, kad vienkārši nomainās īpašnieks. Jāskatās, ko mēs ar konkrētajām investīcijām esam panākuši. Patiesībā ārvalstu investīciju ienākšana ir savas valsts infrastruktūras pārdošana ārzemniekiem.

Ja mēs, piemēram, par 11 miljardiem gadā iepērkam preces un pakalpojumus ārvalstīs un par 5–6 miljardiem pārdodam, tad šī starpība ir jāsedz. To, protams, var darīt uz nākotnes parādu rēķina, ko Latvija ir izdarījusi. Četros gados Latvijas mājsaimniecības ir aizņēmušās 16 miljardus latu – tā ir milzīga summa! Šī starpība starp importu un eksportu tiek segta ar ienākošajām ārvalstu investīcijām (nekustamā īpašuma iegādē, ražotņu būvē), bet tas, kas ir saistīts ar patēriņa kredītiem, drīzāk ir importu veicinošs.

LAIME NELAIMĒ
Vai jums ir kādas prognozes šim un tuvākajiem gadiem, kas notiks ar ārvalstu investīcijām Latvijā?

Latvija tagad ir nonākusi citādu uzņēmumu uzmanības lokā. Ja pirms tam runa bija par paplašināšanos, piemēram, skandināvu vai amerikāņu uzņēmumiem, kuri paplašinājās, tad tagad ir jauni izaicinājumi un jaunas grūtības. Kopējais pieprasījums pasaulē ir būtiski krities. Lielākā daļa no tiem investoriem, kuri iepriekš izrādīja interesi par Latviju, to ir zaudējuši. Parādās jauni gribētāji. Tie, kuri glābjas no problēmām savā valstī.

Ar atalgojuma kritumu, kurš tagad novērojams Latvijā, ar kvalificēto speciālistu pieejamību mēs esam kļuvuši pievilcīgi, un paveras iespējas jaunu uzņēmumu ienākšanai. Runa ir, piemēram, par salīdzinoši dārgo Skandināvijas valstu uzņēmumiem. Uzņēmēji, kuri domā starptautiskās kategorijās, nevis ar piesaisti savai zemei, aplūko iespējas izcelt savu ražotni. Latvijai, var teikt, ir laime nelaimē –globālā pieprasījuma krituma apstākļos uzņēmējs apsver nevis paplašināšanos, bet gan ražotnes slēgšanu, jo viņam tās uzturēšana kļūst pārāk dārga.

NO DEFEKTA GŪSTAM EFEKTU
Vai šo procesu ietekmē politiskie riski?

Ļoti bieži kā kritiski svarīgs faktors investīciju neienākšanai tiek minēts starptautisko reitingu aģentūru vērtējums. Šāds risks ir nepamatoti pārspīlēts, ja runājam par to griezumu, kādā pie LIAA vēršas ražojošie investori un tie pakalpojumi sniedzēji, kuri nav bankas. Viņus interesē izmaksas šajā valstī un prognozējamība.

Ja runājam par Latviju kā investīciju tirgu pasaules izpratnē, pie mums tomēr vairāk ienāk tādi investori, kuri paplašina savu darbību tajā laukā, ko pārvalda. Kā amerikāņu kompānija Jeld Wen, kuri paši ir kokrūpnieki un zināja, ko dara, kad ieguldīja jaunas kokšķiedras lokšņu ražotnes izveidē Aizkrauklē. Vai holandiešu uzņēmums Brabantia, kas ražo sadzīves tehniku – gludināmos dēļus. To sarakstu varētu vēl ilgi turpināt...

Savukārt finanšu investori, kuri domā, kur izvietot līdzekļus, starptautisko finanšu tirgu joprojām uzskata par daudz pievilcīgāku nekā riskēšanu ar neprognozējamo situāciju Latvijā. LIAA ir darīšana ar tādiem lieliem investoriem kā, piemēram, Coca Cola, kurus interesē nevis kredītreitingu aģentūru piešķirtais reitings Latvijai vai kādām no mūsu bankām, bet gan darbaspēka izmaksas, to izmaiņu prognozes; nekustamā īpašuma cenas un būvniecības izmaksu prognozes, lai saprastu, cik izmaksās celtniecība. Ja celtnieki, glābjoties no maksātnespējas, ir gatavi strādāt par pavisam citām cenām, viņi par to tikai priecājas. Šis ir tas gadījums, kad no defekta gūst efektu.

Un ko investori domā par to, ka nodokļi tiek mainīti reizi pusgadā?

Gan akcīze, gan PVN ir saistīti ar pircēju, nevis ar pārdevēju. Arī Polijā ražota Coca Cola samaksās Latvijā tieši to pašu akcīzi. Tādēļ man pilnīgi nesaprotams šķita arguments no piensaimniekiem, ka augstā PVN dēļ eksportētājiem būs grūtības. Ja ir kāds ģeogrāfisks nodoklis vietējai pircēju grupai, kurš vispār neskar mūsu eksportētājus, tad tas ir PVN. Tas ir tranzīta nodoklis – tu to nomaksā, dabū atpakaļ, un galarezultātā pats pēdējais nedabū atpakaļ, bet tāda arī ir tā būtība.

Tātad kokakolas ražošanai nav būtiski, kāds kurā valstī ir PVN vai akcīzes nodoklis, būtiska ir loģistika. Ja pieprasījums krītas visā reģionā, varbūt viņiem vienīgi ir jādomā par mazākas kapacitātes ražotni.

Kas tad satrauc ražojošos investorus?

Piemēram, enerģijas izmaksas un to prognozējamība. Nevis tas, par cik celsies, bet tas, par cik kritīsies. Tātad virziens ir mainījies.

Šajā kontekstā mēs zaudējam ar to, ka reaģējam neadekvāti cenu izmaiņām starptautiskajā tirgū. Līdzko novēloti reaģējam uz tirgus svārstībām palētināšanās virzienā, esam zaudētāji konkurētspējas cīņā par investoru piesaisti. Ja tajā brīdī investors lemj par ražotnes izveidi, tas vairs nav lēmums, ko var koriģēt.

MAZĀK UZ TIRGU, VAIRĀK – KOMPETENCES VIRZĪTU INVESTĪCIJU

Investīcijas var strukturēt dažādos griezumos. Arī pēc to mērķa. Tirgus virzītās (market-driven) investīcijas arvien mazāk nāk uz Latviju, vai arī tās ir ar visai mazu mērogu, lai apkalpotu 2,2 milj. tirgu. Ir, protams, jomas, kur arī tādas investīcijas ienāks pēc ģeogrāfiskā principa – dzelzsbetona paneļus neražosim Ķīnā, lai pēc tam vestu pie mums. Savukārt mobilos tālruņus pārvadāt ir ļoti viegli, un tos nav nepieciešams ražot šeit, lai pēc tam pārdotu nelielai patērētāju grupai.

Tā esam nonākuši pie tā sauktajām kompetences virzītajām (competence-driven) investīcijām. To ienākšanu nosaka dzinulis, kas kalpo par pamatu investīciju ieplūšanai – kvalificētu darbinieku klātbūtne, infrastruktūra – optiskie kabeļi pie jūsu datora, ceļu tīkls, loģistikas uzņēmums, kurš spēj atbilstoši pārvietoties...

Vai nav tā, ka šis gads ir pilnībā uzkāries investīciju plūsmas ziņā?

Nav tā. Piemēram, māju moduļu ražošanā Latvijā tuvākajā laikā ienāks milzu investīcijas, jo atrodamies pie jūras.

Jāpiemin Coca Cola projekts, kurš arī nenāk pats par sevi. Mēs runājam par liela daudzuma kvalitatīva dzeramā ūdens pieejamību, lieljaudas elektroenerģijas pieslēgumiem un samērā adekvātām cenām.

Ja pirms 15 gadiem šādu aģentūru pastāvēšana nebija ierasta lieta, tad tagad ārvalstu investori sagaida, ka detalizētu informāciju var saņemt vienā valsts atbalsta punktā, kur uzzināt gan par ietekmes uz vidi novērtējumu, gan par iespējamajiem gāzes vai elektroenerģijas pieslēgumiem, gan atbilstošākajām pašvaldībām, kurās investēt. Tas nenoliedzami ir saistīts ar pašvaldību noteiktajiem ierobežojumiem.

INVESTĪCIJU LĒMUMI IR JĀPIEŅEM PROFESIONĀĻIEM

Ja valsts mērogā ir redzams, ka investora ienākšana un rūpnīcas būvēšana ir apsveicama, tad centrālajai valdībai ir jāuzņemas lēmuma smagums. Nevis jākonfrontē atsevišķas pašvaldības, kur tās vadītājs uzskata, ka savus pienākumus ir izpildījis, ja panācis, ka būvēšana nenotiek pie viņa, un tad par viņu nobalsos nākamajās vēlēšanās. Mūsu somu kolēģi smej, ka ar šādu loģiku pie viņiem nebūtu uzbūvēts neviens industriāls objekts. Tādi lēmumi ir jāpieņem profesionāļiem.

Ja reiz ir lemts teritoriju nodot industriālajai apbūvei – lai novērstu iespējamo korupciju, tālākajiem lēmumiem jābūt tikai un vienīgi profesionāliem: vai tiek ievēroti tie likumdošanas parametri, kuri paredzēti saistībā ar iespējamo ienākšanu. Daudziem ir skaidrs, ka videi draudzīgu ražotņu nemēdz būt. Tādas nav arī tās, kuras ražo ar elektrību, jo TEC 2 dedzina gāzi, lai to elektrību saražotu.

Mums jāattīstās tajās izejvielu pozīcijās, kurās mums pats Dievs ir lēmis to darīt – mēs varējām cept ķieģeļus, varējām arī siltumizolācijas materiālus ražot... Pirkt tos tagad no Somijas man šķiet liela ķecerība.

Saprotu, par ko ir runa, bet tas taču bija tikai viens projekts. Nu, nesanāca... Dievs ar viņu!

Viena liela investīciju projekta apmērs ir salīdzināms ar to, cik lielus struktūrfondu līdzekļus administrējam gada laikā, nemaz jau nerunājot par to efektu, ko dod tiešās investīcijas. Manā skatījumā svarīga ir makšķere, nevis zivs. Liela daļa struktūrfondu naudas ir ar sociālu mērķi, bet konkurētspējas mērķi nesasniedz. Kā lauku autoserviss vai frizētava kādā rajonā konkurē ar atbilstošu vācu uzņēmumu? Nekā! Tiesa, pakalpojumu jomai ir raksturīga mazu un vidēju uzņēmumu konkurētspēja un dažkārt pat izcilība pasaules kontekstā. Piemēram, IT sektorā Latvijai ir nākotnes izredzes.

Tomēr ir jārunā par līdzekļu sadrumstalošanu, jo – ja nebūs kritiskās masas ar lielākām ražotnēm... Mazām ražotnēm nav izredžu, ja vien tās nav specializējušās ļoti šaurās, specifiskās nišās.

JĀATBALSTA PILNĪGI VISI, KURI GATAVI RAŽOT
Par struktūrfondiem kopumā – kādām būtu jābūt šīm programmām un atbalsta piešķiršanai?

Pilnīgi visiem ražotājiem, kuri spēj šajos laikos piesaistīt banku finansējumu, vajadzētu sniegt fondu atbalstu 35% apmērā. Pašlaik teju puse programmu naudas aiziet ne visai jēdzīgām lietām. Pat mainot it kā nelielus parametrus, var panākt būtiskus uzlabojumus.
Manuprāt, ģeogrāfiskajai adresei nevajadzētu būt izšķirošai, kad projekti tiek savstarpēji salīdzināti – tas nemudinātu uzņēmējus būt viltīgiem un mēģināt apmānīt sistēmu.

Aizliedzot pārvadāt iekārtas, var panākt, ka tās patiesi kalpo tajā vietā, kuru mēs gribam atbalstīt kā īpaši atbalstāmo teritoriju. Man tikai tad nebūs iebildumu, ka ar fondu naudu tiek atbalstīti lāzeršovi, ja Latvijā vairs nebūs nevienas ražotnes, ko varētu atbalstīt. Tomēr, kad tiek pieprasīti formāli parametri, LIAA nav iespējams tādus formāli prasībām atbilstošus projektus noraidīt.

Tas pats attiecas uz patentiem, kur cilvēki tagad patentē lietas, kurām patents nav nepieciešams, bet patentētais „produkts” projektu vērtēšanā saņem vairāk punktu. Ir jāsaņemas drosme, jāatsakās no vēlmes apmierināt dažādu uzņēmēju grupu intereses ar struktūrfondu un cita veida atbalsta programmu naudas piešķiršanas kritērijiem un atsevišķas vēlmes vienkārši jānoraida, lai šīs programmas darbotos. Pretējā gadījumā veidojas situācija, ko daļa uzņēmēju veiksmīgi aizstāv, jo ir grūti pateikt „nē” jaunu produktu izstrādei vai inovācijām. Tomēr nedrīkst dot 50 miljonus programmai, kur labi, ja daži projekti tiks novesti līdz realizācijai. Turklāt liela daļa šīs naudas, iespējams, arī aizies uz ārzemēm. Ja neviens nevar pateikt, vai šis izgudrojums jelkad tiks ražots, vai tas ir komercializējams, cik tas maksās, ja galarezultāts ir nevis pats izgudrojums, bet dokumentu kaudze – absolūti lielākās struktūrfondu naudas masas virzīšana šādai programmai, manuprāt, ir nepieņemama.

Var to visu uzlabot un pārreformēt, bet vai nav tā, ka visi vienalga sēž mājās, jo bankas uzvedas tā, kā tās uzvedas?

Ir jāatgriežas pie standarta atbalsta komercdarbības modernizācijai un jāpiedāvā atbalsta procents – 35% neatkarīgi no patenta reģistrācijas. Kopējā pieejamā naudas masa pret aizņemtajiem 16 miljardiem ir nieks, tādēļ ir svarīgi to virzīt tā, ka nav šaubu par tās samērā lietderīgu izmantošanu. Ja cilvēks šajos laikos spēj piesaistīt vai ieguldīt sākotnēji 100% un ir ar mieru ražot, šis filtrs ir labākais no visiem iespējamajiem, lai pēc tam viņam ļautu 35% no finansējuma saņemt atpakaļ. Tagad tie, kas ir ieķīlājuši savus nekustamos īpašumus un eksperimentēja, lielākajā daļā gadījumu jau ir „aplauzušies” un viņu sapņi sairuši. Man pašlaik būtu vairāk jāuztraucas, vai atnāks pietiekams skaits pieteikumu no uzņēmumiem, nevis par rindām. Vismaz es zināšu, ka tie, kuri ir atnākuši, ir ar auditējamu vērtību, ar iekārtām, darbagaldiem, kurus iespējams apskatīt – jāatbalsta iekārtu uzstādīšana Latvijas teritorijā, kuras patiešām ražos. Ja viņiem bankas nedod naudu, lai izmanto savējo, meklē partnerus!

Tātad mans priekšlikums ir atcelt ierobežojumu par patentiem, ļaut uzņēmējiem pirkt iekārtas un pagarināt atbalsta programmas darbības laiku. Tas būtu veselīgs atbalsts un garantēts grūdiens tautsaimniecībai. Tā sauktās „mīkstās” komponentes iecere, kad naudu novirza zināšanām, bija laba, tomēr, pēc pieredzes, mūsu veiklie zēni vairāk domā, kā šo ieceri pašu izmantot kā biznesu un saņemt naudu par ieceres atbalstīšanu, nevis par tās realizāciju... Tas pamatos sagrauj atbalsta programmu ideju.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: