Digitālā revolūcija – jau notikusi

Autors: Juris Kaža, Nozare.lv @ 01.04.2010

No 1. aprīļa Rīgā un apmēram 70 kilometrus ap to ir tikai un vienīgi ciparu televīzija, pareizāk sakot, vairākas ciparu televīzijas. No ētera pazudusi ir vienīgi vecā analogā televīzija. 1. jūnijā tā nebūs redzama visā valstī.
Tomēr ciparu formāta televīzija nav nokritusi no debesīm ar speciālu misiju ekonomiski visai drūmajā 2010. gada pavasarī radīt jaunus kreņķus Latvijas iedzīvotājiem. Tos ir radījis varens juceklis ap dažādiem jēdzieniem, ko vairojuši iesaistīto savstarpēji konkurējošo pušu mārketinga izgājieni un dažu citu galveno lomu spēlētāju darbība. Fonā visam ir deviņus gadus ilga vēsture ar pirmā digitālās televīzijas ieviešanas mēģinājuma izgāšanos.

Ciparu TV bija jābūt jau 2006. gadā
Jau 2001. gadā Latvijas presē parādījās virsraksti, ka valsts pilnībā pāries uz digitālo (to pašu ciparu virszemes) ētera televīziju līdz 2006. gadam. 2003. gada vasarā tas viss jau bija pārvērties lielā skandālā, par kuru tiesu darbi vēl nav beigušies. No tā radās arī zināms melnais humors –
TV ieviesēju, tagad jau juridisko personu aizsaulē aizgājušā Kempmayer Latvia centieni pierādīt, ka nav krāpnieki. Kempmayer pārstāvji aizveda žurnālistus uz muitas noliktavu, kur atradās pamestas kastes ar ārzemju aparatūru, ko valsts bija atteikusies pieņemt, jo digitālās televīzijas projektu pasludināja par apšaubāmu un iesaldēja, tādējādi ievadot tā norietu.

Baltkom centās jau 2007. gadā
2007. gadā Baltkom, viens no pirmajiem un vecākajiem kabeļtelevīzijas operatoriem Latvijā, pieteica savu digitālās ētera televīzijas projektu, veicot testa pārraides Rīgas apkaimē, sarūpējot dekoderus un uzbudinot tobrīd modernāko televizoru tirgu Latvijā. Bija tikai viena maza nelaime – Baltkom projekts paredzēja ciparu televīzijas signālu kodēt pēc MPEG2 signāla kompresijas standarta, kuru pasaulē apsteidza MPEG4 standarts (par to var debatēt tehniķi). Parādoties visjaunākajam – Lattelecom ciparu virszemes televīzijas projektam, kas izmanto tikai MPEG4, ierīces, kas darbojas tikai ar MPEG2, ir kļuvušas nederīgas.

Baltkom teicās ciparu pārraides ieviest par savu naudu. Tika nomāti un izmantoti raidītāji, kurus Kempmayer bija paguvis nopirkt pirms skandāliem un kurus pēc bēdīgu slavu ieguvušās mazpazīstamās kompānijas padzīšanas un norieta pārpirka televīzijas producēšanas sistēmu integrētājs Hannu Pro. Vēlāk šī kompānija figurēja VK kritikā par Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) darbību pēc Satiksmes ministrijas rīkotā ciparu virszemes televīzijas konkursa.

Iespējams, daudzus jau šajā izklāsta daļā mulsina spēlētāju skaits un darbība ciparu televīzijas epopejā. Tādēļ varbūt maza atkāpe par pašu galveno – televīzijas signālu. Bez tā ekrāni būs tumši visos televizoros.

Viļņošanos nomaina 01010011
Vienkāršoti izsakoties, televīzijas signāls ir informācija vairākos līmeņus. Mēs informāciju šādā kontekstā parasti iedomājamies kā Panorāmas diktora teikto par jaunākajiem notikumiem valdībā. Tomēr elektroniskai ierīcei televizoram, kas mums šo ziņu rāda, partiju nesaskaņas ir nenozīmīgas, tā grib zināt, kā uz ekrāna attēlot diktora seju un atskaņot viņa balsi.
Analogā televīzija šo informāciju saņem kā nepārtrauktas svārstības elektroniskā signālā. Ciparu jeb digitālo signālu veido pulsi, kuru ciparu televizors un citas ciparu ierīces uztver kā bināru sistēmu ar diviem stāvokļiem – ir, nav jeb „1” un „0”. Tā ir tā pati „valoda” ko lieto datori.

Attiecīgā elektronika šo nullīšu un vieninieku virknes pārraida, un cita elektronika tās uztver un saprot kā konkrētas informācijas vienības, proti, „Arņa Krauzes degunu uz ekrāna šajā kadrā zīmējam šeit”. Stāvokli „nulle” vai „viens” (pareizāk sakot, ir vai nav signāla pulss) ir vienkāršāk saprast (un nepārprast) nekā „viļņošanos”, kuru var ietekmēt dažādi faktori. Tas ir pamats bieži dzirdētam apgalvojumam, ka ciparu televīzijas attēls ir labāks.

Mediji jau sen ir digitāli
Ar to arī jāsaprot, ka teju visas televīzijas pārraides, sevišķi starptautiskās no satelītiem (kuras retranslē kabeļtelevīzijas tīklos) ir ciparu formātā, ko arī varētu saukt par datoru valodu viselementārākajā līmenī.

Ciparu vai digitālā formātā kodētu attēlu un skaņu var apstrādāt un montēt gan ar īpašiem montāžas datoriem, gan amatieriski – ar parastu mājas datoru un attiecīgu programmatūru. Ciparu video kameras tiek lietotas jau kopš 90. gadiem. Materiālu, kas sākotnēji ierakstīts digitāli, var pārraidīt, glabāt un skatīt uz visdažādākajām ierīcēm – ne tikai parastā televizorā.
Filmas uz DVD diskiem var skatīties gan televizorā, gan uz datoru displejiem, izmantojot datoros iebūvētu DVD pleijeri rakstītāju. Ar datoru parasti arī skatās „nokačātas” filmas, kuras tiek glabātas un izplatītas (par autortiesībām nerunājot) lielākoties kā digitāli faili.

Bez šaubām, vēl var atrast dažādu digitālu standartu karus. Lattelecom savā virszemes televīzijā izmanto MPEG4 kompresijas standartu, kura parādīšanās neapzināti uzmeta visus, kas ticot Baltkom ciparu televīzijas veiksmei vai citu iemeslu dēļ nopirka MPEG2 standarta skatīšanās ierīces (dekoderus, televizorus). Taču digitālā revolūcija jau ir notikusi, un atpakaļceļa nebūs. Ciparu virszemes televīzijas ieviešana ir tikai pēdējais šīs revolūcijas posms Latvijā.

Šī revolūcija tomēr ietekmēs tikai aptuveni 27% Latvijas iedzīvotāju.
Pārējiem, kaut arī bijušas biedējošas reklāmas, nenotiks pilnīgi nekas. Kabeļtelevīzijas skatītājiem pārmaiņas nenozīmē neko, jo analogās kabeļtelevīzijas skatītāji jau sen redz digitālo televīziju (no ārvalstīm) caur vienu lielu kopēju dekoderi, kas atrodas viņu operatoru galvas stacijā. Digitālās kabeļtelevīzijas skatītājiem jau ir savi dekoderi, tiem operatora programmas pienāk digitālā formātā nepastarpināti. Tas pats ar satelīttelevīzijas skatītājiem – ciparu signāls nāk no geostacionāra pavadoņa caur šķīvi uz dekoderi.

Ticot tikai un vienīgi dažādu pušu reklāmai, viegli ietekmējami un vāji informēti televīzijas skatītāji rīkosies kā vecenes pasakā par gāganu kariem, kas palīda zem segām vai nolīda pagrabā, lai pasargātos no nebijuša kara sekām.