Enerģija, kas ražota Latvijā

Autors: Alvils Zauers, nozare.lv @ 31.03.2009

Enerģija, kas ražota Latvijā
Foto: Corbis / Scanpix

Līdz šim siltuma un elektroenerģijas ražošanā Latvijā izmantotā biokurināmā – šķeldas un kokskaidu granulu – ražošanas attīstība galvenokārt bija saistīta ar mežizstrādes un kokrūpniecības atkritumu pārstrādi un saražotās produkcijas lielākās daļas eksportu. Pašsaprotami – jo lielāks pieprasījums pēc kokmateriāliem un papīrmalkas, jo vairāk atlieku pārstrādei. No tā barojās gan šķeldas, gan koksnes granulu ražotāji. Šķita, ka resursu netrūks un tā būs mūžīgi. Pašlaik situācija ir mainījusies...

 



Gazprom
par biomasu
Pagājušā gada novembrī notika 4. starptautiskais forums Krievijas gāze 2008, ko organizēja Krievijas gāzes savienība (Российское газовое общество). Šajā sabiedriskajā organizācijā apvienojušies gan Krievijas gāzes industrijas vadītāji, gan ar industriju saistītie politiķi. Savienība pilda nozares politikas bīdītāja funkcijas Krievijā, un, rīkojot starptautiskus forumus, pretendē arī uz plašāku ietekmi.

Organizācijas vadītājs – Krievijas domes priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Jazevs – forumā gan uzsvēra ogļūdeņražu resursu stabilās un ilglaicīgās līderpozīcijas, kuru daļa globālajā enerģētikā nākamajā ceturtdaļgadsimtā, viņaprāt, nebūs zemāka par 80% no kopējās globālās energoresursu bāzes. Tomēr viņš norādīja, ka reģionos, kur ir atbilstoši klimatiskie apstākļi, nozīmīgu vietu ieņems biomasa – jo īpaši valstīs ar attīstītu kokapstrādes, celulozes un papīra rūpniecību. Gazprom valdes priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Medvedjevs, kas referēja par ES enerģētisko politiku un Krievijas gāzes eksportu, norādīja, ka „mūs nevar neuztraukt jautājums, kā Eiropas Savienībā (ES) tiks sasniegta 20% lielā atjaunojamo energoresursu daļa energobalansā”. Dabasgāzes piegādātāji ir uztraukti un vēlas nodrošināties.
Tāds ir fons, kurā arī Latvijā dīgst uz biokurināmā u. c. atjaunojamo energoresursu izmantošanu balstītas enerģētikas asni.

Resursi citai enerģētikai
Viens no priekšnoteikumiem jebkura resursa izmantošanas sekmīgai attīstībai enerģētikā ir stabilas piegāžu garantijas. Ne velti mūsu enerģētiķu diskusijās dažs labs Inčukalna pazemes gāzes krātuvi pat pielīdzina gāzes atradnei, kura atrodas mūsu valsts teritorijā – tādēļ stabilas šī resursa piegādes ir vienmēr garantētas. Tie, kas aizstāv dabasgāzes prioritāti Latvijas enerģētikā, publiskajās debatēs kā pirmo ikreiz min piegādes drošumu.
Tikpat svarīgs ir stabils noiets. Tādēļ šā gada februārī akcionāri – Gazprom un Itera Latvija – noslēdza jaunus dabasgāzes piegādes līgumus ar Latvijas gāzi līdz 2030. gadam.
Līdz šim siltuma un elektroenerģijas ražošanā Latvijā izmantotā biokurināmā – šķeldas un kokskaidu granulu – ražošanas attīstība galvenokārt bija saistīta ar mežizstrādes un kokrūpniecības atkritumu pārstrādi un saražotās produkcijas lielākās daļas eksportu. Pašsaprotami – jo lielāks pieprasījums pēc kokmateriāliem un papīrmalkas, jo vairāk atlieku pārstrādei. No tā barojās gan šķeldas, gan koksnes granulu ražotāji. Šķita, ka resursu netrūks un tā būs mūžīgi.

Mainīgais biokurināmā bizness
Pašlaik situācija ir mainījusies, īpaši iespaidojot pārstrādes jomu ar lielāku pievienoto vērtību – kokskaidu granulu ražošanu. Izmaiņas izraisījušas uzņēmumu maksātnespēju, darbības apturēšanu u. tml., skarot daudzus lielos šīs jomas ražotājus, piemēram, agrāk jaudīgāko kokskaidu granulu ražotni Latvijā SIA Gaujas granulas, kā arī Nordic bioenergy un Remars granula.

Granulu katlu ražotāja Grandeg īpašnieks Andris Lubiņš minēto situāciju skaidro ar norisēm gan vietējā, gan Eiropas, sevišķi Skandināvijas, tirgū. Pēdējo gadu siltās ziemas, kas mazināja pieprasījumu, kā arī valūtu – eiro un dolāra – kursu svārstības, kas veicināja lielu importa pieaugumu no Ziemeļamerikas, ir ārējie faktori, kuri ietekmē arī Latvijas tirgū notiekošo.
Sarūkošais kokapstrādes apjoms Latvijā izraisījis kokskaidu u. c. koksnes pārstrādes atkritumu samazināšanos. Tie uzņēmumi, kas granulu ražotājiem piegādāja skaidas, tagad mazinājuši ražošanas apjomus, un tas izraisījis lielāka apjoma izejvielu trūkumu. Mazākos apjomos, kurus granulu lielražotājiem neatmaksājas savākt, skaidas ir pieejamas, lēš A. Lubiņš. Ar tām tagad strādā mazie uzņēmumi.
Latvijas lielākā šķeldas eksportētāja SIA NRG Baltic īpašnieks Didzis Palejs, skaidrojot mūsu granulētāju situāciju, norāda kļūdas tehnoloģiju izvēlē un tirdzniecības un loģistikas problēmas. Ķibeles sākās tiem, kas savu biznesu nebūvēja uz ilgtermiņa līgumiem, bet, vēloties iegūt ātru peļņu, deva priekšroku īstermiņa biržas darījumiem.
Zemo iepirkuma cenu laikā (kokskaidu granulu tonnas cena nokritās no Ls 130 līdz Ls 50–60 tonnā šovasar) tie, kas pārdeva brīvajā tirgū, izrādījās zaudētāji pretēji uzņēmumiem, kas strādā, slēdzot ilgtermiņa līgumus. Tāpat uzņēmumi izvēlējās lētas granulu preses, kas ekspluatācijā nav tās labākās. Arī rūpnīcu būvēšana pie ostām, nevis tuvu resursiem, izrādījās nepareiza, jo izdevīgāk ir transportēt granulas, nevis skaidu, vērtē D. Palejs.
Krīzes radītā negatīvā tirgus konjunktūra iespaido arī šķeldas tirgu, taču mazāk. Tās eksporta tirgus ir sarežģītāks, vairāk balstīts uz lieliem apjomiem un ilgtermiņa darījumiem, nevis uz pārdošanu biržā skandināvu vairumtirgotājiem, norāda D. Palejs. Taču arī šķeldas biznesā no deviņpadsmit šī tirgus līderiem pieci nonākuši finanšu grūtībās – tie, kas orientējušies uz vietējiem mazajiem siltumuzņēmumiem un uz piegādēm Lietuvas tirgū, kur lielie apjomi iegādāti jau vasarā.
 
Vieni bankrotē, citi uzsāk
Tagad jau gandrīz katra zāģētava ražo vai nu granulas, vai briketes, tāpēc arī lielie vairs netiek pie izejmateriāla – tā saka Madonas SIA O INDRA pārstāve un uzņēmuma Turbo AK valdes locekle Agita Kalniņa. Viņas pārstāvētais uzņēmums pērk jaunu kokskaidu granulu ražošanas iekārtu, jo pieejams izejmateriāls no pašu kokzāģētavas. A. Kalniņai ir pieredze kokskaidu granulu tirdzniecībā Dānijā, Vācijā. Šim produktam ļoti labs noiets ir arī Igaunijā.
Arī Alojas SIA OZOLAT valdes loceklis Māris Asafrejs norāda, ka iekārtas pērk, ņemot vērā produkcijas realizāciju ārējā tirgū – panākta vienošanās ar zviedru vairumtirgotāju. Izejvielas galvenokārt nodrošinās pašu kokzāģētava.
Kokskaidu granulu noiets ārējos tirgos bijis stabili augošs vismaz pēdējos piecus gadus, vērtē A. Kalniņa. Viņa domā, ka šī tendence turpināsies, jo Eiropas valstis atjaunojamo resursu izmantošanu visnotaļ atbalsta.
Gan minētie, gan arī vairāki citi jaunie kokskaidu granulu ražošanas biznesa projekti tapuši, izmantojot ES līdzekļus – Lauku atbalsta dienesta (LAD) kūrētās programmas jaunu uzņēmumu radīšanai un attīstībai. Šajā programmā tiek atbalstīta arī kurināmā ražošana no lauksaimniecības un mežsaimniecības produktiem. Atbalsts – līdz pat 40% no projekta izdevumiem.
Taču arī daudzu sīkražotņu rašanās bankrotējošo vietā nav vērtējama viennozīmīgi. Diez vai nelielas jaudas granulēšanas iekārtu iegāde un uzstādīšana katrā kokzāģētavā būtu tas pareizākais konkurētspējas nodrošināšanai, lēš D. Palejs. Investīciju izdevumi uz katru saražoto tonnu ir krietni lielāki nekā lielražotnēm.
Kokskaidu granulu tirgus kļūst profesionālāks, un nevienam neinteresē apjomi, kas mazāki par 30–40 tūkst. tonnu gadā, lēš Latvijā lielākā kokskaidu granulu ražotāja SIA Latgran tirdzniecības un mārketinga direktors Arnolds Dāle. Darbību apturējušo Latvijas ražotāju vidējās jaudas bija ap 12 tūkst. tonnu gadā. Kā uzskata A. Dāle, lai sekmīgi strādātu ārējos tirgos, šādiem ražotājiem vajadzēja apvienoties.
Gan Latgran, gan NRG Baltic strādā ar lielajiem noņēmējiem – Eiropas energokompānijām, veidojot ilgtermiņa attiecības, kas arī nodrošina biznesa stabilitāti. Jo nopietnāks pircējs, jo augstākas arī kvalitātes prasības. Lielās termoelektrostacijas, kas izmanto granulas sajaukumā ar akmeņogļu masu, prasa, lai 95% no frakcijām nebūtu lielākas par 2 mm.
Uz Zviedriju, no kuras grasāmies pirkt elektroenerģiju, Latvija eksportē šķeldu un granulas, jo pati savus resursus neizmanto. Tas ir absurdi, atzīst A. Dāle. Lielākie Latgran klienti ir Stokholmā, kur ar siltumapgādi nodarbojas Fortum un dāņu Dong Energy, kas to izmanto Kopenhāgenā Avedore 2 spēkstacijā. Eiropā Rīgai līdzīgās pilsētās izmanto biokurināmo, bet mēs – importēto gāzi.

Miežabrāļa sēklas – par velti
Tā kā paļaušanās uz kokrūpniecības konjunktūru izrādījusies riskanta, Latgran izeju radis, organizējot miežabrāļa – enerģētiskās zāles – audzēšanu Latvijas laukos. Slēdzot līgumus ar zemniekiem, Latgran par brīvu piedāvā miežabrāļa sēklas.
Miežabrālis ar savām īpašībām un sastāvā ir līdzīgs koksnei, taču degot dod vairāk pelnu. Tādēļ arī granulu ražošanā to jauc ar koksni. Latvijas teritorijai miežabrālis no šādām kultūrām ir vispiemērotākais. Tas ir ziemcietis, kuru var pļaut piecpadsmit gadus pēc kārtas, turklāt to jau plaši audzē Somijā, kur ar miežabrāli ir apsēti ap 40 000 hektāru.    
Pirmie 300 hektāri miežabrāļa tika apsēti pagājušā gada vasarā, un pirmā raža no tiem gaidāma šajā rudenī. Nesen tika izziņots par kompānijas plāniem nodrošināt vēl 4500 hektāru lielas miežabrāļa platības apsēšanu. Sēkla zemniekiem tikšot dota par velti, norāda A. Dāle.
Gan D. Palejs, gan A. Dāle atzīst, ka šķeldas un granulu noiets Eiropā Latvijas iespējām ir neierobežots. A. Dāle, kurš ir Eiropas biomasas asociācijas biedrs, stāsta – asociācijas nesen veiktās energouzņēmumu un iekārtu ražotāju aptaujas (iekārtu pasūtījumi, attīstības plāni) dati liecina – ja 2008. gadā Eiropas granulu tirgu var lēst uz 7,5 milj. tonnu, tad līdz 2020. gadam tas būs pieaudzis līdz 70 miljoniem tonnu. 
Šobrīd mūsu klienti dažās Eiropas valstīs par šo enerģētisko vai enerģijas????? augu (energy crop) izmantošanu enerģijas ražošanā saņem dubultas CO2 izmešu atlaides, un tas ir ļoti nozīmīgi lielajām spēkstacijām, kas izmanto cieto kurināmo, vērtējot pieprasījuma pieauguma perspektīvas, norāda A. Dāle.
Vidējā miežabrāļa raža ir aptuveni astoņas tonnas no hektāra. Par tonnu Latgran maksā 25 latus. Kā lēš kompānija, tīrā peļņa, ko iegūst zemnieks, ir 5 lati par tonnu, t. i., ap 40 latu no hektāra. Vēl zemniekam ir iespēja saņemt Eiropas Savienības subsīdijas par energokultūru audzēšanu no Lauku atbalsta dienesta (LAD) – 45 eiro, tāpat arī vienoto platību maksājumu par hektāru, kas šogad ir ap 50 latu.
Jāpiebilst, ka līdz šim gadam minēto platību maksājumu saņemt nevarēja, jo bija pieņemts, ka miežabrāļa audzēšana neatbilst labiem lauksaimniecības prakses nosacījumiem. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta augkopības nozares vadītāja Iveta Ozoliņa skaidro, ka no 2009. gada par miežabrāli vienoto platību maksājumu tomēr varēs saņemt.
Šķiet, galvenais ieguvums varētu būt Latgran piedāvātais piecu gadu iepirkuma līgums, kas dažādu nelabvēlīgās konjunktūras spaidu (piena cenas) nomocītajam zemniekam sniedz vismaz kaut kādas garantijas. Turklāt nav runa par Zemgales kviešu laukiem, bet par mazāk auglīgām platībām, un lauki pēc miežabrāļa sējumiem ir viegli izmantojami citām kultūrām. 

Ātraudzīgo kultūru kuslie soļi
Kā ziņo Meža īpašnieku apvienības vadītājs Arnis Muižnieks, Latvijā enerģētiskos kokus audzē vairāk nekā 200 hektāru platībā. Šie niecīgie apjomi jāvērtē saistībā ar problēmām lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanā. Birokrātiskā procedūra, kas nepieciešama šādu zemju apmežošanai, ir gara un dārga un līdz šim bijusi viena no galvenajām barjerām šīs jomas attīstībai. Otra – valsts nostāja. Ja valsts skaidri pateiktu, ka šo resursu izmantošana enerģētikā, koģenerācijas stacijās tiks attīstīta, cilvēku interese būtu lielāka, uzskata A. Muižnieks. 
Tiek lēsts, ka Latvijā ir ap vienu miljonu hektāru tādu platību, kuras netiek izmantotas lauksaimniecībā un varētu tikt atvēlētas enerģētisko kultūru audzēšanai. Jau dabiski apmežojušos lauksaimniecības zemju un krūmāju, kā vērtē LVMI Silava, pašlaik ir ap 350 tūkstošiem hektāru.
Šobrīd Latvijā galvenokārt tiek audzētas divas enerģētisko koku sugas – hibrīdapse un ātraudzīgie kārkli. AS Latvijas valsts meži (LVM) struktūras LVM Sēklas un stādi direktora vietniece pārdošanas jautājumos Irēna Aleksejuka lēš, ka šogad LVM piedāvās ap pusmiljonu hibrīdapses stādu – lielākoties zviedru un lietuviešu klientiem. No 2008. gadā izaudzētā hibrīdapses stādu ceturtdaļmiljona Lietuvā nonāca ap 200 tūkstošiem.
Atbilstoši patlaban noslēgtajiem līgumiem Latvijas pieprasījums šogad būs ap 35 tūkstošiem stādu (viena hektāra apstādīšanai nepieciešams apmēram tūkstotis stādu). Lai arī pieprasījums ir dubultojies (pagājušajā gadā Latvijā tika pārdoti ap 17 tūkstošiem stādu), tas vēl joprojām ir ļoti niecīgs daudzums salīdzinājumā ar kaimiņvalstu iepirkumiem, rezumē I. Aleksjuka. Kalsnavas kokaudzētava par 1000 stādiem prasot 418 latus (bez PVN).
Hibrīdapses ieaudzēšana prasa lielāku darbu nekā tradicionālie skujkoku vai bērza stādījumi. Taču pirmais no tās trim cirtmetiem – kad koksne var tikt izmantota tikai šķeldas ieguvei – ir iespējams jau pēc desmit gadiem. Kā rāda LVMI Silava aplēses, stādot ap 1100 koku uz hektāra, hibrīdapses krāja pēc astoņiem gadiem ir ap 50 m3/ha. Zāģbaļķus iespējams iegūt pēc 25–30 gadiem (bērzam – pēc 70 gadiem). Tādējādi hibrīdabses priekšrocība ir tā, ka to iespējams izmantot ne tikai enerģētikā, bet arī pārdot kā papīrmalku vai lietaskoksni (atkarībā no tirgus konjunktūras).
Ātraudzīgie kārkli Latvijā nopērkami Olaines kokaudzētavā, kas tos kā pavairojamo materiālu sākusi izplatīt tikai pagājušā gada pavasarī. Interese par kārkliem šogad esot krietni lielāka nekā pagājušā gadā, stāsta kokaudzētavas valdes priekšsēdētāja Indra Ošuroka, tomēr vēl grūti prognozēt, cik daudzi no interesentiem plantācijas patiešām ierīkos. Pagājušā gadā no audzētavas tika ņemts tāds stādāmā materiāla daudzums, kura pietiktu aptuveni 4–5 hektāru apstādīšanai. Šogad nepieciešamais daudzums varētu būt vismaz trīs reizes lielāks, uzskata I. Ošuroka. Pircēji un interesenti lielākoties esot privātpersonas, kurām ir lauksaimniecībā neizmantojamās zemes un kuras vēlas pamēģināt ko jaunu. Ārzemnieki par to neinteresējas, jo šī kultūra ārpus Latvijas jau tiek plaši audzēta. Lielākā daļa pircēju ir vietējie iedzīvotāji, kas saprot – ātraudzīgie kārkli var būt perspektīvs atjaunojamais energoresurss, jo pēc 3–4 gadiem jau iegūstama pirmā raža.  Ātraudzīgo kārklu spraudeņi Olaines kokaudzētavā maksā ap pieciem santīmiem, ieskaitot PVN, vicas – 18–20 santīmu (atkarībā no garuma).    
Atšķirībā no hibrīdapses ātraudzīgie kārkli izmantojami gandrīz tikai kā enerģētiskā koksne. Kārklu plantācijas mūžs ir 25–30 gadi. Kā lēš LVMI Silava pētnieks Andis Lazdiņš, ātraudzīgo kārklu pieaugums ir 50–90 ber. m3 gadā (hibrīdapses – līdz 50 ber. m3 gadā).
2008. gada oktobrī valdība pieņēma noteikumus, kuros paredzēts, ka līdz 2013. gadam finansiāls atbalsts meža ieaudzēšanai lauksaimniecībā neizmantojamā zemē būs no 530 līdz 1300 eiro (no 371 līdz 910 latiem) par hektāru un kopšanai attiecīgi 170 eiro (119 lati) par hektāru gadā. Zemkopības ministrijas Meža politikas departamenta Meža politikas īstenošanas nodaļas vadītājs Normunds Strūve norāda, ka atbalsts saņemams jau šajā gadā un tiek attiecināts arī uz hibrīdapsi, bet ne uz enerģētiskajiem kārkliem.
Atbalsta ziņā enerģētiskie kārkli ir pielīdzināmi miežabrālim, un, ja ievēroti labas lauksaimniecības prakses nosacījumi, arī par tiem varēs saņemt vienoto platību maksājumu, pauž I. Ozoliņa. Vienīgais priekšnoteikums ir, lai zeme (atbilstoši LAD informācijai) bijusi labā lauksaimnieciskā stāvoklī līdz 2003. gada 30. jūnijam. Lauksaimniekam, kurš vēlas pretendēt uz šo atbalstu, ir jānoslēdz līgums ar atzītu enerģētisko kultūraugu savācēju vai pirmo pārstrādātāju. Šis punkts, šķiet, vairs nerada problēmas tiem, kas grib audzēt miežabrāli, bet, kā zināms, enerģētiskajiem kārkliem vēl neviena tāda nav.
Tomēr tieši enerģētiskie kārkli vairāku iemeslu dēļ varētu kļūt par biznesam piemērotāko kultūru. Vērtējot biokurināmā enerģētikas attīstību, galvenais ir ātrs koksnes biomasas pieaugums, un tas, audzējot enerģētiskos kārklus, tiek iegūts pietiekami regulāri. Novākšanu iespējams mehanizēt. Nav arī liela nedegošo minerālvielu īpatsvara – atšķirībā no enerģētiskās zāles. Kā liecina LVMI Silava aplēses, kārklu plantācijas mūžā iespējamas 6–8 rotācijas un ieņēmumi no kārklu plantācijas varētu būt 300–450 latu par hektāru gadā.
Pagājušā gada decembrī pieņemtā Eiropas Savienības direktīva par atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanas veicināšanu paredz, ka 2020. gadā 20% no ES patērētās enerģijas jāiegūst no AER. Tas ir pietiekami drošs pamats biokurināmā biznesa attīstībai Latvijā un garantija, ka ieguldījumi šajā jomā atmaksāsies.

Komentāri:




gatis

05.04.2011 12:45

nez cik vareetu izmaksaat viena hektaara ieriikoshana ja iet runa par kaarkliem,cik daudz par staadiem uz hektaaru,cik kopshana?

janis

10.09.2010 19:04

labdien
man intrese garnulu cenas ja es iepirktu 40 tonas beramaja veida !!

kārlis

14.04.2009 20:01

Mums viss vienmēr ar kavēšanos, arī šie pasākumi, bet daudzās Latvijas pilsētās jau tagad varēja gāzes vietā būt vietējais kurināmais. Visi lielie Skandināvu vietējā kuriņāmā spēkstaciju projekti sāka strādāt 2000šo sākumā,bet mūsējiem tikai gāzīti vien...

atis

14.04.2009 19:57

Tas bizness būs uz ilgu un ar perspektīvu

E-pasts:
Parole
Reģistrēties

Meklētājs

   

Kapitāls iesaka

Kontakti: SIA "Izdevniecība IKK"

Marijas iela 2, 5.stāvs, Rīga, LV-1050

T. 67029363, F. 67357584,

e-pasts: kapitals@kapitals.lv

Pārpublicējot materiālus, nepieciešama SIA "Izdevniecība IKK" rakstiska atļauja.

Citējot, atsauce uz avotu obligāta.
Par faktu materiālu ārštata autoru darbos izdevniecība atbildību neuzņemas.

© Kapitāls 2010 © LETA 2010 © Nozare.lv 2010 © LETA video 2010

Google+