Gerhards: Mums ir jauni dzimtcilvēki – mazie un vidējie uzņēmēji

Autors: Māris Zanders @ 06.01.2009

Foto: LETA

Ar ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu sarunājas Māris Zanders.

Šī saruna notika 5. decembrī – vēl pirms vērienīgajām nodokļu sistēmas un budžeta reformām.

„Laiki, kad varēja pārdot visu, ir beigušies”
Vai ir versija par to, kāpēc kritums ir ne tikai nekustamo īpašumu jomā, ne tikai dažādu pakalpojumu sfērā, bet arī Latvijas rūpniecībā? Kamēr bija t. s. labie laiki, mūsu precei bija noiets, bet nu izrādās, ka tā īsti nav pieprasīta.

Tur ir ļoti daudz dažādu aspektu, un katrā nozarē ir savs skatījums, savs stāsts. Piemēram, aizbraucam uz Ventspili, uz Elektrotehnisko fabriku, mūsdienu VEF, un tur saka: „Super!” Degvielas cenu kāpums izraisīja to, ka Eiropā nepieciešamās shēmas no Ķīnas vairs neved, izdevīgāk taisīt uz vietas, Eiropā. Rezultātā mūsējie pat nopirkuši rūpnīcu Skandināvijā, viss normāli strādā.

Jā, tas, ka Eiropā vairs tikpat kā neko nepērk, „sit” pa mūsu kokrūpniekiem, pa tiem, kuri ražo salīdzinoši vienkāršāku produkciju, tomēr tajā pašā laikā mašīnbūve itin veiksmīgi strādā, medikamenti tiek eksportēti. Mazpilsētās (es nesen tikos ar uzņēmējiem Jelgavā) nekādu būtisku sūdzību nav. Kāpēc ir nozares ar grūtībām? „Sitienu” rada tas, ka zūd mūsu līdzšinējās priekšrocības: lētāks darbaspēks, lētāka elektrība utt.

Tas saprotams, ka stāvoklis ir atšķirīgs, bet, ja runājam tieši par neveiksmēm – vai stāvoklis attiecīgajās nozarēs ir saglābjams, vai arī ir tā, ka viss – labie laiki beigušies, un objektīvi nozarei jāmirst?

Pēc Zemkopības ministrijas datiem, 55% no Latvijas teritorijas ir meži. Tātad tā ir nozare, kas tādā vai citādā veidā saglabāsies. Krīze kokrūpniecībā jau patiesībā nesākās tikai gada otrajā pusē. Vispirms pazuda mazās zāģētavas, mazās palešu ražotnes... Jā, vienkāršākas produkcijas ražotājiem ir problēmas, savukārt sarežģītākās lietas – līmētās plāksnes, finieri – vairāk vai mazāk „iet”.
Ko darīt? Pirmkārt, var jau būt, ka šajā nozarē strādājošo patiešām bija par daudz, un daļai ir vai nu jāpārorientējas, vai jāiet uz Pleskavas rajonu, arī Baltkrievija ir gatava laist mūsējos iekšā. Otrkārt, vajadzīgāka dziļāka pārstrāde, kas gan prasa nopietnas investīcijas, tirgus izpēti. Ja tā notiek, tad tādiem uzņēmumiem kā, piemēram, Latvijas Finieris ir sava vieta.
Par tekstilrūpniecību. Nu jā... Domāju, tur nevienam nav bijušas ilūzijas par to, ka ilgtermiņā, palielinoties darbaspēka izmaksām, tā būs konkurētspējīga. Tas nāca kā vilnis deviņdesmito gadu sākumā – caur Poliju, viens atzars uz Rumāniju, otrs uz Latviju; tagad tas vilnis veļas tālāk. Grūti būs Latvijā kaut ko saražot lētāk nekā Ķīnā. Ja nu vienīgi kādas īpašas lietas, kas izceļas ar dizainu.

Jā, bet tad mēs nonākam pie nepatīkama secinājuma, ka vienmēr jau būs vieta, kur to preci var saražot lētāk nekā Latvijā...
Mēs jau redzam – mūsu dizaineri brauc uz Ķīnu un pasūta tur.

Bet ko tad mūsējie lai ražo? Kādas ir rekomendācijas?
Tas nu jāsaprot, ka laiki, kad varēja pārdot visu, kad visiem bija nauda, kad māju varēja celt šā vai tā, tie laiki ir beigušies. Ko darīt? Jāsaprot, ka mēs esam tur, kur mēs esam – blakus Skandināvijai, vienam no Eiropas bagātākajiem reģioniem. Vācija tuvu, Krievija tuvu. Mums ir jāražo kaut kas tik izmaksu ietilpīgs, lai to nebūtu izdevīgi vest no Ķīnas, cik produkta cenā ir transporta izmaksas.
Otrkārt, ir jāskatās, kādās nozarēs mums ir tradīcijas un spējīgi kadri. Un tādi ir gan ķīmijas, gan pārtikas, gan koksnes rūpniecībā. Visbeidzot, ir jāskatās, lai dizains būtu eksporta tirgus pircējam pievilcīgs. Var jau teikt, ka Rīgas melnais balzams ir klasiska vērtība, bet... Tajā pašā laikā Rīgas krēslu fabrika paņēma dāņu dizainu un, manuprāt, virzās pareizā virzienā. Līdzīgi ir ar Dzintaru, kurš, par laimi, ir atteicies no saviem mokošajiem meklējumiem un centieniem kļūt par pionieri un tagad vairāk koncentrējas uz bioloģisko virzienu, kas jau ir pieņemts un populārs.

Pirms kāda laika Reģionālās attīstības ministrija kopā ar ekspertu grupu izstrādāja kārtējo Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģiju. Jūsu ministrijai bija sadarbība ar šo procesu...
O, mūsu sadarbība bija ļoti smalka, formalizēta, vertikāla, horizontāla...

... ironiju uztvēru, un tomēr – vai tas ir dokuments, pēc kura vadīties, domājot par to, ko ražot rīt, parīt, aizparīt?
Tas ir laba vēlējumu līmenis. Man bija tā iespēja deviņdesmito gadu otrajā pusē ņemt dalību pie programmas Latvija 2010, un mūsu vadošie ekonomisti konstatēja, ka detalizācijas pakāpe pat 15 gadu termiņā ir ļoti neliela. Latvija 2030. gadā... Mēs varam runāt par vispārējām vērtībām. Varbūt mums jau pirmajā klasē ir jāmācās ķīniešu, bet varbūt spāņu valoda? Kas te būs – cik kristīgā kultūra, cik islāms, varbūt hasīdisms? Šīs vīzijas... Savulaik, kad Šķēles kungs bija premjers, sanāca apmēram 40 viedie no visas Latvijas un uzrakstīja šādu vīziju. Sadaļa, kas man vislabāk patīk, ir atziņa, ka mums ir labas sadarbības iespējas ar Baltkrieviju, jo pierobežā daudzi Latvijas iedzīvotāji runājot baltkrievu valodu. Man ir bijusi tā izdevība ilgāku laiku būt Latvijas–Baltkrievijas sadarbības grupas vienam no vadītājiem. Un es vienmēr šo sadaļu atceros, braucot uz Baltkrieviju – jo, pārbraucot robežai, līdz pat Minskai man baltkrievu valodu nav gadījies pašā Baltkrievijā dzirdēt... (Smejas.)

Juridiski valsts nevar palīdzēt saviem būvniekiem
Bieži mulsina situācija, kad, no vienas puses, uzņēmēji saka, ka valsts ir slikta, pārāk iejaucas uzņēmējdarbībā ar saviem regulējumiem, bet no otras – tiklīdz ir grūtības, nāk pie valsts un prasa palīdzību.
Es domāju, ka iemesls šādai jocīgai situācijai ir tas, ka bizness mums ir ļoti dažāds, ar dažādu skatījumu. Ne velti mums pat ir divas konsultatīvās padomes: Tautsaimniecības un Mazo un vidējo uzņēmumu. Viņus praktiski nav iespējams nolikt kopā, jo lielo un mazo uzņēmēju viedokļi nereti ir ļoti dažādi.
Es arvien vairāk nobriestu domai, ka... mēs esam iegājuši jaunā attīstības fāzē. Kā jau mums sociālismā mācīja: bija verdzība, tad dzimtbūšana, tad proletariāts, un tagad ir jauna ekspluatējamo forma – mazie un vidējie uzņēmēji. Jo – kā citādi lai to nosauc, ja cilvēks strādā 10–15 stundas diennaktī? Nu jā... Savukārt lielajiem uzņēmumiem, kas nodarbina, teiksim, tūkstoti darbinieku, ir viedoklis par savu sociālo atbildību, un viņi nekavējas šo argumentu izmantot dialogā ar valsti. Tas viss nav tik vienkārši...

Un kur veidojas līdzsvars?
Problēma ir tā, ka Latvijas ekonomika ir ļoti maza. Piemēram, ASV varbūt šāds līdzsvars starp mazajiem un lielajiem biznesiem izveidojas, savukārt Eiropā nelaime ir tā, ka dalībvalstis arvien vairāk runā par savējo aizstāvēšanu.

Runājot par atbalstu savējiem. Daudzi būvnieki uzsver – tā kā tuvākajā laikā teju vai vienīgais ienākumu avots būs valsts un pašvaldību pasūtījumi, tad valstij ir jāizdara tā, lai tos saņem vietējie, nevis ārzemnieki. Tas vispār ir iespējams?
Eiropas iekšējā tirgū tas praktiski nav iespējams. Mēs taču atceramies Laval lietu Zviedrijā, kad tiesa galu galā nosprieda par labu Latvijas būvniekiem. Juridiski tas nav iespējams. Cita lieta, ka mūsējiem automātiski ir priekšrocības.

Pazīšanās ar ierēdņiem un politiķiem?
Nu, kāpēc tā... Kā mēs varam mūsējiem palīdzēt? Ar informāciju. Varbūt pārliekot akcentus no kvantitātes uz kvalitāti. Daudz jau atkarīgs no tā, kā noformē pasūtījumu. Mēs jau varam pateikt, ka gribam uzcelt Gaismas pili pusgada laikā. Nav problēmu – ievedam ķīniešu strādniekus, cilvēki strādās 15 un vairāk stundas diennaktī, un būs. Kā stāstīja Kirgizstānas premjers: kad viņi gatavojušies Šanhajas samitam, dažu mēnešu laikā visu Biškekas centru atjaunojuši šādā veidā...

Īslandes labā valsts pārvalde nepasargāja no bankrota
Masu medijos izskanējusi ziņa, ka Ekonomikas ministrija ir runājusi ar bankām par kreditēšanas veicināšanu uzņēmumiem. Ko jūs varat runāt – valstij taču nav ietekmēšanas sviru?! Jūs varat tikai aicināt neapturēt kreditēšanu.
Mums tātad bija sarunas ar Lielo Četrinieku... agrāk būtu bijis Lielais Piecinieks... un viņi arī ir pateikuši, ka ar kreditēšanu ir vāji, naudas neesot. Pēc aptuveniem aprēķiniem, mums nākamgad vajag 1,2 miljardus latu struktūrfondu apguvei.
Kā iedrošināt? Mums ir Hipotēku un zemes banka. Mums ir ieguldījumu fonds (4. decembrī palaida pirmo konkursu uz riska kapitālu 73 miljonu eiro apmērā), mums ir eksportkredītu garantijas 80 miljonu apmērā, ar kurām gan neko daudz nevar garantēt, bet nu labi. Tātad valstij jau ir zināms daudzums naudas, ko varētu konkursa kārtībā izsolīt bankām, lai tās ar zināmu multiplikatoru to tālāk izsniedz kredītos. Tas ir viens risinājums. Ar to varētu nepietikt.
Tad var gadīties, ka mums ir jāņem nauda no tā Eiropas finansējuma, kas bija paredzēts grantiem, jaunām tehnoloģijām utt., un tas jānovirza kā garantijas, lai bankas dod kredītus [dažas dienas pēc intervijas kļuva zināms, ka Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija kategoriski iebilst pret šādu iespēju – red. piez.].

Tomēr tad nav saprotama banku piesardzība, jo arī simts divsimts miljoni latu mūsdienu apstākļos ir gana liela nauda, lai tām būtu interesanti šo naudu apsaimniekot.
Redzat, Latvijas bankas ir ļoti mazas, un arī to mātes bankas Skandināvijā globālā mērogā patiesībā ir mazas. Attiecīgi, ja ir nedrošība globālā mērogā, pasaules noliktavas ir pilnas, ASV turpinās recesija utt., neviens negrib riskēt. Struktūrfondu gadījumā tie ir droši kredīti, tādēļ it kā problēmām nevajadzētu tomēr būt – jautājums ir par to, cik lielu summu valstij nāksies novirzīt, lai iedrošinātu.

Un tomēr – kas notiek, ja bankas „neparakstās”?
Ko tas nozīmē?! Tas ir papildus prognozētajam IKP kritumam 5% apmērā, mums jārēķinās ar kritumu vismaz 7,5% apmērā. Sašaurināta ražošana, lielāks bezdarbs.

Vēl par t. s. Eiropas naudām. Aizkulisēs runā, ka Broka sekretariāta likvidēšana nozīmē, ka Finanšu ministrija un attiecīgā partija to deķi pavelk vairāk uz savu pusi?
Finanšu ministrija deķi tā kārtīgi pārvilka jau brīdī, kad tika pieņemts lēmums par sistēmu kopumā. Tie departamenti, kas nosaka Eiropas līdzekļu izmantošanu, jau atrodas Finanšu ministrijas iekšienē, un Broka kungs varēja veikt koordinēšanu, politisku viedokļa paušanu un monitorēšanu.
Tas vispār ir plašāks jautājums. Mums visu laiku pārmet, ka Latvijā ir visvairāk ministriju, visvairāk ierēdņu utt. Paskatāmies tā: kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, mums ekonomiski gāja ļoti labi. Mums gāja labi arī 2005., 2006., 2007. gadā. Mēs varējām palīdzēt Moldovai, Gruzijai, palīdzēt visai pasaulei. Varējām regulāri braukt uz Briseli un spriest par antidempingu Vjetnamas kurpēm, Ķīnas krūšturiem utt. Mums bija nauda, mēs varējām taisīt visādas pārstāvniecības, katrā reģionā reģionālās attīstības aģentūru, katrā aģentūrā informācijas nodaļu ar septiņiem cilvēkiem. Kopumā dažādās formās, bet sešas organizācijas informē par struktūrfondiem. Un tagad mēs visi brīnāmies, kā pacelt šo brīnišķīgo struktūru!
Vajagot politisko kontroli. Nu, tad, lūdzu, mums pēc likumdošanas var būt ministru prezidenta biedrs, valsts ministri, īpašo uzdevumu ministri. Tad varbūt mums vajag mazāk ministriju, bet jēdzīgāku struktūru. Es gan saprotu, ka tas ir tālākas nākotnes jautājums.
Redzat, visi runā par valsts pārvaldes kvalitāti utt. Es pirms dažām dienām lasīju vienu apsekojumu par to, kā dažādās valstīs vērtē savas valsts pārvaldes līmenī. No augšas ceturtajā vietā bija Īslande... Kuras brīnišķīgā valsts pārvalde netraucēja valstij gandrīz bankrotēt.

Atomelektrostacija Latvijā pēc 20 gadiem
Ir diezgan daudz neskaidrību par Latvijas enerģētikas nākotni. Vēl nesen runāja, ka pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas mums būs deficīts un attiecīgi jābūvē savas jaudas. Tagad runā, ka pat tā ogļu stacija Liepājā īsti nebūšot vajadzīga, jo pieprasījums krītas. Vienlaikus igauņi saka, ka ar vienu atomelektrostaciju – to, kas tiks uzcelta Ignalinas vietā, – Baltijai nepietikšot. Par savu atomelektrostaciju būvi runā baltkrievi un Kaļiņingradā. Izklausās juceklīgi.
Ir skaidrs, ka pēc Ignalinas slēgšanas elektrībai būs nedaudz cita cena. Ja šobrīd vairumtirdzniecības cena ir apmēram 45 eiro par megavatstundu, tad, kā eksperti lēš, tā varētu palielināties līdz 65–70 eiro. Cena palielināsies pusotru reizi, un ir arī jārēķinās, ka galvenās piegādes būs no Krievijas, jo Igaunijas–Somijas savienojuma jauda ir salīdzinoši neliela. Problēma ir tā, ka reāla tirgus nav. Igaunija savu tirgu vēl nav atvērusi, un tai ir tiesības tā rīkoties vēl vairākus gadus. Lietuva meklē savus risinājumus, rekonstruē vairākas savas jaudas, bet to ģenerētā elektrība būs dārga, jo tiks ražota, izmantojot dabasgāzi.

Tātad, kamēr Latvija neuzbūvēs savu ar oglēm darbināmo staciju, mums būs jāpērk no Krievijas?
Jā.

Bet varbūt tomēr nevajadzēs, jo nebūs tāda patēriņa?
Vajadzēs. Patiesi, ja agrāk mēs prognozējām, ka patēriņš palielināsies ik gadu par apmēram 5%, tad tagad mēs esam šīs prognozes mainījuši samazinājuma virzienā, tomēr vajadzība būs. Tas, protams, nemazina energoresursu efektivitātes un taupīšanas nepieciešamību. Kad es braucu garām izgaismotajai Ārlietu ministrijas ēkai, man bieži rodas jautājums, kāda ir valsts politika šajā aspektā (smejas).

Un kā ar ideju par savu atomelektrostaciju Latvijai pašai?
Tas ir ļoti interesants jautājums, kurā svarīgākais ir cena un termiņš. Par šo tēmu Latvijā domā gan zinātnieki, gan atsevišķi uzņēmēji, un es domāju – pēc 15–20 gadiem tas ir ļoti reāli.

Bet kāpēc mūsu kaimiņi tik knaši metušies uz atomenerģētiku? Ja visi projekti īstenosies, vai nebūs pārprodukcija?
Ir skaidrs, ka svarīgi, kurš būs pirmais, tam būs labākas pozīcijas, tomēr principā šie projekti ir pamatoti. Piemēram, Baltkrievijai jau faktiski nav citu variantu – viņi gadiem ilgi ir dzīvojuši ar būtiski lētāku dabasgāzi nekā viss pārējais reģions, bet tā vairs nebūs. Igaunijā arī degslāneklis kā izejviela nav mūžīgs.

Kā tā gadījies, ka valsts runāja par nodokļu sloga samazināšanu, bet te pēkšņi – tieši pretējs process?
Jā, nu nav labi, ka tas notiek tik strauji. Iecerēts jau bija tā, ka 1. decembrī Finanšu ministrija ziņos par iespējamām izmaiņām, tad strādās dažādas darba grupas ar uzņēmēju piedalīšanos, bet nu ir tā, kā ir.

Vai valsts var pateikt, ka nodokļi tiek paaugstināti tikai uz noteiktu laiku?
Es baidos, ka brīdī, kad nodokļus paaugstinās, atpakaļceļa vairs nebūs. Tā nu diemžēl ir, ka paaugstināt ir vieglāk nekā pēc tam atkal pazemināt. Turklāt arī tirgus reaģē „interesanti”: nodokļu atkalpazemināšana ne vienmēr nozīmē cenu pazemināšanos.