Ilgtermiņa biznesa modeļa piekritējs

Autors: Raimonds Ločmelis @ 26.02.2009

 

 

Latvijā ir daudz jaunu cilvēku, kuri ar biznesu paspējuši kļūt par „miljonāriem”. Vai iesaistīšanās LETAs privatizācijā pirms 12 gadiem ir sevi attaisnojusi?

Tiešām, pirms dažiem gadiem reizēm sāka uzmākties domas, ka varbūt vajadzēja tirgoties ar nekustamo īpašumu. Astoņi deviņi gadi smaga darba, bet par „miljonāriem” joprojām nebijām kļuvuši, kamēr citi mūsu kursabiedri un vienaudži jau bija šajā statusā. Tomēr tagad – ekonomiskās depresijas apstākļos – katrs var pārliecināties par dažādu biznesa modeļu dzīvotspēju. Pašlaik ir skaidri redzams, ka mūsu biznesa modelis, orientēts uz pakāpenisku ilgtermiņa attīstību, mazāku peļņu un lielāku stabilitāti, ir dzīvotspējīgāks par daudziem īstermiņa un augstāku ienākumu biznesa modeļiem.

Manuprāt, tā ir fundamentāla lieta, par kuru savulaik tieši Kapitālā zelta vārdus teica Kārlis Cerbulis: „Ja viss cilvēku radošais potenciāls, kāds mums ir Latvijā, nodarbotos ar biznesa attīstību, nevis ar „shēmošanu”, tad mēs dzīvotu ievērojami augstākas labklājības valstī.”

Tas ir arī viens no mūsu biznesa stūrakmeņiem. Mēs neiesaistījāmies „shēmošanā”, lai panāktu acumirklīgus biznesa rezultātus vai ātri nopelnītu vieglu naudu.

Kāda ir recepte, lai iztiktu bez „shēmošanas”, strādājot ar valsti kā klientu?

Jā, valsts ir liels mūsu pasūtītājs – nedaudz virs ceturtdaļas no apgrozījuma. Tomēr pie katras no valsts iestādēm mēs esam gājuši pa parādes durvīm un pārliecinājuši par savu produktu lietderību, un tādējādi esam iekarojuši savu vietu šajā tirgus nišā. Neesam gājuši pa daudziem ierasto ceļu – atrast labvēļus, kuri mūs būtu bīdījuši vai kā citādi atbalstījuši. Tas nav bijis viegli...

Un tagad, kad valstij naudas vairs nav, kā jūs pārvarat šo krīzi?

Mēs redzam, ka tieši krīzes apstākļos mūsu klienti, arī valsts novērtē mūsu informācijas servisu un negrasās atteikties no šiem pakalpojumiem. Ir sarunas par cenu, bet esam tam gatavi. Turklāt mūsu biznesa modelis ir balstīts uz diversifikāciju. Mums ir plašs produktu klāsts, kurus viegli varam pielāgot mainīgajām tirgus prasībām. Tāpat esam apzināti diversificējuši savu klientu bāzi. Jau no paša sākuma esam domājuši ārpus tradicionālo ziņu aģentūru pasūtītāju kategorijas, kas vēsturiski ir bijuši mediji, valsts un daudz mazākā
mērā privātais sektors un konsekventi gājuši uz plašu biznesa informācijas produktu klāstu. 90. gadu vidum tas bija jaunievedums – tirgot informāciju uzņēmumiem.

Ja pirmajos gados pēc privatizācijas bija jārūpējas par uzticības atgūšanu mediju vidū, tad turpmākie gadi tika veltīti, lai paplašinātu klientu loku tieši privātstruktūru vidū. Pirms divpadsmit gadiem, pētot tirgu, mums šķita, ka kopējais tirgus potenciāls varētu būt ap 200–300 tūkstošiem latu. Pašlaik LETA vien ir desmit reizes lielāka.

Svarīgākie resursi – cilvēki un IT

LETAi kā uzņēmumam ir gara vēsture. Bet vai privatizācijā ieguldītie līdzekļi ir atpelnīti?

Pagaidām ne, īpaši tādēļ, ka visu laiku esam fokusējušies uz attīstību – vai nu seguši parādus, vai investējuši jaunos projektos. Mums varētu būt viena no bagātākajām pieredzēm Latvijā finansējuma un investoru piesaistē. Esam izmantojuši gan banku naudu, privātu aizdevēju līdzekļus, investīciju fondu piesaisti, gan izpirkuši mūsu finanšu partneru ieguldījumus, dažā dos veidos strukturējuši šo darījumu finansējumu. Pašlaik esam nonākuši pie akcionāru struktūras, kur esam trīs uzņēmuma īpašnieki.

Varētu teikt, ka krīzes situācijā mums ir zināmas priekšrocības, jo gandrīz visu laiku esam dzīvojuši nosacītas krīzes apstākļos, rūpīgi skatoties, kur un kā mēs tērējam. Ja mums būtu bijuši pieejami lielāki finanšu līdzekļi, mēs tagad būtu neaizsargātāki – daudzos gadījumos varbūt būtu tērējuši neapdomīgāk.

Kas tad ir prasījis lielākās investīcijas?

Dažreiz varam salīdzināt sevi ar informācijas manufaktūru. Mūsu svarīgākie ražošanas resursi ir cilvēki un IT tehnoloģijas. Man bieži prasa, no kurienes rodas ziņas. Atbilde ir vienkārša: mēs algojam daudz jaunu un spējīgu speciālistu, kuri prot uzzināt un apkopot informāciju par notikumiem un procesiem Latvijā. Pašlaik LETA nodarbina 160 darbinieku. Daļa no tiem „ražo” informāciju, otra daļa to pārstrādā dažādos servisos.

Taču, ja skatāmies no investīciju viedokļa, lai startētu tirgū un sāktu piedāvāt, piemēram, mūsu ziņu servisu pirmajam potenciālajam klientam, ir jānokomplektē gandrīz pilns darbinieku skaits, kas nozīmē lielas ikmēneša izmaksas jau no paša sākuma un pakāpenisku klientu piesaistes procesu. Ticiet man, šie ikmēneša izdevumi strauji uzkrājas ievērojamās summās.

Ierobežotu resursu apstākļos visradošāk ir nācies rīkoties ar investīcijām IT sistēmās. Ja sākotnēji būtu klausījuši konsultantu ieteikumiem un 90. gadu beigās būtu ieguldījuši tajā brīdī dārgās un jaudīgās sistēmās, iespējams, pašlaik mēs te nesēdētu. Esam centušies līdzsvarot IT resursu izaugsmi ar biznesa izaugsmi kopumā. Tā ir bijusi konsekventa izšķiršanās starp iekšēju un ārpakalpojumu IT attīstību.

Tā, piemēram, vīlušies iekšējā risinājumā, pirms dažiem gadiem nopirkām gatavu uzņēmuma finanšu vadības sistēmu. Bet atklājās cita tipa problēmas, tostarp tādas, kas saistītas ar integrāciju, iekšējo atbalstu, cilvēku psiholoģiskajām barjerām pieņemt kaut ko no ārpuses utt.

Jāļauj cilvēkiem eksperimentēt

Tātad ir bijuši arī neveiksmīgi projekti...

Ir bijis daudz eksperimentu – biznesa stratēģijas, uzņēmuma vadības un arī produktu attīstības līmeņos. Daļa no tiem cietuši neveiksmi. Toties! Šajā procesā mēs esam uzkrājuši tādu zināšanu bagāžu, kādu nevarētu iegūt nekā citādi, un tikuši pie nenovērtējamas pieredzes.

Piemēram, samērā drīz pēc tam, kad sākām LETAs atjaunošanu, tika pieņemts stratēģisks lēmums iesaistīties arī Igaunijas ziņu aģentūras privatizācijā. Jaunības maksimālisma un savas pārliecības dēļ mēs to izdarījām, un tas mums maksāja konkrētu naudu. Priekš mums tam laikam ļoti lielu naudu.

Baltijas vienotības ideja izgāzās arī šajā ziņā?

Mēs neatradām pareizos partnerus Igaunijā. Igauņi uzrāda ļoti labu spēju strādāt pēc instrukcijām, kas nebija tas vadības modelis, uz kādu mēs bijām gatavi tajā laikā. Mēs gājām ar iedvesmu un gribējām iedvesmot cilvēkus tur darīt lietas tā, kā mēs to esam darījuši šeit, neskatoties uz tirgus skepticismu.

Arī Latvijā pirms divpadsmit gadiem mūsu risks tirgū tika vērtēts ar vārdiem: „Jums te nekas neizdosies.” Manuprāt, tā ir latviešu konservatīvā domāšana, kura traucē ekonomikas attīstībai: „Labāk nemēģini, tev nekas nesanāks!” Tas, es domāju, ir fundamentāls iemesls, kāpēc valstiski tagad esam tur, kur mēs esam.

Latvijā, mūsuprāt, šo skepticismu veiksmīgi pārvarējām un pierādījām, ka varam sākt no nulles un nu jau ar atrāvienu apsteigt konkurentus. Izrādījās, ka Igaunijā nevar strādāt uz entuziasma pamata. Šajā tirgū ir jāiet ar labi definētu produktu un precīzi aprakstītu instrukciju komplektu, kā lietas jādara. Ir svarīgi uzlikt uz papīra savu biznesa recepti – ar vārdiem var nepietikt!

Es personiski ticu, ka tā ir metode, ar kuru lielākā daļa starptautisko korporāciju ir izvērsušās pasaulē, ļoti precīzi definējot, kā tās vēlas, lai viņu meitas uzņēmumi darbojas.
Tā to dara zviedru, vācu, amerikāņu u. c. uzņēmumi. Ja mēs domāsim par ieiešanu blakus tirgos, tas notiks tā, kā mēs to savulaik neizdarījām Igaunijā.

Vai šobrīd atkal skatāties uz kādiem lieliem pirkumiem?

Pēdējo gadu laikā ir bijušas vairākas sarunas par dažādu uzņēmumu iegādi. Tomēr pašlaik tās ir apturētas. Objektīvi ir grūti tirgū piesaistīt finansējumu, kad visi gaida turpmāku lejupslīdi. Attīstīsimies pašu spēkiem. Dažiem no mūsu produktiem ir labs potenciāls kaimiņvalstīs.

Izaicinājums – mainīt ieradumus

Pasaulē pieejamās informācijas apjoms nemitīgi aug, tostarp bez maksas pieejamās. Vai tas neapdraud LETAs biznesu?
Tas bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem, kad biju uzaicināts runāt biznesa konferencē Tallinā par tematu News agency business in times when news are free. Jau tolaik daudzi uzskatīja, ka aģentūru loma mazināsies. Patiešām, pēdējo dažu gadu laikā gan pasaulē, gan pie mums internetā ir attīstījušās ļoti daudzveidīgas mediju formas: blogi, forumi, komūnas. Tomēr gan mūsu, gan citu pasaules aģentūru bizness šai laikposmā ir audzis. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmais – ļoti lielā skaitā gadījumu aģentūru sagatavotā informācija ir gan ierosinātājs, gan pirmavots tālākām diskusijām un komentāriem, un jaunie mediju portāli labprāt pērk aģentūras servisu, lai tā provocētu sabiedrības interesi. Tas ir ekonomiski izdevīgāk, nekā algot žurnālistus.

Otrkārt, ņemot vērā to, ka internetā ikviens var publicēt jebko, – pieaug aģentūras kā drošības filtra loma, jo darbojamies kā profesionāļi, kuru informācijai var uzticēties.

Trešais iemesls – lielāka informācijas daudzveidība ļauj mums attīstīt jaunus produktus, kas palīdz mūsu klientiem orientēties un atrast tieši viņiem vajadzīgo. Pieprasījums pēc šāda servisa pēdējos gados aug visstraujāk.

Jūs lieto informācijas profesionāļi, no kuriem daudzi uzskata, ka nevis aģentūras, bet tradicionālie mediji nosaka sabiedrības dienaskārtību...

Par laimi, nedzīvojam totalitārā valstī, kurā visiem medijiem ir viena dienaskārtība. Latvijā ir liela mediju konkurence par to, kas nonāks dienaskārtībā. Protams, arī aģentūra tajā piedalās, mēģinot radīt vai izvērst tematus, kuri, mūsuprāt, interesētu sabiedrību. Mēs gan nestrādājam ar masu auditoriju un neredzam sabiedrības balsojumu tādā veidā, kā to redz televīzijas, radio vai avīzes. Bieži ir tā, ka no mūsu sagatavotās informācijas dažādi mediji cenšas piedāvāt katrs savu dienaskārtību. Mēs orientējamies uz „informācijas profesionāļiem” un piedāvājam iespējami plašu tēmu loku.

Latvijas informācijas telpā gan joprojām pirmā vietā ir politika un valsts pārvalde. Diemžēl bizness nav tik atvērts publiskajai komunikācijai un nereti izvēlas noklusēt savu pozīciju. Ja seko līdzi galvenajiem virsrakstiem medijos, var šķist, ka visa mūsu dzīve ir atkarīga no valdības.

Kā pašam izdodas orientēties šajā informatīvajā troksnī?

Iemācīties peldēt informācijas jūrā nav viegli. Informācijas patērēšana ir daļa no katra cilvēka ikdienas rutīnas, ko nosaka pieradumi. Viens no lielākajiem mūsu biznesa izaicinājumiem ir mainīt potenciālo klientu ieradumus. Tas ir ilgstošs process – kādā veidā tu savā ikdienā ielaid ziņas.

Man, piemēram, pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr pieradu lasīt žurnālu Economist. Savā ceļā līdz abonēšanai es ik pa brīdim kādu pusgadu – gadu pirku šo žurnālu veikalos, pieradu pie tā, tad sāku to abonēt. Tomēr internetā žurnālu lasīt vēl neesmu sācis, vien šad tad paklausos žurnāla rakstu audioversijas.

Toties ik rītu brokastojot izlasu pēdējās ziņas mobilajā tālrunī – gan LETA, gan BBC. Pateicoties mobilajām tehnoloģijām, pašlaik jau turpinu lasīt ziņas telefonā, arī sēžot sastrēgumos, braucot liftā, praktiski – jebkurā brīvā brīdī.

Lai „nepazaudētu” internetā atrastu vērtīgu informācijas avotu, aktīvi izmantoju RSS tehnoloģiju, kas savāc mani interesējošo informāciju no vairākiem desmitiem portālu vienuviet. Izmantoju LETA Ziņu aģenta servisu, kurš piegādā ziņas pēc atslēgas vārdiem manā e‑pastā.

Neskatoties uz visām šīm tehnoloģijām, mums vēl arvien ir daudz klientu, kuri saņem apkopotu informāciju papīra formātā. Reizēm es viņus saprotu. Pie lielas informācijas gūzmas visgrūtāk ir izvēlēties sev piemērotu rīkus, kā atrast un lietot informāciju.

Atjaunosimies līdz ar Amerikas pirktspēju

Nav daudz interviju, kurās izdodas apiet banālo jautājumu par to, kā un kad varam izkulties no bedres, kurā pašlaik veļamies...

Līdzšinējais mūsu labklājības pieaugums ir noticis uz aizņemtas naudas rēķina. Aizņemtā nauda ir jāatpelna, ja mēs gribam to jebkad atdot.

Krītot dzīves līmenim, visticamāk, samazināsies mūsu produktu cenas, jo, cik saprotams, valsts pašlaik virzās nevis lata devalvācijas, bet gan izmaksu samazinājuma un deflācijas virzienā. Tomēr pat tad, ja mēs spēsim sakārtoties (ceru, ka spēsim), – kaut ko pārdot vai eksportēt var tikai tad, ja kāds to pērk.

Mana vislielākā pārliecība ir, ka mūsu labklājība pašlaik ir cieši saistīta ar Amerikas labklājību. Kamēr Amerika nesāks pirkt, nebūs, kas pērk arī Eiropā un visur citur. Jo Amerika ir bijusi, ja nemaldos, 25% no pasaules ekonomikas, tāpēc tās pirktspēja ir svarīga, lai arī tie reģioni, kuri ir mums kaimiņos, spētu attīstīties. Protams, tas neizslēdz to, ka mums visos iespējamajos veidos ir jāmeklē noieta tirgi tam, ko mēs varētu pārdot daudz turīgākajiem skandināviem. Tas visādā ziņā ir reģions, kurš arī pašlaik vairāk var atļauties
pirkt, lai arī viņi tomēr ir atkarīgi  no situācijas pasaules ekonomikā.

Atjaunojot neatkarību, mums bija tēze, ka gribam 20 gados sasniegt vidējo Eiropas līmeni.
Domāju, pēdējos gados bijām tam pietiekami „pierāvuši” klāt, vairāk tas varbūt izpaudās daudzās ārēju izpausmju formās, un tomēr... Taču tas nekādā veidā neizpaudās mūsu ekonomiskajā konkurētspējā. Mūsu ekonomikas kvalitāte līdz Eiropas līmenim nebija izaugusi – ne darba ražīguma, ne efektivitātes, ne uzņēmējdarbības, ne arī radošā potenciāla ziņā.

Mūsu bizness ir cieši saaudzis ar šo valsti, tāpēc ticu, ka Latvijā attīstīsies uzņēmējdarbība, cilvēkiem šo valsti nebūs jāpamet un mēs kopīgi atradīsim ceļu uz labklājību.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: