Ilze Ostrovska: Ar ko rotaļājamies globālas migrācijas apstākļos? Ar nacionālās valsts valodu

Autors: Ilze Ostrovska, BSA Eiropas studiju programmas direktore @ 29.01.2012

Ilze Ostrovska: Ar ko rotaļājamies globālas migrācijas apstākļos? Ar nacionālās valsts valodu

Vairāk nekā divdesmit gadus latviešu valodas monopols uz valsts valodas statusu netika apšaubīts, kaut arī jau sākotnēji viena daļa Latvijas iedzīvotāju – nelatvieši – to uztvēra neviennozīmīgi un ar iebildēm. Tieši tāpēc rodas jautājums: kas tagad 21. gadsimta otrās desmitgades sākumā Latvijā ir tik ļoti mainījies, lai nelatvieši spētu aktivizēties, pieprasot arī krievu valodai valsts valodas statusu? Referendums par LR Satversmes maiņu un krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu, šķiet, būs. 

 


Taču, vērojot notikumu attīstības gaitu, rodas iespaids, ka sekas, ar kurām varētu nākties sastapties Latvijas sabiedrībai divu valsts valodu apstākļos, tiek apzinātas visai vāji.

 

Pārvēršamies par tādu kā ierēdņu, pensionāru un skolnieku valsti

Vispirms par to, kāpēc vēlme mainīt situāciju valsts valodas jomā kļuvusi tik spiedīga tieši tagad? Domāju, ka, pirmkārt, minama lielā aizbraukšana. Latviju atstājis milzīgs Latvijas iedzīvotāju skaits – starp citu – ne tikai latvieši. Aizbraucēju vidū ir dažādu tautību, slāņu un sociālā statusa cilvēki. Daudzi ar augstāko izglītību tur dara darbu, kuram augstākā izglītība (un bieži pat vidējā) nav nepieciešama. Citiem vārdiem – Latvijas vidusšķira savu statusu svešumā zaudē, toties, ja paveicas, saņem četras un vēl vairākas reizes lielāku algu nekā dzimtenē. 

Taču skaidrs arī tas, ka Latvijā palikušais plānais vidusšķiras slānis, kuram sociālajās zinātnēs dots apzīmējums profesionāļi (professionals), ir relatīvi vājš, nabadzīgs un, šķiet, ka arī visai iebaidīts. It kā nemanāmi, lēnām un pamazām Latvija pārvēršas par tādu kā ierēdņu, pensionāru un skolnieku valsti. Sociālais vakuums saredzams pat ar neapbruņotu aci, taču tas var izrādīties provokatīvi pievilcīgs ieceļotājiem no reģioniem, kur dzīves līmenis ir vēl zemāks nekā Latvijā, kā arī dažāda ranga starptautiskiem avantūristiem.

 

Varas un tautas atsvešināšanās pārvērtusies atklātā konfrontācijā

Dati, kurus 2011. gadā publicēja Pasaules Banka par globālo migrāciju 2010. gadā, apliecina, ka nav apšaubāma jaunu migrācijas koridoru veidošanās arī virzienā Austrumi – Rietumi. Salīdzinājumā ar migrāciju citur pasaulē (kur migrantu straumes tiek mērītas desmitos miljonu) tie vairāk nekā 300 000 cilvēku, kuri ieceļojuši no citām valstīm Latvijā (bet emigrējuši no Latvijas – 275 177), ir visai niecīga visas pasaules migrantu daļa. Piedevām vienīgais, kas skaidri zināms, ir tas, ka viņi šķērsojuši robežu. 

Kur šie cilvēki ceļojuši pēc tam – tālāk uz citām Eiropas valstīm, ASV, palikuši Latvijā vai devušies atpakaļ uz savu dzimteni – nav zināms. Taču migrācijas kopīgā bilance Latvijā ir pozitīva: tas nozīmē, ka iebraukuši vairāk nekā izbraukuši. Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna, Ukraina un Baltkrievija ir tās valstis, no kurām uz Latviju migrējuši visvairāk, – sākot ar 200 000 no Krievijas un beidzot ar gandrīz divdesmit trijiem tūkstošiem no Uzbekistānas. 

Pretējā virzienā – no Latvijas uz šīm valstīm – ir devušies daudz mazāk cilvēku. Domāju, ka šīs tendences potenciāls nebūt nav izsmelts, taču vienu daļu migrantu no ilgākas uzturēšanās Latvijā pagaidām attur, manuprāt, Latvijas mazspēja uzturēt (pabalstu veidā) migrējošus liekēžus, bet otru daļu – daudz bagātāku valstu nepieciešamība pēc darbaspēka. 

Otrs apstāklis, kurš provocēja Latvijas iedzīvotājus (politiķu vadībā) uz neapdomīgu rīcību ar tālejošām sekām, bija Latvijas nestabilā politiskā telpa. Pagājušā gada notikumi skaidri parādīja, ka ilggadējā valdošo varas slāņu un tautas atsvešināšanās ir pārvērtusies atklātā konfrontācijā. Ārkārtas vēlēšanas mudināja ieinteresētās grupas uztvert situāciju kā indikatoru iespējamām sistēmiskām izmaiņām visā valstī.    

Tāpēc nav jābrīnās, ka atradās aktīvisti, kuri sāka rīkoties.  

 

Kas atbalsta divvalodu režīma ieviešanu Latvijā?

Kādas intereses vadīja cilvēkus, kuri ierosināja parakstīt prasību par divvalodu režīma ieviešanu Latvijā, un kādas tos, kuri šo ideju ar savu parakstu atbalstīja? 

Pieņemu, ka var izdalīt vismaz trīs atšķirīgas grupas. Vieni, sajutuši nestabilitāti politiskajā laukā un vakuumu sociālajā telpā, sāka rīkoties, lai palielinātu savu varas daļu ar tāda valsts varas instrumenta palīdzību kā valsts valoda. To vidū, pieļaujams, ir arī tie, kuriem darbošanās melnajā vai pelēkajā biznesā ir tikusi pēdējā laikā ierobežota un tāpēc nepieciešamība pēc kompensējošiem pasākumiem ir izdzīvošanas jautājums.  

Otra grupa – tie ir cilvēki, kuri noguruši no pastāvīgas etniskās identitātes apdraudētības sajūtas. Pēdējo gadu sociāli ekonomiskā krīze šo apdraudējuma sajūtu tikai pastiprinājusi. Reklāmas, kuras atskanēja TV parakstīšanās kampaņas laikā, skaidri un gaiši uzsvēra nepieciešamību iet parakstīties, lai saglabātu iespēju runāt dzimtajā valodā. Dabiski, ka reklāma izrādījās iedarbīga. Valoda tomēr ir identitātes pēdējais bastions, un tās iespējamo zaudēšanu cilvēki uztver ļoti sāpīgi. 

Šajā sakarā gribētos atgādināt par kādu Latvijas vēstures epizodi pirms Pirmā pasaules kara, kad Vidzemē ar pavēli latviešiem tika atļauts kristīt bērnus tikai pareizticīgo baznīcā un, protams, dot tikai slāvu vārdus. Tas nav nostāsts, tas ir fakts no ģimeņu vēstures. Vēlāk – brīvvalsts laikā – latvieši savus kristītos vārdus nomainīja ar latviskiem vārdiem, taču vai šis stāsts nav patiess nācijas asimilācijas piemērs? Visai tāls no tās situācijas, kuru mūsdienu Latvijā bieži cenšas uzdot kā barbarisku citu etnosu asimilāciju Latvijas titulārās nācijas interesēs. 

Trešā grupa, kura bija ieinteresēta parakstu vākšanas kampaņā, protams, bija politiķi nākamo vietējo vēlēšanu kontekstā. 

Taču visas šīs dažādās interešu grupas rezultējās vienā krievu valodas kā valsts valodas atbalsta kopumā, un tagad šie cilvēki diemžēl var tikt formāli uzlūkoti kā LR Satversmei visai nelojāli, kas, protams, vairumā gadījumu tā nav. 

 

Nacionālā valoda un valsts valoda 

Atmetot plašas spekulācijas par to, kāds varētu būt vai nebūt gaidāmā referenduma iznākums, pieņemsim, ka Latvijā būs divas valsts valodas – latviešu un krievu. Kā tas ietekmēs Latvijas dažādo sociālo grupu dzīvi? (...)


Pilnu repliku lasiet februāra KAPITĀLĀ

 

Komentāri:




vilis

07.02.2012 7:14

Ļoti laba intervija.Visi punkti salikti uz "i"Gaišs prāts un domas formulējums.

E-pasts:
Parole
Reģistrēties

Meklētājs

   

Kapitāls iesaka

Kontakti: SIA "Izdevniecība IKK"

Marijas iela 2, 5.stāvs, Rīga, LV-1050

T. 67029363, F. 67357584,

e-pasts: kapitals@kapitals.lv

Pārpublicējot materiālus, nepieciešama SIA "Izdevniecība IKK" rakstiska atļauja.

Citējot, atsauce uz avotu obligāta.
Par faktu materiālu ārštata autoru darbos izdevniecība atbildību neuzņemas.

© Kapitāls 2010 © LETA 2010 © Nozare.lv 2010 © LETA video 2010

Google+