Ilze Ostrovska: Demokrātijas skola, "lielie manevri", šantāžas līdzeklis vai nacionālas valsts graušanas instruments?

Autors: Ilze Ostrovska, BSA Eiropas studiju programmas direktore @ 02.04.2012

Ilze Ostrovska: Demokrātijas skola, "lielie manevri", šantāžas līdzeklis vai nacionālas valsts graušanas instruments?

Februāra referendums lika aizdomāties par referenduma kā tāda funkcijām

 

Demokrātiskā republikā valda tauta, kura uz noteiktu laiku deleģē tiesības valdīt saviem pārstāvjiem – deputātiem. Taču ir jautājumi, kuri jālemj tautai pašai. Tad uz īsu laika sprīdi vara tiek nodota pilsoņiem, lai tie izteiktu savu viedokli nepastarpināti referendumā.

Teorētiski tā ir tiešās varas īstenošana, taču Latvijas praksē var novērot savdabīgas īpatnības: lai gan referendums nenoliedzami ir demokrātijas skola, tā sakot, demokrātijas lielie manevri, tomēr, kā izrādās, referendumus var izmantot, lai manipulētu ar pilsoņiem. Latvijas prakse liecina, ka pilsoņi parasti pretojas tik, cik var, jeb, citiem vārdiem, neiesaistās demokrātijas manevros.

 

Uz vienu dienu ņemt varu savās rokās

Militāristu lielie manevri ir gan nacionālas valsts militārās gatavības pārbaude kara gadījumam, gan militārā potenciāla audits, karaspēka treniņš un militārā, patriotiskā gara uzturēšanas līdzeklis.

Referendumu jeb demokrātisko manevru organizēšanas prakse Latvijā ir tāda, ka ierosinājumi diezgan bieži jau sākotnēji negūst nepieciešamo tautas atbalstu, lai referendums vispār varētu notikt. Taču pat tad, kad ieinteresētās partijas vai pilsoniskās sabiedrības organizācijas spēj novest jautājumu līdz visas tautas nobalsošanai, līdzdalības līmenis visbiežāk ir tik zems, ka referendumu nevar uzskatīt par notikušu.

Izņēmumi līdz šim bijuši reti – tikai tad, kad būtībā jābalso par Latvijas kā nacionālas valsts ilgtspēju.

Turpinot analoģiju ar militārajiem manevriem, jāatzīmē, ka pēdējie tiek organizēti saskaņā ar pavēli, taču referendumi – tikai tad, ja to subjekti – valsts pilsoņi – apzinās nepieciešamību uz vienu dienu ņemt varu savās rokās, lai izteiktu savu viedokli. Tādējādi vēlētiem politiķiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem iespējams ar referenduma palīdzību ne tikai fiksēt pilsoniskā karaspēka stāvokli, bet arī pilsoņu gatavību nodemonstrēt, ka tiem vispār ir kāds viedoklis, apņēmību šo viedokli aizstāvēt. Citiem vārdiem – referendumi ir pilsoņu demokrātijas skola.

 

Masu aktivizēšana instinktu līmenī

2012. gada februārī notikušais referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu bija viens no veiksmes stāstiem tiktāl, ciktāl tas skar organizatorisko pusi. Referenduma ierosinātājiem – krievvalodīgās kopienas ideologiem – bija jārisina grūts uzdevums: politiski inertā sabiedrībā jāpanāk tik liels pilsoniskās apziņas pacēlums, lai manevrs jeb referendums izdotos.

Piedevām situācijā, kad ļoti ilgu laiku politiskā elite pašsaglabāšanās nolūkā rosināja pretējo: pilsoņu atsvešinātību no politikas un politisko cinismu, bet ar neveiksmīgu valsts menedžmentu – principiālu nacionālās rīcībpolitikas noliegsmi plašos iedzīvotāju slāņos, neraugoties uz etnisko piederību.

Polittehnoloģijas ģenerāļu profesionālisms bija spiests izpausties spējā aktivizēt masas instinktu līmenī (I. Sudraba), kas arī perfekti tika izdarīts ar reklāmām, kurās tika izteikta prognoze pasivitātes gadījumā zaudēt pēdējo identitātes balstu – nacionālo valodu. Mazākumtautībuvalodu funkcionēšanas prakse Latvijā to neapstiprina – etniskā mazākuma pārstāvjiem ir visas iespējas kopt dzimto valodu. Nereti viņi to dara sekmīgāk nekā Latvijas pamatnācijas iedzīvotāji ar latviešu valodu.

 

Kad svarīgi izdarīt politisko spiedienu, bet ne uzvarēt

Sadzīves līmeņa argumentācija līdzdalībai referendumā daļai ierindas pilsoņu bija pārāk izplūdusi, nekonkrēta („krievu valoda kā valsts valoda ir nepieciešama, lai bērns ietu bērnudārzā, kurā būs iespējams apgūt dzimto valodu”). Plašsaziņas līdzekļu līmenī tika pausti argumenti par nepieciešamību saglabāt krievu valodu kā kultūras vērtību, taču arī pietrūka nopietnu pierādījumu tās apdraudētībai.

Daudz atklātāki izrādījās politiķi, kuri skaidri deklarēja: referendums ir atbilde uz atteikumu iekļaut Saskaņas centru valdošajā koalīcijā. Skaidri iezīmējās referenduma kā šantāžas līdzekļa funkcija. Referendums tika izmantots kā politiskā spiediena instruments, lai palielinātu mazākumtautību kopienas varas daļu valsts pārvaldē neatkarīgi no vēlēšanu rezultāta. Atbildi uz jautājumu, kāpēc referendumu sāka izmantot kā varas iegūšanas līdzekli divdesmit gadus pēc Latvijas nacionālās valsts atjaunošanas, nevis agrāk, sniedz referenduma rezultāti.

 

Izraēlas – palestīniešu pašpārvaldes attiecību modelis Latgalē

Nav šaubu, ka balsojuma par krievu valodas kā valsts valodas nepieciešamību rezultāti korelējās ar pilsoņu etnisko sastāvu gan visā Latvijā, gan atsevišķos tās reģionos. Latviešu valodas uzvaras eiforija (74,8% pret krievu valodu kā otro valsts valodu, bet 24,88% – par) ir nepamatota, jo dziļāka rezultātu analīze liecina par problēmām, kuras ar referenduma palīdzību nav atrisinātas, bet gan saasinātas.

Rezultātu interpretācijai vajadzēja korelēties ar visas valsts tālāko rīcībpolitiku, taču politiskās elites pēcreferenduma reakcija nepārliecināja, ka politiskās kļūdas, kuras ilgstoši pieļautas pret noteiktiem Latvijas reģioniem un to iedzīvotājiem, ir plānots būtiski labot. (..)

 

Pilnībā repliku lasiet aprīļa KAPITĀLĀ!

Komentāri:




E-pasts:
Parole
Reģistrēties

Meklētājs

   

Kapitāls iesaka

Kontakti: SIA "Izdevniecība IKK"

Marijas iela 2, 5.stāvs, Rīga, LV-1050

T. 67029363, F. 67357584,

e-pasts: kapitals@kapitals.lv

Pārpublicējot materiālus, nepieciešama SIA "Izdevniecība IKK" rakstiska atļauja.

Citējot, atsauce uz avotu obligāta.
Par faktu materiālu ārštata autoru darbos izdevniecība atbildību neuzņemas.

© Kapitāls 2010 © LETA 2010 © Nozare.lv 2010 © LETA video 2010

Google+