Izglītības eksports – vēlme bez seguma

Autors: Imants Bergs, Biznesa augstskolas Turība Studiju attīstības un starptautiskās sadarbības prorektors @ 29.10.2009

Attiecība: viens pret desmit
Pašlaik Latvijā augstāko izglītību katru gadu apgūst aptuveni pusotrs tūkstotis ārvalstu studentu. To skaitā arī apmaiņas programmu studenti, kas nav eksporta prece klasiskajā izpratnē, jo tie nemaksā studiju maksu Latvijas augstskolās. Salīdzinājumā ar kopējo studentu skaitu – ap 120 tūkstošiem – tas ir nedaudz vairāk par procentu. Rietumvalstīs ārvalstu studentu ir caurmērā 10% procenti no kopējā studējošo skaita. Mūsu priekšstati par izglītību kā patērējošu un ekonomiski neizdevīgu nozari ir kļūdaini, jo virknei pasaules augstskolu ārvalstu studenti ir labs ienākumu avots, īpaši Lielbritānijā, ASV un Austrālijā.

Latvijā šai ziņā veiksmīgi sokas Rīgas Stradiņa universitātei, kurā dažādas programmas apgūst vairāk nekā divsimt ārvalstu studentu no četrpadsmit valstīm. Gadā šie studenti valsts tautsaimniecību atbalsta ar vairāk nekā pusotra miljonu latu lielu pienesumu. Arī Biznesa augstskolā Turība šajā mācību gadā studē vairāk nekā pussimts ārvalstu pilsoņu. Ja pieņemam, ka ārvalstu studējošo skaitam Latvijā arī vajadzētu būt ap 10% procentiem, tas varētu sniegt aptuveni 17–20 miljonu latu pienesumu valsts ekonomikai. Šie skaitļi pat varētu būt optimistiskāki, jo par pamatu šādam aprēķinam ņemta aptuvenā studiju maksa 1500 latu par studiju gadu, ko maksātu 80% šādu studentu, pārējie 20% varētu būt apmaiņas studenti, kā arī katra studenta dzīvošanai nepieciešamo izmaksu apjoms, kas veido vismaz 2000 latu gadā.

Augstākās izglītības eksports nav modes lieta, bet gan nepieciešamība, turklāt vairākos aspektos. Pirmkārt - internacionalizācija. Esam maza nācija, un mazām nācijām vajadzētu būt ļoti atvērtām, lai pasaulē kāds tās pamanītu un radītu interesi par ekonomiskam aktivitātēm šādā valstī.
Taču Latvijā esam samērā noslēgti, tāpēc šāda internacionalizācija mums ir ārkārtīgi nepieciešama, jo te nav vides, kas formētu raibāku un plašāku pasaules uztveri. Arī augstskolām nepieciešama vides internacionalizācija, tostarp akadēmiskā personāla un pētniecības internacionalizēšana.
Nav mazsvarīgs arī finanšu jautājums. Atšķirībā no tūrista, kas atbrauc uz trim četrām dienām, students te dzīvo 4-6 gadus, un maksā par mācībām, tērē naudu dzīvesvietas uzturēšanai un iepērkas veikalā. Viņa valstī atstātā nauda ir ilgstošāka un stabilāka.

Turklāt ir vēl kāda iespēja. Ārvalstu studenti, pabeiguši augstskolu, varētu šeit arī palikt. Sabiedrībā valda bažas par imigrācijas pieaugumu, tomēr šai gadījumā runa ir par izglītotiem un augsti kvalificētiem speciālistiem, kas attīstītu Latvijas ekonomiku un vairotu sabiedrības labklājību. Labāk ir veicināt augstas kvalitātes speciālistu pieplūdumu ar izglītības eksporta palīdzību, nevis nelegālu viesstrādnieku veidā.

Ne stipendiju, ne bezmaksas programmu
Pasaulē augstākā izglītība mēdz būt gan maksas pakalpojums, gan bezmaksas iespēja pilnveidoties - atkarībā no valstu īstenotās izglītības attīstības un finansēšanas stratēģijas. Runājot par izglītības eksportu, pamatā jāpievēršas maksas izglītībai, jo tieši tā veicina gan pienesumu ekonomikai, gan rada lielāku ieinteresētību studēt un iegūt labāku izglītību. Daudzas valstis dažādos veidos veicina ārzemju studentu pieplūdumu. Somijā, piemēram, ārvalstnieki var mācīties bez maksas, arī Zviedrijā un Čehijā augstākā līmeņa programmas ārvalstniekiem ir bez maksas. Tā ir iespēja ikvienam atbraukt un iegūt zināšanas.

Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā un vienīgā Baltijā, kura ārvalstu studentam savās augstskolās nepiedāvā studiju stipendijas. To, protams, varētu novelt uz nepietiekamo finansējumu un augstskolu pašu rūpēm par studentu pieplūdumu. Taču vienlaikus no Izglītības un zinātnes ministrijas augstskolas regulāri saņem piedāvājumus par stipendijām studijām citās valstīs, ko nodrošina šo valstu valdības. To nav daudz, taču tās rada ieinteresētību. No vienas puses, ar savām rokām veicinām mūsu gudrāko studentu aizplūšanu, bet, no otras puses, nekādā veidā necenšamies atvilināt citu valstu gudros prātus.

Esmu parēķinājis, ka viena ārvalstu studenta šeit pavadītie četri gadi valstij izmaksātu ap 15 000 latu, ko veidotu studiju maksa un uzturēšanās izmaksas. Vai tas ir daudz vai maz? Ja valsts ik gadu atrastu iespēju piešķirt līdz desmit stipendijām spējīgiem ārvalstu studentiem, domājams, ar to radītā interese par studijām Latvijā atnestu daudz lielāku summu. Ir dzirdēts arguments, ka valstij nav jāatbalsta augstskolu bizness. Bet kā citādi iespējams īstenot izglītības eksportu?

Arī iebraukšana Latvijā ir ļoti sarežģīta, izņemot tiem, kas ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi. Pārējiem procedūra no studiju pieteikuma atsūtīšanas līdz iebraukšanas vīzas saņemšanai aizņem vidēji trīs mēnešus, ja nav nekādu neparedzētu aizķeršanos. Var jau teikt, ka ieceļot ASV un Vācijā ir vēl grūtāk, taču pieļauju, ka ātrāk gan. Un tas atkal rada virkni pārdomu. Ja studētgribētājam, kas izvēlējies studijas Latvijā, uz atļauju iebraukt valstī ir jāgaida ilgāk nekā uz lielajām un daudz interesantākām, attīstītākām valstīm, turklāt bez garantijas, ka viņš tiešām saņems vīzu, ko šis students izvēlēsies?

Varam būt vērā ņemami konkurenti
Nereti starptautiskās izglītības izstādēs valstu stendi ir kopīgi. Esmu redzējis Nīderlandes, Lielbritānijas, Francijas, Jaunzēlandes, Īrijas un citu valstu augstskolu kopīgos stendus. Bet mēs, Latvijas augstskolas, vienmēr startējam atsevišķi un vervējam ārvalstu studentus, kā nu katra protam... Loģiski būtu, ja startētu visi kopā vienā lielā Latvijas stendā, jo pa vienam esam pārāk maziņi un nepamanāmi. Tā arī mēs kļūtu par vērā ņemamu konkurentu, piedevām kopā patērētu mazāk resursu. Vēl tālākā perspektīvā vērts padomāt par kopīgu Baltijas izglītības telpas piedāvājumu.

Pagaidām Latvijā nav kopēja skatījuma, un, ja tāda nav, gadiem ilgās pārrunas, sarunas, apspriedes un vēlmes izskatās pēc šaudīšanās tumsā. Te pat nav runa par masveidīgu valsts atbalstu, bet gan par procesu koordināciju un stratēģijas esamību augstākās izglītības eksporta un internacionalizācijas jautājumā. Diemžēl šobrīd tāds nepastāv.

Pārdodam ne tikai mācību programmu, bet arī valsti
Mūsu eksporta prece – augstākā izglītība – ir ļoti specifiska. Tā nav tējkanna, ko cilvēks nopērk, īpaši neaizdomājoties, kur tā ražota. Būtiski apzināties, ka pārdodam ne tikai mācību programmu, bet arī valsti kā vidi, uz kuru potenciālais students dodas studēt un dzīvot. Augstskolas var ietekmēt programmu saturu un kvalitāti, bet ne to, kas skar valsti – sociālo vidi, klimatu, mobilitātes iespējas, attieksmi, cenas.

Pie mums studē ne tikai ES valstu iedzīvotāji, bet arī studenti no NVS valstīm, Ķīnas, Indijas un Turcijas, dažās augstskolās – arī no Āfrikas, un Latvijas sabiedrība pret viņiem ir samērā neiecietīga, noslēgta. Tā mēs diemžēl izturamies pret visu citādo. Ja šo studentu te būtu vairāk, mani māktu bažas par viņu drošību un iespējām iekļauties Latvijas sabiedrībā.
Jāsaka atklāti – ik gadu ar ārvalstu studentiem notiek kāds incidents, un arī tas veido priekšstatu par valsti un tās vidi. Šie faktori ir tikpat nozīmīgi augstākās izglītības eksportā kā pašas programmas.

Pirms pusotra gada – pagājušā gada martā un aprīlī – izstādēs Indijā un Ķīnā lielai daļai interesentu bija jāskaidro, kas tā Latvija ir un kur tā atrodas, un tikai pēc tam par piedāvātajām programmām. Tagad mūsu pārstāvjiem ārvalstīs daudzi vairs to neprasa. Negribot esam veiksmīgi izveidojuši diezgan sliktu priekšstatu par sevi, un tas apgrūtina augstākās izglītības pārdošanu. Cik liela varētu būt interese par studijām valstī, kura ir vienā no vissliktākajām situācijām globālās krīzes skartajās valstīs un savā mazspējā risināt jautājumus par izkļūšanu no tās.

Dažkārt man šķiet, ka politiskajā līmenī notiek mētāšanās ar vārdiem, pat nesaprotot un neapzinoties pasauli. Var jau teikt, ka mums jāpiedāvā unikālas programmas, un tad uz šejieni brauks tūkstošiem studentu. Unikālas produktus nevar radīt mākslīgi. Tādi rodas apstākļu sakritības rezultātā. Jūs taču nedomājat, ka Ņūtons speciāli stāvēja zem ābeles, lai izskaidrotu gravitāciju? Nu, nē! Nenoliedzami ir jārada apstākļi un vide, lai šādas lietas rastos. Jāsaprot, ka pasaulē ir sešarpus miljardi cilvēku, un tiem pretī jāliek mūsu iespējas un resursi. Pirmkārt, ir jārada pozitīvs tēls par valsti, kā par vietu, kur var droši braukt studēt un iegūt labu izglītību. Ka cilvēki šeit ir gaidīti un mums ir ko viņiem sniegt. Te var mācīties, un tie, kas to ir darījuši, pēc tam veiksmīgi vada uzņēmumus un izdara atklājumus zinātnē. Šie jautājumi ir nesaraujami, jo šis ir eksporta produkts, kas prasa milzīgus ieguldījumus, ne tikai finanšu, bet arī sabiedrības attieksmes un izpratnes maiņā.