Jāmaina attieksmi pret mežu un koku

Autors: Māris Zanders @ 07.12.2009

Foto: Ieva Salmane

MŪSU PRODUKTS IR UNIKĀLS
Uzņēmuma interneta mājaslapā goda vietā ir vīzija „kļūt par vadošo bērza saplākšņa produktu un saistīto pakalpojumu attīstītāju un piegādātāju pasaulē”. Atvainojiet par naivumu – bet kāpēc tieši bērza? Es esmu dzirdējis, ka smalks, tā teikt, koks ir priede, ozols...
Nu jā – vēl pirms divdesmit gadiem pat mežinieki bērzu uzskatīja par tādu kā nezāli mežā. (Smejas.) Patiesībā bērzam ir lieliskas īpašības, un Latvija ir bagāta tieši ar bērzu resursiem. Tas, ka, braucot pa šoseju, jūs lielākoties tās malās redzat skuju kokus, nedod īsto priekšstatu. Turklāt mūsu uzņēmums arī pats stāda. Bet atkārtošu – bērzam ir izcilas tehniskas īpašības, ļoti liela stiprība.

Starp piedāvātajiem produktiem ieraudzīju arī mēbeles, koka zirdziņu mazajiem un rampas jau lielākiem resgaļiem. Tātad paralēli saplāksnim ražojat arī šādu preci?
Šie produkti mums vajadzīgi galvenokārt tāpēc, lai demonstrētu jau pieminētās bērza tehniskās īpašības. Piemēram, rampa – ja tā spēj turēt nepārtrauktu berzi, triecienus, tad tā ir liecība par materiāla izturību. Kur šāda izturība nepieciešama? Ir tāda lieta kā gāzes tankeri. Izrādās, ka vienīgais materiāls, kas kuģa metāla karkasa iekšpusē var izturēt vibrācijas un temperatūras prasības, ir bērza saplāksnis. Un mēs esam vieni no retajiem visā pasaulē, kas spēj šādu preci piegādāt.
Savukārt, ja runājam par mēbelēm – šādi parādām, cik bērzs ir skaists, un jāpiezīmē, ka ar mūsu ražotajām mēbelēm aprīkota virkne Latvijas vēstniecību ārzemēs.

Tas jauki, ka šādi rādām savu varēšanu ārzemēs, bet te nonākam pie daudz apspriestā jautājuma par koka plašāku izmantošanu pašu zemē. Esmu dzirdējis, ka to kavē aizspriedumaini ugunsdzēsības noteikumi. Lasīju arī, ka pats esat rosinājis publisko ēku apmēbelēšanu ar Latvijā ražotām mēbelēm. Pareizi, bet vai šāds protekcionisms nav pret Eiropas Savienības regulām?
Nav gan. Bet te gribētu papildināt – valsts ar savu iepirkumu vien situāciju nemainīs. Ja jūs aizbraucat uz Somiju, tad redzat, ka koku būvniecību plaši izmanto arī privātais, nevalstiskais sektors. Piemēram, fantastiskās koka baznīcas... Citiem vārdiem sakot, arī mūsu privātajam sektoram vajadzētu iemācīties saskatīt koka skaistumu un tehniskās kvalitātes.
Ja runājam par attieksmi pret koku – vai jūs zināt, ka faktiski šī negatīvā tendence aizsākās jau pirmskara Latvijā? Lieta tā, ka bija sauklis par mūsu zaļo zeltu, respektīvi, koku koncentrēja eksportam. Un tādēļ veicināja vietējo būvniecību no sarkanā zelta – vietējiem ķieģeļiem. Var diskutēt par šīs Kārļa Ulmaņa politikas pareizību, bet tāda tā bija.

Kad runā par Latvijas mēbeļu neizmantoto eksporta potenciālu, esmu arī dzirdējis, ka paši rūpnieki nedaudz žēlojas par mūsu dizaineriem, kuru ieceres ne vienmēr ir reāli piemērotas tirgum. Tā ir?
Es teiktu citādi. Vispirms sadalām mēbeļu ražošanu divās daļās. Pirmā – lieli apjomi, lētums – šķiet, Latvijā ir aizgājuši pagātnē. Otrā daļa – jau augstāka kvalitāte. Un te tā problēma ir, ka mūsu dizaineri it kā ignorē to, ka nav tikai t. s. skandināvu stils ar tā lakonismu utt. Es nezinu, kā pareizāk apzīmēt to otru lielo gaumes bloku, bet jūs taču zināt, ka Krievijā, Itālijā cilvēkiem patīk citādas mēbeles, tādas greznākas, krāšņākas. Tātad, ja gribam cīnīties par šiem tirgiem, tad jāmāk tur piedāvāt arī atbilstošas mēbeles. Turklāt neaizmirstiet, ka apmēram pusei pat no Latvijas tirgus tuvāks ir šis nosacīti dienvidu stils. Vai Japāna kā noieta tirgus...
Var jau daudz runāt par potenciālu, tomēr jāņem vērā kaut vai tāda elementāra lieta kā japāņu fiziskie parametri. Īsi sakot, nu nevar ar viena stila dizainu mēģināt iekarot visu pasauli.
Šā gada septembrī Kokrūpniecības federācija prezentēja nozares attīstības plānu ar labā nozīmē ambiciozu uzstādījumu: ja tiks veikti konkrēti pasākumi, sešos gados nozare dubultotu realizācijas apjomu.

Nu ir gada beigas, kāds ir bijis šī plāna tālākais liktenis?
Patiesībā šis plāns ir krietni senāks, jo mēs kā federācija jau sen strādājam pie tā, lai parādītu nozares potenciālu. Tas, par ko jūs runājat, sakrita ar Ekonomikas ministrijas veidoto t. s. ekonomikas atveseļošanas plānu. Tas, ko mēs gribējām parādīt, bija – ka nozare ir jāskatās kopumā: no mežu audzēšanas līdz gatavajai produkcijai un tās eksportam. Un tad redzam, ka nebūt ne visas problēmas mūsu nozarē ir saistītas ar šobrīd daudz piesaukto finanšu trūkumu un valsts finansiāla atbalsta nepieciešamību. Meža nozarē varbūt svarīgāki ir dažādi kavējoši regulējumi.

Atvainojiet, ka pārtraucu – jūs nesūdzaties par finanšu trūkumu?! Kaut kas nedzirdēts..
Kā saka, vienmēr jau var gribēt ko vairāk, tomēr pat šogad mēs turpinām attīstīties – SEB banka piešķīra uzņēmumam finansējumu apgrozāmajiem līdzekļiem un investīcijām iekārtām. Mums piešķīra kredītlīniju 8 miljonu eiro apmērā, kā arī līzingu 400 000 latu apmērā.

Atgriežoties pie plāna...
Tātad saistībā ar Ekonomikas ministrijas aktivitātēm mēs arī aktualizējām savu vīziju, redzējumu, un doma bija, ka tas sazobē ar ministrijas ziņojumu kļūst par konkrētu rīcības plānu. Un šim rīcības plānam vajadzēja iekļauties 2010. gada budžetā. Tā nu diemžēl ir noticis, ka tagad jārunā par nobīdi vismaz gada garumā, jo budžeta izstrāde gāja savu gaitu un mēs varam tikai cerēt uz 2011. gada budžetu.
Tas pats jāsaka par ministrijas un nozaru ekspertu priekšlikumiem par nodokļu politiku. Ja paskatāmies, kas reāli ir iestrādāts budžeta projektā, tad redzam, ka daudzi no šiem priekšlikumiem nav ņemti vērā vai pat ir darīts tieši pretēji.

NOZARI VAR APDRAUDĒT RESURSU TRŪKUMS
Nelāgi gan. Esmu dzirdējis, ka nozare gribētu Meža ministrijas izveidi vai kaut ko līdzvērtīgu.
Tas nav obligāti un šobrīd nav aktuāli. Mēs gribētu, lai nebūtu tā, ka nozari skarošie jautājumi ir saskaldīti starp dažādām institūcijām, no kurām katrai ir atšķirīgi mērķi. Somijā nozares attīstību koordinēja īpaša darba grupa, kuru vadīja pats premjerministrs, ne zemāks līmenis.
Jo redzat, ir tādi nozarei būtiski jautājumi, kuros nepieciešams politisks lēmums.
Piemēram, resursi. Mums ir nepieciešama skaidrība, kādi būs atļautie maksimālie ciršanas apjomi valsts mežos nākamajā periodā, kas sākas 2011. gadā. Bet mums, rūpniekiem, ir grūti būt tiem, kas prasa tos ciršanas apjomus, jo tad teiks, ka mēs esam Latvijas mežu, dabas ienaidnieki, ka rūpējamies tikai par savu peļņu utt. Pašai Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka mežs, protams, ir ogas, sēņošana, bet tas ir arī resurss. Ir jau labi runāt par eksporta nepieciešamību, slavēt koka mēbeles utt., bet tam visam ir nepieciešami resursi.

Un kas notiek, ja šie maksimālie ciršanas apjomi ir nepietiekami?
Tad kopējais mežizstrādes apjoms no 10 līdz 11 miljoniem kubikmetru gadā var samazināties līdz 7 miljoniem kubikmetru. Budžetam tas nozīmē par apmēram 19 miljoniem latu mazākus ieņēmumus nodokļos.
Bet, es vēlreiz uzsveru, nebūtu pareizi, ka rūpnieki būtu tie vienīgie un galvenie dīcēji par apjomiem. Mēs neesam mežu izcirtēji un tādā garā.
Kokapstrādes nozarē pēdējās desmitgadēs ievērojami pieaudzis tehnoloģiskais potenciāls, taču skaidrs, ka turpmākā nozares virzībā izšķiroši ir līdzsvara meklējumi starp mežu īpašnieku, industrijas pārstāvju un sabiedrības interesēm. Cilvēki vienlaikus grib mežu un koka māju, tāpēc jādomā, kā abus šos mērķus sasniegt vienlaikus.

Tātad, liekot roku uz sirds, jūs varat teikt, ka rūpniekiem nepieciešamie apjomi neapdraud Latvijas mežus?
Protams. Līdz gada beigām valsts mežzinātnes institūtam Silava ir jāpabeidz pētījums un jāizstrādā metodika, kā aprēķināt esošo koksnes apjomu. Tomēr jau tagad tiek lēsts, ka Latvijas mežos pāraug deviņu gadu koksne 90 miljonu kubikmetru apjomā.
Turklāt ir jāņem vērā, ka privātie īpašnieki mežu cērt un cirtīs mazāk. Man neliekas pareizi, ka viņiem palielina nodokļu slogu, piemēram, piemērojot iedzīvotāju ienākumu nodokli. Jebkurā gadījumā nav tā, ka mūsu meži tiek nesaudzīgi izcirsti.
Varu atgādināt, ka mūsu uzņēmums pērn uzsāka ilgtermiņa akciju Kvalitatīvu bērzu audzēšana, kurā iesaistījās aptuveni 70 privātpersonas no visiem Latvijas novadiem, iegādājoties apmēram 200 000 bērza stādu.

Vai visu uzskaitīto jautājumu risināšanā netraucē tas, ka nozare ir saskaldīta? Daudzie privātie mežu īpašnieki... tad savulaik bija tāda kā modes lieta uzsliet kādu gateri, profesionālo apvienību arī daudz...
Nevaru jums piekrist. Jā, ir vairākas asociācijas, tomēr tās sadarbojas gluži labi. Tādēļ es arī Spīdolas balvu uztveru kā piešķirtu visai nozarei.


Juris Biķis
Dzimis 1940. gadā

Izglītība
1963. – beidzis LLA, Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāte (kokapstrādes inženieris tehnologs)
1999. – saņēmis LLA goda doktora grādu
Karjera
1964. – Kokapstrādes kombināta Mīlgrāvis meistars
1966. – Popova vārdā nosauktās Rīgas Radio rūpnīcas vecākais inženieris tehnologs
1967.–1975. Rūpnīcas Furniers inženieris konstruktors, galvenais inženieris
1975.–1981. Valsts uzņēmuma Latvijas Finiera ražošanas apvienība galvenais inženieris, ģenerāldirektors
1981. – kļuvis par AS Latvijas Finieris direktoru, vēlāk – prezidentu
1990. – kļuvis par asociācijas Latvijas koks prezidentu
2004. - septembrī atstājis AS Latvijas Finieris valdes priekšsēdētāja amatu, turpina darbu uzņēmumā kā padomes priekšsēdētājs
2005. – Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents
2009. – Ekonomistu apvienības 2010 Spīdolas balvas ieguvējs