Kādas ieceres iznīcināšanas hronika

Autors: Aivars Kļavis @ 29.04.2010

 

Benita Sadauska, uzņēmēja: 

„Mūsu iecere bija radīt jaunu, kvalitatīvu, videi draudzīgu pasaules ekotūrisma standartiem atbilstošu dabas objektu – dabas parku ar piknika vietām, pastaigu maršrutiem, izbraucieniem zirgu pajūgos, kā arī izstāžu zāles, naktsmītnes, bērnu apmācību un starptautisku semināru centru, eko SPA kompleksu. Būvniecībā tiktu izmantoti videi draudzīgi materiāli un tehnoloģijas. Aktīvās atpūtas un rekreācijas iespējas būtu pievilcīgas ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārvalstu tūristiem. 

SIA Kolkasrags teritorijā līča pusē atrodas senas mājvietas pamati, kas šobrīd gan tikpat kā jau aizskaloti jūrā. Savukārt lielās jūras pusē atrodas nelielas ēkas drupas, ko savulaik izmantoja armijas vajadzībām. Gadījumā, ja projekts tiktu realizēts, tās tiktu integrētas kopējā tēlā. Taču šo ēku atrašanās SIA Kolkasrags teritorijā nebija iemesls, lai kavētu projekta tālāko attīstību.

Lēmumu par līdzdalību šajā projektā pieņēmu ar pārliecību, ka tas būtu noderīgs valstij un ikvienam no mums un pēc sava rakstura un būtības pilnībā atbilstu novada, valsts kultūrvēsturiskajām iezīmēm un dzīvei pie jūras. 

Objekts nodrošinātu darbavietas vairākiem desmitiem cilvēku un mazinātu sezonalitātes ietekmi, jo darbotos visu gadu. Pašvaldība iegūtu trīskārši – gan nodokļus no darbinieku algām, gan nodokļus no uzņēmuma ienākumiem, gan peļņas daļu kā SIA Kolkasrags līdzīpašniece.

SIA Kolkasrags dibināšanas laikā pozitīva attieksme bija gan no pašvaldības, gan SNP vadības. Mainoties SNP vadībai, attieksme pret projektu mainījās – kļuva izteikti negatīva. Jaunās SNP vadības mērķtiecīga vēlme bija SIA Kolkasrags teritorijā izveidot mikroliegumu, par iemeslu minot faktiski lielākajā piekrastes daļā izplatītus kukaiņus, kuru klātbūtni projekta Piekrastes biotopu apsaimniekošana un aizsardzība Latvijā eksperte konstatēja vienā apsekošanas reizē.

Esošā normatīvā bāze, nesakārtotā situācija ar teritorijas plānojumu, SNP noraidošā attieksme galu galā nemaz nedeva iespēju izstrādāt projektu iecerētajā veidā. 

Visi SIA Kolkasrags ieguldītie līdzekļi – gan SIA pamatkapitālā, gan esošā tūrisma informācijas centra izveidē, gan zaudējumu finansēšanā – šobrīd sasniedz ap 200 tūkstošiem latu. Pašlaik projekta realizācija ir apturēta un pastāv stipras šaubas par tā tālāko attīstību. 

Dabas aizsardzību tomēr nevar pārvērst par dabas iekonservēšanu; veiksmīgai vides saglabāšanai un attīstībai ir nepieciešama arī cilvēku klātbūtne, uzraudzība un darba ieguldījums.”

 

Latvijas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas skaidrojums: 

„Kolkas pagasta teritorijas plānojums ir apstiprināts ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem 2003. gada 6. maijā. Tas ir spēkā esošs. Tomēr ciemu teritorijās, tai skaitā Kolkas ciemā, nav spēkā esošu plānojumu, tādēļ jebkura būvniecības iecere ciemu teritorijās ir jānodod publiskajai apspriešanai, kā to nosaka Būvniecības likuma Pārejas noteikumu 11. punkts. 

Pašvaldība nav saskaņojusi un līdz ar to RAPLM nav apstiprinājusi ciemu robežas, kā to paredz Aizsargjoslu likuma 67. pants. 2004. gadā tika uzsākta teritorijas plānojuma grozījumu izstrāde un saskaņošanas process gan ar ministriju, gan Kurzemes plānošanas reģionu. Teritorijas plānojuma grozījumu saskaņošanas procesā ticis norādīts uz neprecizitātēm, vairākkārt lūgts veikt labojumus, kā arī saskaņot ciemu robežas. Pēdējais pašvaldības lēmums par šo grozījumu jau 4. redakcijas izstrādi atbilstoši jaunam darba uzdevumam pieņemts 2009. gada 23. septembrī.

Šobrīd teritorijas plānojumu nav arī Usmas pagasta un Puzes pagasta teritorijām, kuras ietilpst Ventspils novadā.”

 

Vija Buša, Vides ministrijas Aizsargājamo teritoriju nodaļas vadītāja:

„Tām pašvaldībām, kuras izstrādā teritoriālo plānojumu piekrastē, jārēķinās, ka plānojumā paredzētās ciema robežas tiek saskaņotas ar VM. To paredz Aizsargjoslu likums. Un tieši saskaņošanas laikā arī radās domstarpības. Viņi sagatavoja plānojumu, deva mums, bet mēs to nevarējām akceptēt, jo uzskatījām, ka plānā iekļautas teritorijas, kas paredzētu atļaut būvēt arī krasta kāpu aizsargjoslā. Likumā tas viss ir sīki atrunāts, bet vienkāršāk sakot – ja šī teritorija tiek iekļauta ciema robežās, tur ir lielākas iespējas būvēt. Tāpēc pašvaldība tajā ieinteresēta. Mums pret to bija iebildumi. Līdz ar to process bija ļoti garš un pašlaik ir apstājies. Ja Kolkā kāds šobrīd kaut ko grib būvēt, tas var notikt tikai vecajā plānojumā paredzētajā teritorijā. Bet arī tur jāskatās, kā tas atbilst citiem spēkā esošiem likumiem.

Skaidrs, ka pašvaldības intereses atšķiras no mūsu interesēm, un, manuprāt, šajā gadījumā runa bija par vecajiem padomju armijas objektiem, kas atrodas pašā jūras krastā. Par tiem bija atšķirīgi viedokļi. 

Ja nemaldos, tad uz Sadauskas kundzes īpašumā esošās zemes ļoti tuvu jūrai ir lieli šo veco ēku pamati. Un, ja uz tiem gribēja kaut ko būvēt, tad tā būtu milzīga ēka.”

 

Elmārs Pēterhofs, Dundagas novada pašvaldības izpilddirektors, bijušais SNP direktors: 

„Kolkasrags ir ļoti iecienīts tūrisma objekts, tāpēc pamatā bija jautājums par tā apsaimniekošanu. Iepriekš to darīja SNP, bet mums nebija ne resursu, ne iespēju. Kad aizgāja krievu armija, objektu nodeva pašvaldībai, bet arī pašvaldībai tik liela teritorija un lielais apmeklētāju skaits radīja problēmas. 

Cik saprotu, tad ne uzreiz, bet ar zināmu pierunāšanu tika piesaistīta uzņēmēja Benita Sadauska, un 2003. gadā kā privātā partnera un Kolkas pagasta padomes kopuzņēmums tika nodibināts SIA Kolkasrags.

Vispirms tika izveidots apmeklētāju centrs atbilstoši Rietumu paraugiem. Bija paredzēts uzcelt etnogrāfisku līvu sētu un citus tūristiem domātus objektus, bet līdz tam nemaz netika. Skandāls sākās jau ar apmeklētāju centru. Vides ministrija iebilda, kas tas nav ārpus 300 metru aizsargjoslas. Lai gan centrs atradās stāvlaukumā, tajā laikā 260 vai 280 m no jūras uz pašas kompānijai piederošās zemes robežas – tālākajā punktā virzienā uz iekšzemi. Un tālāk vairs nebija kur atkāpties. Tā bija pilnīgi formāla piesiešanās. 

Par laimi, centrs turpina darboties un šajā laikā augstā līmenī ik gadu apkalpo ap 50 000 cilvēku, informējot un iepazīstinot tos ar Kolkasragu un vienlaikus Latvijas dabu. Tas ir milzīgs darbs. Ministrija, visā piekrastē kopā ņemot, nav paveikusi tik daudz, cik šis viens centrs.

Nākamais – Vides ministrija noprotestēja, ka pēc 2003. gada teritoriālā plānojuma Kolkasrags bija iekļauts Kolkas ciemā. Iebildumi nemaz īsti netika pamatoti. Vienīgi – mēs neesam ar mieru, ka Kolkasrags piekrīt Kolkas ciemam. Viņuprāt, tam vajadzēja atrasties zaļajā zonā, lai gan padomju laikā tur bija apbūve un tikai tad ir meža teritorija starp apbūvi un ciemu, kas plānā bija paredzēta kā ciema teritorijā esošs parks, zaļā zona. 

Arī tas, ka SIA Kolkasrags piederošajā īpašumā gribēja izveidot mikroliegumu, bija nekorekti. To es apgalvoju kā speciālists. Priežu sveķotājkoksngrauzis, kurš it kā tika atrasts šajā teritorijā, ir sastopams praktiski visā piekrastē, kur saglabājušies vecie priežu meži.” 

 

Ir pagājuši septiņi gadi. Kas ir ieguvis, un kas zaudējis? Vai labums ir tūristiem, kuri līvu sētas vietā Kolkasragā turpina aplūkot padomju laika drupas? Vietējiem iedzīvotājiem, kuri zaudējuši reālas darbavietas, vai pašvaldībai, kura nesaņem ne pelņu, ne nodokļus? Vai ieguvēja ir valsts vai vienīgi priežu sveķotājkoksngrauzis? 

 

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: