Kādēļ Māstrihtas kritēriji būtu jāpārskata vai jāatceļ?

Autors: Gints Turlajs, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes loceklis @ 02.05.2012

Kādēļ Māstrihtas kritēriji būtu jāpārskata vai jāatceļ?

No šodienas skatupunkta tie izskatās ekonomiski izcili vāji pamatoti

Mums jāatzīst, ka Latvijas nodokļu politika ir diezgan dīvaina un unikāla. Ļoti augsti, turklāt visumā diezgan neprogresīvi darbaspēka nodokļi kombinācijā ar ļoti zemiem kapitāla nodokļiem. Kāda tad ir nodokļu būtība?

 

 

 

Pirmkārt, tas ir nodokļu ieņēmumu avots valdībai, tādēļ tam būtu jāģenerē pietiekami ienākumi svarīgāko vajadzību nodrošināšanai – ne par daudz, ne par maz. Otrkārt, nodokļiem pēc iespējas mazāk būtu jātraucē ekonomikas attīstībai – lai arī daudzi uztraucas, ka tas tā notiek, tomēr pēdējā laikā ļoti nopietni ekonomisti ir pierādījuši, ka nodokļi netraucē. Treškārt, nodokļiem tomēr būtu jāveicina sociālā vienlīdzība. Lai arī vienlīdzību bagātākie, protams, uzskata par nevēlamu un kaitīgu, pastāv ļoti nopietni pierādījumi tam, ka tā ļoti nepieciešama.

Lai iepazītos ar nopietniem argumentiem šajā jomā, pietiek kaut vai noskatīties Richard Wilkinson TED Talk, kur ļoti saprotamā formā pierādīta vienlīdzības nepieciešamība. Vienlīdzība paaugstina sabiedrības dzīves ilgumu, veselību un mazina sociālās problēmas. Reti kurš pamanījis, ka saskaņā ar Eurostat Džini koeficienta datiem Latvija izrādījusies visnevienlīdzīgākā valsts visā ES 2008. un 2009. gadā. Jāatzīst, ka tas nemaz nav tik raksturīgi visām Austrumeiropas valstīm – Slovēnija un Slovākija atrodas starp vienlīdzīgākajām.

Agency setting problem fenomens

Turklāt, lai arī beidzot daudzmaz panākta koalīcijas vienošanās par nodokļu likmju maiņu pareizajā virzienā, laiku pa laikam atkal uzplaiksna ļoti dīvaini (un izcili nekompetenti) bagātniekus lobējoši nodokļu izmaiņu priekšlikumi. Piemēram, nesenais norādījums par kopējās PVN likmes samazināšanu vai degvielas akcīzes nodokļa pazemināšanu. Pirms kāda laika tika izteikts arī paradoksāls priekšlikums par sociālā nodokļa griestu piemērošanu, kas padarītu nodokļu sistēmu regresīvu – atšķirībā no pārējās pasaules – un ļautu bagātajiem maksāt mazāk nodokļu nekā nabagajiem.

Protams, vienmēr nebūs īstais laiks veikt tādas reformas, kas dod labumu sabiedrībai, taču būs īstais laiks īstenot reformas, kas nāk par labu pašam izmaiņu pieprasītājam. Tiek minēti tādi argumenti kā, piemēram: VID nepratīs iekasēt nodokļus no bagātajiem, bet ļoti labi prot tos iekasēt no nabagajiem, kuri ir godīgāki un kuriem mazāk resursu ienākumu slēpšanai. Tomēr šai valsts iestādei būtu svēts pienākums prast darīt savu darbu.

Otrs smieklīgs arguments ir: ja apliksim kapitālu ar nodokļiem, tas aizplūdīs uz citām valstīm. Visdrīzāk šādu pērļu izteicējs vai viņa sponsors ļoti labi zina, par ko runā, un pats savu naudu tur ārzonu uzņēmumos. Daudzās bagātajās valstīs kapitāls tiek aplikts ar nodokļiem ievērojami pamatīgāk un nopietni uzņēmumi, kas nodarbina daudz strādājošo ar pieņemamām darbaspēka nodokļu likmēm, nekur nav aizgājuši.

Lielām un nabadzīgām sabiedrības grupām, kuru rīcībā maz brīvu līdzekļu, protams, pastāv lielas problēmas savu interešu efektīvā aizstāvēšanā – to daudz vieglāk izdarīt nelielai saujiņai bagātu cilvēku ar lieliem brīviem līdzekļiem. Šis fenomens ekonomikā zināms kā agency setting problem – ne vienmēr gala pasūtītājam ir iespējams efektīvi aizstāvēt savas intereses. Taču godīgi tautas ievēlēti priekšstāvji ir spējīgi pretoties šīm tendencēm.

Darbaspēka nodokļi jāsamazina

Relatīvi augsti darbaspēka nodokļi un zemi kapitāla nodokļi nozīmē to, ka izdevīgi nodarboties ar spekulatīvām aktivitātēm, bet nav izdevīgi radīt reālu pievienoto vērtību, nodarbinot cilvēkus ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā. Citās valstīs darbaspēka nodokļi caurmērā ir krietni zemāki. Kādēļ mums vajadzīga nodarbinātība?

Būtībā tam jābūt vienam no galvenajiem makroekonomikas mērķiem – panākt pēc iespējas augstāku nodarbinātības līmeni. Tas ir svarīgi, jo strādājošie rada vērtību un sarūpē nodokļu ieņēmumus, turklāt viņi ir laimīgāki, nelūdz pabalstus no valsts un neapdraud sabiedrību. Vissvarīgāk ir aplikt ar mazākiem nodokļiem tieši mazākās algas, jo šajā segmentā pastāv visreālākais bezdarba un nabadzības risks. Tādēļ viens no visefektīvākajiem valsts konkurētspējas paaugstināšanas mehānismiem – neapliekamā minimuma palielināšana.

Ir absurdi, ja uzņēmējam, kurš pieņem darbā bezdarbnieku un noņem no valsts pleciem pienākumu šo personu uzturēt ar pabalstiem (tāpat paši varat paanalizēt situāciju arī no nabadzīgā bezdarbnieka skatupunkta), kopumā puse no algas izdevumiem ir jāsamaksā nodokļos. Tādēļ, iespējams, būtu pat izdevīgi piešķirt īpašas papildu nodokļu atlaides par bezdarbnieku nodarbināšanu, vismaz uz laiku. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa mazināšana kopā ar PVN palielināšanu pirmajā krīzes vilnī bija daļēji pareizs solis. Vēl pareizāk būtu bijis palielināt neapliekamo minimumu.

Māstrihtas kritēriju izpilde – pirmkārt, caur valsts uzņēmumu un monopolu cenām

Jāatzīst, ka Māstrihtas kritēriji patiešām no mūsdienu straujās attīstības skatpunkta izskatās seni un ekonomiski izcili vāji pamatoti. Gandrīz vienīgais no kritērijiem, kuram patiesi ir jēga, ir valsts kopējā parāda apjoma prasība. Tādēļ būtu jāprasa Māstrihtas kritēriju pārskatīšana vai atcelšana. Brīdī, kad tie tika izstrādāti, situācija bija pilnīgi atšķirīga un eirozonas valstu bija maz.

Ļoti būtiski un diskutējami ir arī jautājumi par optimālajām valūtas zonām. Lai arī vienota valūta samazina valūtas transakciju izmaksas un ļauj gūt citus ietaupījumus, piemēram, radot zemāka riska ilūziju, daudzi ekonomisti arī uzskata, ka pārāk dažādām valstīm nav vērts atrasties vienā valūtas zonā. ES valstis ir pārāk atšķirīgas, un tām nav kopīga budžeta, tādēļ trūkumi, dzīvojot bez ekonomiku pašregulējošā mehānisma – peldoša valūtas kursa –, ir visai lieli. Arī es esmu par Latvijas dalību eirozonā, tomēr jāsaprot, ka pastāv arī visnotaļ nopietni riski gan Latvijas dalībai kopējā valūtā, gan šādai vienotai valūtai kopumā.

Ja tiešām vienīgais neizpildāmais iestāšanās kritērijs ir inflācija, kurš nenoliedzami ir pārāk stingrs – kaut vai tikai tādēļ, ka ņem vērā trīs viszemāko inflāciju uzrādījušo valstu indikatorus un tika radīts laikā, kad ES bija daudz mazāk dalībvalstu – tā, protams, ir žēl.

Jāatzīst, ka Latvijā ļoti interesanta ir situācija ar valsts uzņēmumu un monopolu noteiktajām cenām. Tām ir izteikta tendence palielināties. Valsts uzņēmumi regulāri veic ārkārtīgi dārgus pirkumus: šeit varam runāt par vairākkārtīgu sadārdzinājumu par dažreiz šausminošām kopējām summām – protams, tas atspoguļojas arī no patērētājiem pieprasītajā cenā. Šīs cenas jācenšas visiem spēkiem turēt pēc iespējas zemākā līmenī.

Kādēļ, piemēram, tagad nevarētu būt piemērots brīdis bezmaksas sabiedriskā transporta ieviešanai, kā tas ir Igaunijā, vai vismaz pasažieru pārvadājumu tarifu samazināšanai?Sabiedrisko transportu izmanto pārsvarā mazāk turīgi cilvēki, turklāt pastiprināta tā izmantošana samazinātu kaitīgo izmešu daudzumu, sastrēgumus un ceļu remontu nepieciešamību. Diemžēl drīzāk droši vien tiek plānota cenu paaugstināšana. (..)

Pilnībā repliku lasiet žurnāla KAPITĀLS maija numurā!

 

Komentāri:




E-pasts:
Parole
Reģistrēties

Meklētājs

   

Kapitāls iesaka

Kontakti: SIA "Izdevniecība IKK"

Marijas iela 2, 5.stāvs, Rīga, LV-1050

T. 67029363, F. 67357584,

e-pasts: kapitals@kapitals.lv

Pārpublicējot materiālus, nepieciešama SIA "Izdevniecība IKK" rakstiska atļauja.

Citējot, atsauce uz avotu obligāta.
Par faktu materiālu ārštata autoru darbos izdevniecība atbildību neuzņemas.

© Kapitāls 2010 © LETA 2010 © Nozare.lv 2010 © LETA video 2010

Google+