Latvijas Krājbanka varēja būt arī pirmā, bet Snoras – otrā

Autors: Agnis Buda @ 02.01.2012

 

Ko jūs īpaši akcentētu, salīdzinot Parex un Latvijas Krājbankas krahu?

Parex krahs tomēr vairāk bija saistīts ar ekonomiskiem apstākļiem, kas pamatā bija ārēji izraisīti. Piemēram, tirgus sasalšana un līdz ar to – līdzekļu nepieejamība. Bija jāatdod noguldītāju līdzekļi, kā arī pazuda visi tā saucamie partneri, kuri veic vērtspapīru atpirkšanas darījumus. Latvijas Krājbankas gadījumā galvenais iemesls bija vienpersoniska šīs bankas līdzekļu ieķīlāšana, kuri tika uzrādīti kā brīvi pieejami līdzekļi, bet pēkšņi tie kļuva par brīvi nepieejamiem pašu Latvijas Krājbankas amatpersonu darbības rezultātā. Tas vairāk bija Latvijas Krājbankas vadības jautājums.

Vai iespējams vilkt kādas paralēles starp to, ka Latvijas Krājbanku noteiktā mērā ietekmēja Snoras krahs, savukārt Parex krahu ne viens vien grib saistīt ar Lehman Brothers slēgšanu?

Protams, nevar noliegt, ka Lehman Brothers pasaulē daudz ko detonēja. Latvijas Krājbankas gadījumā Snoras arī bija detonējošais moments, bet Latvijas Krājbankā notika arī mūsu pārbaude. Ja pārbaudē mēs būtu atklājuši apķīlātos kontus un tad lūguši šo naudu pārskaitīt uz citiem korespondentkontiem, tāpat kā mēs lūdzām 17., 18. novembrī, neuzņemos prognozēt, vai nebūtu izveidojusies situācija, ka mēs būtu pirmie, Snoras – otrie. 

Grūti pateikt – varētu būt īstenojušies vairāki varianti. Piemēram, vai nu Snoras būtu nācis mums līdz – tad varbūt viss risinātos daudz klusāk, būtu tomēr izdevies klusībā kaut kā saglābt šos līdzekļus, varbūt Antonova kungam kaut kur citur būtu bijuši pieejami līdzekļi. Nevaru prognozēt šādās kategorijās.

Snoras un Latvijas Krājbankas tēmai atvēlētajā TV tiltā ar Lietuvu, kurā jūs piedalījāties, bija savdabīga epizode. Lietuvas Centrālās bankas vadītājs minēja, ka jau pirms pāris mēnešiem konfidenciāli esot izteicies par Vladimira Antonova kontiem Irēnai Krūmanei.

Mēs komisijā nebijām informēti par šādiem mājieniem. Un tas izklausās mazliet nenopietni. Piemēram, kaut kur, ejot pa gaiteni, par kaut ko tiek informēts kolēģis. Var taču piezvanīt, atsūtīt e-pastu. Ja runājam par uzraudzības iestāžu komunikāciju, tad jāatzīmē, ka šajā pārrobežu gadījumā komunikācija, maigi sakot, nav izrādījusies laba. Es būtu gribējis savlaicīgi saņemt no Lietuvas kolēģiem lielāka apjoma un precīzāku informāciju.

Teletiltā jūs uzdevāt retorisku jautājumu par korespondentkontiem tieši saistībā ar Krūmanes kundzei izteikto mājienu – un tieši tajā brīdī teletilts sabruka. Kādu atbildi no Lietuvas Centrālās bankas vadītāja jūs gaidījāt?

Gaidīju atbildi, kurā dienā tas noticis. Netieši izsecināju, ka viņam atnācis kaut kāds ziņojums 11. novembrī. 11. novembris tomēr nav 16. novembris, un tās piecas dienas tomēr būtu bijušas kritiski svarīgas. Jau tad būtu pajautājuši par korespondentkontiem – un līdz ar to situācija izrādītos pavisam citāda. Tad sākumā nebūtu uzlikti ierobežojumi, bet bankas norēķini tiktu pārtraukti uzreiz, Latvijas Krājbankā iekšā tiktu ielaists FKTK pilnvarnieks un tiktu gaidīts administrators. Reālajos apstākļos, kuros bijām nokļuvuši, rīkojāmies saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju, kas nemitīgi ienāca.

Plaši izplatītā versija ir, ka tikai stundu vai varbūt pat 15 minūtes pirms ienākšanas Snoras Lietuvas Centrālā banka paziņojusi FKTK par savu rīcību.

Tas notika tiešām īsu brīdi pirms tam. Saņēmu ziņu, ka vajadzētu sazināties ar Lietuvas Centrālās bankas kolēģiem. Es sazinājos. Tas bija 16. novembra dienas vidus.

Minimāls iepriekšējas paziņošanas laiks – lietuvieši neuzticējās Latvijai vai arī viņiem tas likās galīgi nesvarīgi?

Grūti pateikt, kādi bija viņu racionālie, emocionālie un citi apsvērumi. To nav izdevies noskaidrot. Bet tas noteikti neatbilst tām vadlīnijām, ko pēdējā gada laikā ir sūtījusi gan Eiropas Komisija, gan Eiropas Banku uzraudzības aģentūra: gan par to, kā jādarbojas tā saucamajām uzraugu kolēģijām, kas uzrauga pārrobežu aktivitātes, gan par to, kā vispār jārisina krīzes situācijas. Man šķiet, ka te nav sanācis īsti labi.

Vai Latvija varēja būt mazliet proaktīvāka, piemēram, valdības līmenī tajā brīdī, kad Lietuva vairākas dienas domāja: „Slēdzam vai neslēdzam Snoras banku?” 

Uzskatu, ka Latvija nebija ne sastingusi, ne pamirusi. Arī Latvija sākumā noteica ierobežojumus, bet pēc tam bankas darbība tomēr tika apturēta. Pēc tam, protams, atsākām noguldījumu garantiju izmaksu. Skaidrs, ka vienīgā iespēja runāt par sanāciju tajos apstākļos būtu tad, ja Lietuva būtu pateikusi, ka glābj un sanē Snoras. Pašai Latvijai bez Lietuvas lēmuma nacionalizēt un piedalīties bankas glābšanā gan nebūtu ne ekonomiski, ne juridiski pamatoti. Tad būtu arī lielas problēmas ar Eiropas atļaujas saņemšanu tā saucamajai valsts atbalsta sniegšanai. Nedomāju, ka varētu pārmest, ka mēs būtu kavējušies ar pārņemšanu vai valsts atbalsta sniegšanu.

Vai par Lietuvu zināmā mērā iespējams runāt kā par īpašu valsti Eiropā, kurā likumdošana atļauj nacionalizēt banku ātrāk nekā citās Eiropas valstīs?

Var būt, ka viņi var ātrāk nacionalizēt, bet arī mums Banku pārņemšanas likums ļauj pietiekami operatīvi nacionalizēt banku nepieciešamības gadījumā. Man skaidrs, ka acīmredzot arī lietuviešiem nebija pilnas informācijas par Snoras patieso finansiālo stāvokli tad, kad viņi pieņēma lēmumu par nacionalizāciju. Parasti ir tā: ja tu pieņem lēmumu par nacionalizāciju, tad tu tālāk domā par bankas izdzīvošanu un glābšanu – var skatīt kaut vai mūsu Parex piemēru. Pārņemšana valsts kontrolē nenozīmē, ka banka tiek laista uz likvidāciju. Arī lietuviešiem nebija pilnas ainas.

Kāds ir tā iemesls – koruptīva attieksme uzraudzībā?

Nav ne mazākās nojausmas. Pirmkārt, tas jājautā lietuviešiem, otrkārt – dažreiz tā ir, ka tiek pārņemts objekts un sākumā ir viens iespaids, bet, kad tajā vēlreiz ieiet ātrā pārbaude, uzraugi konstatē, ka tas caurums izrādās daudz lielāks, nekā šķitis sākumā.

Kā risinājās komunikācija tieši Snoras un Latvijas Krājbankas līmenī?

Cik esmu apspriedies ar kolēģiem no Latvijas Krājbankas, tad viņi apgalvo: Snoras ir komunicējis, ticis ziņots, ka nav nekādu problēmu, nav pamata satraukumam, ka ar likviditāti arī viss ir kārtībā, ka visas saistības tiks izpildītas. Un ka viņi nesaprot, kas tās par baumām. Tika apgalvots, ka viss kārtībā, ka Snoras var atdot visus līdzekļus. Un tas notika neilgu laiku pirms tam, kad tika pieņemti Lietuvas Centrālās bankas attiecīgie lēmumi. 

Ja Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS) neizsniedz aizdevumu lidsabiedrībai airBaltic, BAS ir pienākums valstij pārdot visas privātajam akcionāram piederošās akcijas par vienu latu, cita starpā, paredzēts airBaltic akcionāru vienošanās dokumentā. Vai, jūsuprāt, no FKTK puses nevajadzēja celt trauksmi attiecībā uz šī līguma parakstīšanu vai vispār neļaut parakstīt?

Līgumu mēs saņēmām jau pēc parakstīšanas. Es nepiekrītu, ka varētu runāt par to, ka tas tika darīts apzināti, lai Latvijas Krājbanka piedzīvotu bankrotu – un mēs to neredzējām. Mēs raudzījāmies, lai Latvijas Krājbankas prasījums ir vairāk vai mazāk nodrošināts un vai pret to kredītu būs naudas plūsma. Ja šajā gadījumā nebūtu bijis BAS, būtu bijis valsts īpašnieks. Latvijas Krājbankai joprojām būtu prasības pret BAS, BAS joprojām prasības – pret airBaltic. Tās nekur nepazustu, un airBaltic vajadzētu tās pildīt neatkarīgi no īpašnieka struktūras.

Gribu jautāt, vai versija, ka līgums bija viena lieta, bet otra – vārdiska vienošanās, ir kaut kā saistāma ar to, ka Satiksmes ministrija Latvijas Krājbankā turēja divdesmit miljonu latu?

Pagaidām neesmu atklājis neko, kas liecinātu, ka norunātais būtu kaut kas cits, ārpus līgumiem. 

Es vēlētos vēlreiz atgriezties pie iepriekšējā jautājuma. Satiksmes ministrijas divdesmit miljoni – citu institūciju starpā – Latvijas Krājbankā tomēr šķiet uzkrītoši.

Tas jums jājautā Satiksmes ministrijai. Tur ir bijuši vairāku valsts struktūru depozīti.

Vai nav bijis tā, ka jums bijusi kāda saruna saistībā ar likumu par banku pārņemšanu, par to, vai nav kādi varianti tā pielietošanai?

Pārņemt Latvijas Krājbanku? Tādas sarunas nav bijušas. Nav bijusi nepieciešamība nacionalizēt Latvijas Krājbanku.

Vai varētu lūgt detalizētāku skaidrojumu par apķīlātajiem korespondentkontiem, kuros pavisam 109 miljoni.

Shēma ir visai elementāra. Bankai – tāpat kā jums, tāpat kā man – ir nauda. Katram ir nauda, kas glabājas bankas kontā. Tāpat arī bankai ir vai nu norēķinu konts, ko sauc par korespondējošo kontu, vai nu depozītkonts. Bija gan norēķinu, gan depozītu konti. 

Tātad nauda ir izvietota Austrijas, Luksemburgas, Krievijas un Ukrainas bankās. Nauda tur stāv, procenti nāk. Notiek norēķini, nāk izraksti, ka viss ir kārtībā, bet izrādās, ka ir finanšu ķīlas līgums. Domāju, ar to saskārušies daudzi, ikdienas praksē strādājot ar banku, ņemot kredītus – ka, piemēram, tiek nodibināts finanšu ķīlas līgums uz, piemēram, manu noguldījumu bankā, kurā ir teikts: ja es neizpildīšu savas saistības pret banku, tad banka vienkārši varēs šos finanšu līdzekļus norakstīt no mana konta. Principā finanšu ķīlas, attiecības un darījumi ir ļoti izplatīti arī banku starpā. 

Piemēram, vērtspapīru darījumos, kur viena banka otrai piegādā, un tad valda pastāvīgais finanšu ķīlas līgums: ja netiek piegādāts, līdzekļus vienkārši norakstīs vai arī nenorēķinoties noraksta un ieskaita sev par labu. Tā būtu normāla prakse, un tas parādītos bankas grāmatvedības uzskaitē. Šajā gadījumā bija ķīlu līgums, kas banku grāmatvedības uzskaitē neparādās. 

Tie ir tikai pie attiecīgajām bankām, kur ir vai nu depozīts, vai norēķinu konts. Depozīti un norēķinu kontā esošie līdzekļi ir ieķīlāti nevis par labu kaut kādām bankas esošām vai nākotnes saistībām pret attiecīgo Austrijas, Luksemburgas, Krievijas vai Ukrainas banku, bet tie ir ieķīlāti – piemēram, Austrijas un Luksemburgas gadījumā – par trešo personu aizņēmumiem, ko šīs trešās personas, komercsabiedrības, kas nenoliedzami ir saistītas ar Antonova kungu, ir attiecīgi aizņēmušās šajās Austrijas un Luksemburgas bankās. Tur ir vai nu tā saucamie trasta līgumi, vai ķīlas līgumi. 

Kā jau jebkura ķīla, tie atbild par šo trešo personu saistībām. Trešās puses saistības pret attiecīgajām bankām nepilda, un attiecīgās bankas saistību izpildi rod tajā naudā, ko ir ieķīlājusi Latvijas Krājbanka. Līgumi konstruēti apmēram tā – kamēr jums jautā par to, vai ir līdzekļi, vai tie ir brīvi pieejami, vai nāk procenti, ir jāatbild, ka „jā, viss ir kārtībā”, bet, tikko jūs vēlaties naudu pārskaitīt no konkrētā konta prom, tad bankai rodas tiesības šos līdzekļus aizturēt. Tikko bija vērojams šāds gadījums: tiklīdz mēs teicām, ka līdzekļi jāaizskaita prom, lai tos skaita uz Deutsche Bank, banka atsaka: „Nē, mēs jums neko neskaitīsim.” Austrijas un Luksemburgas gadījumā vēl ir kaut kāds līgums, bet Ukrainas un Krievijas gadījumā pagaidām neko taustāmu vēl neesam saņēmuši. Viņi vienkārši saka, ka nedos atpakaļ. Apmēram tā.

Vai varētu šos vairāk nekā simts miljonus atgūt un kad?

To es nevaru pateikt. Skaidrs, ka atgūšana nebūs ne viegla, ne ātra, ne arī lēta. Ir jāalgo advokāti gan Luksemburgā, gan Austrijā. Cik saprotu, šajās valstīs advokātiem aizliegts darboties pēc tā saucamā panākumu honorāra principa. Tā rezultātā advokātiem jāmaksā pēc stundas likmēm. Par stundas likmēm ir attiecīgas cenas. Negribu būt gaišreģis un teikt, ka noteikti atgūs. Varu pateikt, ka advokāti noalgoti gan Austrijā, gan Luksemburgā un šobrīd izstrādā mūsu darbības taktiku pret šīm bankām. Sazināmies arī ar saviem kolēģiem uzraudzības iestādēs, viņi var mums palīdzēt. Darīsim visu, lai šos līdzekļus varētu atgūt.

Plašu rezonansi guva jūsu videokonference ar Vladimiru Antonovu pirms bankas slēgšanas. Vai šāda videokonference bija viena vai vairākas?

Savā dzīvē man ir bijusi viena videokonference ar Antonovu. 18. novembrī. Videokonferencē tikāmies un Vladimiram Antonovam tika uzdots jautājums, kādēļ nav pieejami konkrētie līdzekļi, kādēļ tos nevar pārskaitīt uz korespondentkontu Deutsche Bank. Antonova kungs norādīja, ka līdzekļi ir apķīlāti un apgrūtināti un tāpēc tas nav iespējams. Kad tika prasīts, kāds tam ir dokumentāls pamats, viņš atbildēja angļu valodā: „Pledge Agreement.” Teicu: „Labi, bet kurš tad to bankas vārdā parakstīja?” Antonovs uzreiz atbildēja, ka to parakstījis valdes priekšsēdētājs. (...)

Pilnu interviju ar Jāni Brazovski lasiet janvāra KAPITĀLĀ.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: