Nekas nespēj aizstāt Bordeaux

Autors: Valentīna Grandāne @ 04.01.2010

Sākotnēji tas bijis pieprasīts, bet vienkāršs viegls sarkanvīns, un tā tirgošanas veiksmi nodrošinājis gluži pretējs princips – jo jaunāks un svaigāks, jo labāks. Līdz pat 18. gadsimtam, pirms Bordo vīna industrija iepazina stikla pudeles un sēra dioksīdu, svarīgi bija jauno vīnu piegādāt pircējam iespējami ātri, kamēr tas nav sabojājies – parasti jau pirms Ziemassvētkiem, un, protams, vissvarīgākajam klientam – Londonas vīna tirgum.

Drošākā laba vīna pazīme tais laikos – vīns ir dzidrs, nevis duļķains; tā, lai šķērsojot rudenīgi nemierīgo Biskajas līci, ostā izkrauto vīna mucu saturam ir pieklājīgs izskats. Tāpēc angļi joprojām lieto seno Bordo sarkanvīna nosaukumu – claret (clair – ‘dzidrs’, ‘caurspīdīgs’) un uzskata to gandrīz vai par savu nacionālo dzērienu. Tam ir dziļas vēsturiskas, ģeopolitiskas un ekonomiskas saknes.

Bordo vīns – angļu radīts

Vairākas spilgtas epizodes šī Francijas rietumu reģiona vēsturē raksturo Anglijas lomu Bordeaux tapšanā par svarīgāko vīna zīmolu pasaulē.

12. gadsimta sākumā Biskajas līča piekraste ap Luāras deltu un Bretaņas pussalu jau bija stingrā Anglijas kroņa pārziņā, bet teritoriju virzienā uz dienvidiem no tobrīd modernās ostas pilsētas Larošelas un līdz pat Pirenejiem pārvaldīja Akvitānijas hercogs. Jau ap 1120. gadu klīda nostāsti par hercoga galma izsmalcināto dzīvesveidu ar trubadūriem un bruņiniekiem un par viņa neparasti skaisto meitu Elionoru.

Kolīdz hercogs nomira, princese kļuva par iekārojamu līgavu. Francijas karalis pirmais sūtīja savu sešpadsmitgadīgo dēlu precībās. Aprēķina laulība tika noslēgta, bet, tā kā jaunais vīrs bija ārkārtīgi reliģiozs un raksturā lēns, turpmākie 15 ģimenes dzīves gadi Elionoru garlaikoja un sniedza maz prieka. Viņa bijusi pašpārliecināta, temperamentīga jauna sieviete, tādēļ brīdī, kad karaļa galmā goda vizītē ieradās Normandijas hercogs ar dēlu Henriju Plantagenetu, Elionora vairs nespēja un negribēja turēties pretī jaunajai kaislīgajai mīlai un nolēma šķirties. Pārsteidzoši – visīstākajos viduslaikos, 1152. gadā, Francijas karaļpāra laulība tika oficiāli šķirta un jau pēc astoņām nedēļām noslēgta jauna savienība: Akvitānijas mantiniece apprec Henriju Plantagenetu – Normandijas hercogu un Anžū grāfu vienā personā.

Vēl pēc diviem gadiem viņi mantoja Anglijas troni – Plantagenets kļuva par karali Henriju Otro, Eleonora – par karalieni. Viņas mantojums – Akvitānija – uz nākamajiem 300 gadiem nonāca angļu pārvaldījumā, un tikai Simtgadu kara beigās 1453. gadā Francija atguva ilgi kāroto zemi Atlantijas piekrastē – bijušo Akvitāniju / tagadējo Bordo.

Lai kā patiesībā risinājies šo divu leģendāro personību mīlas stāsts (drāma teātrī un filmā ar nosaukumu „Lauva ziemā”), šī romantiski politiskā epizode ir pirmais nopietnais aizmetnis Bordo vīna ērai.

Pēc sakāves Simtgadu karā angļi zaudēja kontroli pār Bordo ostu un arī pirmtiesības uz stratēģiski svarīgo preci – vīnu. Taču ne uz visiem laikiem.

Pāris gadsimtus bijušajā Akvitānijā savu biznesu aktīvi attīstīja holandieši, bet viņus vairāk interesēja lēts baltvīns, kuru destilējot, ieguva ļoti pieprasītu preci – brendiju (brandewijn).

Atkarībā no vīnogu audzēšanas vietas jauno „dzīvības ūdeni” (eaux-de-vie) dēvē par konjaku (Cognac) vai armanjaku (Armang nac). Nīderlandes vīna tirgotāji Bordo vīndarīšanas praksē ieviesa sēra dedzināšanu – sēra dioksīdam piemīt izteikta antiseptiska iedarbība, tā stiprina vīna noturību pret bojāšanos, un no šiem laikiem daudzmaz kvalitatīvs vīns vienmēr satur sulfītus. Jāpiemin vēl viens holandiešu nopelns Bordo tapšanā par ekskluzīvu vīna reģionu – neauglīgu purvainu piejūras novadu Medoku tie nosusinājuši, ieviešot efektīvu meliorācijas sistēmu.

17. gadsimta vidū Anglija atkal sāka atgūt galveno lomu Bordo vīna tirdzniecībā, turklāt klarets pacēlās jaunā enerģētiskā līmenī.

Izsmalcināti un dārgi

1663. gada aprīlī kāds Londonas smalko aprindu pārstāvis bija dzēris klaretu un pēc tam aizkustināts savā dienasgrāmatā ierakstījis vēsturisku degustācijas piezīmi: „Dzēru vienu franču vīnu vārdā Ho-Brian; tam bija tik laba un īpaša garša, ar kādu nekad iepriekš nebiju sastapies.” Vīns bija darināts muižā Chateau Haut-Brion. Vēl šodien šis vārds atrodas pasaules elitāro vīnu piramīdas virsotnē, pieder pie pirmā dārgo Bordeaux vīnu piecnieka.

Šai brīdī tika sasniegta tā robežšķirtne, kas Bordo vīnu vēlāk dalīja divās daļās – masu produkcijā jeb „good ordinary claret” vienkāršai publikai un izsmalcinātos chateau vīnos pārtikušiem gardēžiem.

Pirmais, kas sevi pacēla virs ierastās Bordo viduvējības, bija jau minētais Haut-Brion. Patiesībā tas uzskatāms par ļoti veiksmīgu mārketinga projektu. Šīs vīna pils saimnieks Arno de Pontaks bija ietekmīgs varasvīrs un bagāts zemes īpašnieks. Nevēlēdamies balstīt tobrīd vīna tirgū dominējošos holandiešus, viņš savu reklāmas kampaņu virzīja vissenākā un uzticamākā klienta virzienā – uz Londonu: turp sūtīja savu dēlu un pilsētas centrā atvēra jaunu krogu ar nosaukumu Pontac’s Head. Tas uzreiz kļuva par iecienītu, lai arī dārgu restorānu, un tur veiksmīgi tirgoja šo „īpašo” bordo – chateau (šato) vīnu par trīsreiz augstāku cenu nekā parasti. De Pontaka vārda aristokrātiskais skanējums un ietekmīga politiķa reputācija palīdzēja parastajam klaretam pakāpties pa karjeras kāpnēm augstāk un Anglijā iemantot luksusa simbola statusu.

Tomēr par šo pirmo šato vīnu vēl nevarēja teikt, ka tas spēj dzīvot ilgi un sasniegt īpašās izturēta vīna buķetes nianses, jo to turēja gaisa caurlaidīgās koka mucās. Vīns vēl netika iepildīts cilindriskas formas stikla pudelēs, ko var aizkorķēt un noguldīt tumšā vēsā pagrabā uz plaukta; sak, pierādi nu, ka ar gadiem topi gardāks. Msjē Pontaka slavas laikmetā Londonas vīnmīļi nepazina nedz Lafitu kā vīnu, nedz Medoku kā daudzsološāko no Bordo Kreisā krasta rajoniem.

Jauns sākums

18. gadsimts vecajā vīna pasaulē iesākās ar dabas katastrofu: 1709. gada ziemā pat Marseļā termometra stabiņš noslīdēja līdz mīnus 17 grādiem un lielākā daļa Francijas vīnadārzu izsala. Arī Bordeaux reģionā turpmākajos 20 gados daudz ko nācās iestādīt no jauna, un tas izrādījās izdevīgs brīdis, lai iekoptu jaunas vīnsaimniecības iepriekš novārtā pamestajā Medokā Žirondas upes kreisajā krastā.

Gudrākie iegādājās tos zemes gabalus pie upes, kur grants augsne pilna lielu akmeņu, piemēram, Puijakas (Pouillac) pagastā. Divi veiksmīgākie no viņiem – Lafite un Latour –, kā arī Margaux no netālā kaimiņu ciema tagad atrodas tai pašā olimpā, sauktā Premier Grand Cru Classe, kur vecmeistars Haut-Brion no Graves rajona. Jauno vīna muižu īpašnieki skaidri apzinājās savu mērķauditoriju – Anglijas augstākās aprindas. Tās bija iecienījušas „jauno franču klaretu”.

Bordo osta pilnā mērā izmantoja savu īpašo stāvokli, caur to stratēģiski svarīgo eksportpreci – jaunmodīgo, dārgo chateau vīnu – izveda arī uz Dublinu un Ņujorku, bet galvenokārt uz Londonu. Anglija bija atguvusi lai arī ne politisko, bet vismaz komerciālo kontroli pār seno Akvitāniju. 18. gs. Bordo bija kļuvusi bagāta, 1789. gada 14. jūlija priekšvakarā tā bija skaistākā un modernākā pilsēta visā Francijā.

Lai gan jau 1662. gadā Anglijas parlaments bija oficiāli apstiprinājis stikla pudeles izgudrojumu (regulāru cilindrisku, t. s. klareta tipa formu tā ieguva tikai simt gadus vēlāk), neilgi pirms Franču revolūcijas aizsākās tā ēra vīna kultūras vēsturē, kad var runāt par vīniem ar ilgu uzglabāšanas potenciālu.

Amerikānis – franču vīnu lietpratējs

No 1785. līdz 1789. gadam ASV sūtnis Francijā bija Tomass Džefersons – pirmais zināmais amerikānis, kas nopietni aizrāvies ar franču vīnu. Ar viņa vārdu saistītas gan ticamas, gan mazāk ticamas vēsturiskas liecības par „jaunā franču klareta” izcilajām īpašībām. Viņš bijis vīna entuziasts, lietpratējs un kolekcionārs, pircis labākos bordo gan savam personiskam patēriņam, gan Amerikas prezidenta Džordža Vašingtona vīna pagrabam.

Kopš 1985. gada vīna aprindās zināms fakts, ka vecākā līdz šim uzietā, ekspertu nogaršotā un izsoļu namā par 105 000 mārciņu pārdotā vīna pudele ir no Džefersona kolekcijas nākušais 1787. gada Lafitte. Gandrīz 20 gadus šī epizode izmantota kā drošs pierādījums Bordo vīnu izcilajām spējām dzīvot un attīstīties daudzus gadu desmitus un pat gadsimtus.

Gan jāpiebilst, ka 2006. gadā izraisījās skaļš skandāls, kas apšaubīja šo veco vīna pudeļu autentiskumu (sk. Rīgas laiks, 2007. g. decembris). Vispirms ASV presē, pēc tam grāmatā The Billionaire’s Vinegar blēdībā apsūdzēts gan seno vīnu īpašnieks – pārdevējs Hārdijs Rodenštoks (Hardy Rodenstock), gan toreizējais Cristie’s izsoļu nama vadītājs Maikls Brodbents (Michael Broadbent), tādējādi metot stipru šaubu ēnu uz slavenā vīna eksperta profesionalitāti un godīgumu. 2009. gada oktobrī Maikls Brodbents uzvarēja tiesā pret skandalozās grāmatas izdevējiem, kas bija mēģinājuši diskreditēt viņa 50 gadus ilgo vīna eksperta karjeru.

Zelta laikmets

Franču revolūcija un Napoleona Bonaparta ieviestās likumu izmaiņas dramatiski ietekmēja Francijas austrumu vīna reģionu – klerikālo Burgundiju. Tomēr Bordeaux likteni laikmetu grieži skāra maz, katoļu baznīcai te – „protestantisma perēklī” – bija maza ietekme; zeme bija atradusies aristokrātijas rokās, jaunajos laikos vien mainījās tās īpašnieki un viena otra elitāra pils nonāca jaunās buržuāzijas pārziņā. Ne Bordo vīns, ne tā statuss necieta, tieši otrādi – 19. gadsimta pirmo pusi dēvē par franču vīna zelta laikmetu.

Reputācijas klasifikācija

Par vīnu, tā īpašībām, audzēšanu, darīšanu, pārdošanu un izvēli sāka domāt, rakstīt un diskutēt gan tirgus, gan dabas pētnieki – un ne vairs tikai Londonā, bet arī Parīzē. Jau kopš 1815. gada franču žurnālisti un angļu vīna tirgotāji sāka apkopot ziņas par labākajiem vīniem un vērtīgāko vīnadārzu īpašniekiem, mēģinot ieviest kādu pārskatāmību un sistēmu aktīvajā Bordo vīna teātrī.
Vēl pirms slavenā 1855. gada pastāvēja vairāki neformāli reputācijas saraksti, ko savā ikdienas darbā izmantoja vīna tirgotāji, t. s. courtier vai brokeri. Kad Bordo Tirdzniecības kamera saņēma rīkojumu no Parīzes piestādīt viegli saprotamu vīnsaimniecību rangu tabulu, lai gaidāmās 1855. gada Vispasaules izstādes laikā Parīzē godam var lepoties ar franču vīnu eliti, profesionāļu aprindās pastāvošais neformālais uzskats par to, kuri vīni tobrīd ir vislabākie, ieguva oficiālu apstiprinājumu ar nosaukumu Classement jeb Klasifikācija.

Šī 1855. gada klasifikācija attiecas tikai uz Medoc, un tā atkarībā no vīna ražotāja un vienlaicīgi zemes īpašnieka (chateau) reputācijas, kāda tā bijusi neilgi pirms 1855. gada, iedala 60 tobrīd visvērtīgākos un tirgū pieprasītākos vīnus piecos līmeņos: Premier (1-er) Grand Cru Classe, 2-e, 3-e, 4-e un 5-e Grand Cru Classe attiecīgi. Šim iedalījumam ir Francijas valsts likuma spēks, un tas pastāv gandrīz bez izmaiņām jau 150 gadu. Parasti šīs nosacītās piramīdas smaili – piecus pirmās Cru klases vīnus – lietpratēji zina nosaukt no galvas. Tie ir: Chateau Lafite-Rothschild, Chateau Latour, Chateau Mouton-Rothschild, Chateau Margaux un Chateau Haut-Brion.

Vīna raksturu izauklē augsne

Otrs būtiskais Bordo slavas kaldinātājs ir vīnogu šķirne Cabernet Sauvignon, te ir šīs par sarkano vīnogu karalieni dēvētās šķirnes dzimtene, kā arī tās partneris Merlot.

Bordo vīni – gan sarkanie, gan baltie – parasti ir vairāku šķirņu maisījums, ko vīna speciālistu žargonā dēvē par Bordeaux Blend; ASV vīndari saviem vīniem, kas darīti pēc Bordo tradicionālās formulas, pat radījuši īpašu stila nosaukumu – Meritage. Visnozīmīgākās no tām ir trīs: Cabernet Sauvignon, Merlot un Cabernet Franc; dažādā apjomā tās atrodamas ikkatrā tipiskā un kvalitatīvā Bordo sarkanvīnā. Tieši kādās proporcijās šīs šķirnes ir pārstāvētas vienā vai otrā sarkanvīnā, atkarīgs no vīnadārzu augsnes īpašībām (ļoti raksturīgi Francijai!). Tā kā zeme visa lielā reģiona vīnalaukos nav viendabīga, Bordeaux nosacīti iedalāms trīs lielās sastāvdaļās: Labais krasts, Kreisais krasts, un teritorija starp divām saplūstošajām upēm Garonnu un Dordoņu, ko sauc par Entre-deux-Mers. Pēdējā galvenokārt tiek izmantota baltvīnu un parastākas kvalitātes sarkanvīnu audzēšanai, jo te ir vieglākas, smilšainākas augsnes.

Atkarībā no tā, kura vīnoga dominē vīna maisījumā, mainās arī vīna īpašības. Labajā krastā mālainās, smagās, vēsās augsnes piemērotākas šķirnei Merlot, tur to audzē daudz, un iegūtajos vīnos galvenā ir maigā, sulīgā, samtainā Merlot, tāds arī ir vispārējais Bordo Labā krasta vīnu tēls.  

Kreisā krasta priekšrocība ir siltās, akmeņainās grants augsnes ar ideālu gruntsūdeņu noteci, tur teicamus panākumus gūst Cabernet Sauvignon. Tā ir šķirne ar ilgu veģetācijas periodu, vīnogas pilnīgu gatavību sasniedz vēlāk nekā citas Bordo šķirnes, ražība ir zema, ogas – mazas, ar biezu mizu. Šīs iedzimtās īpašības nosaka iegūstamo vīnu augstvērtīgumu – dziļo tumši sarkano krāsojumu, izteiksmīgo upeņu aromātu, relatīvi augsto miecvielu saturu un spēcīgo vīna skeletu jeb struktūru. Šādi vīni spēj dzīvot un attīstīties vairākus gadu desmitus, tāpēc tie Bordo sarkanvīni, kas sastāv pārsvarā no Cabernet Sauvignon, ir visdrošākais pirkums ilglaicīgai glabāšanai vīna pagrabos.

Vienīgais trūkums, ko varētu piedēvēt tīram Cabernet Sauvignon vīnam, ir tā diezgan „liesais” augums un bezkompromisu maksimālista raksturs. Lai vīna skaudro dabu darītu harmoniskāku, to kombinē ar nepieciešamo daudzumu „sievišķīgākās” Merlot šķirnes vīnogu, kā arī Cabernet Franc, tādējādi iegūstot ideālo paraugu kā kompleksas dabas personību.

Trīs grupas

Visdārgākie, slavenākie, aristokrātiskas cilmes vīni ir no „lielajiem” chateaux; par tiem parasti var izlasīt atsauksmes daudzo vīna kritiķu rakstos. Pirms vīna iegādes ieteicams ievākt informāciju, jo cenas ir lielas.

Pakāpi zemāk prestiža ziņā atrodas t. s. Cru Bourgeois pilis, ļoti kvalitatīvi Bordo sarkanvīni par nosacīti samērīgu cenu ar pietiekami izteiksmīgu personību – tā ir saprātīgu vīna entuziastu izvēle.

Lielu Bordo vīnu klāsta daļu veido Petits chateaux jeb mazās pilis, to cena nav liela, taču nav arī ticamu iepriekšējās informācijas avotu, izņemot jūsu pašu pieredzi. Var gan palaimēties, ja sastopaties ar godprātīga un talantīga vīndara radītu pērli, gan arī neveikties, ja pudelē ar pretenciozu nosaukumu un spilgtu etiķeti iepildīts parasts un garlaicīgs dzēriens. Šajā cenu kategorijā atrodama drošāka alternatīva – lielu vīna tirdzniecības firmu – negociantu – radītie zīmoli. Tie mēdz būt kvalitatīvi vīni ar viegli atpazīstamu logo, atliek tikai izzināt konkrēto ražotāju reputāciju.


Klasisks Bordo sarkanvīns pieskaitāms pie laika pārbaudi izturējušām stabilām vērtībām; krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins jau pirms 200 gadiem to cildinājis kā uzticamu draugu, uz kuru var paļauties kā priecīgos, tā grūtos brīžos. Maikls Brodbents – atzīts mūsdienu angļu vīna eksperts ar 50 gadu ilgu pieredzi – par savu visiemīļotāko vīna stilu saka: „Nekas nespēj aizstāt Bordo sarkanvīnu pie pusdienu galda. Tas ir līdzsvarots, reti mēdz būt pārlieku alkoholisks, tas uzrunā visas mūsu maņas – arī intelektu. Klarets ir spirdzinošs, perfekti sader ar ēdienu, tā miecvielas ne tikai kalpo kā dabisks vīna konservants, bet arī atvieglina kopējo garšas uztveri un uzlabo gremošanu.”

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: