Redaktora sleja: Ekonomiskais imperiālisms pret Ādamu Smitu

Autors: Agnis Buda @ 27.07.2012

Politekonomijas tēvs Ādams Smits tiek uzskatīts par autoru visas mācību grāmatas apstaigājušajam homo economicus. Taču ņemsim vērā, ka savulaik Ā. Smits nevarēja pasniegt politekonomijas katedrā, jo tādas zinātnes vēl nebija. Viņš mācīja filozofiju. Ja politekonomijas kursā viņš stāstīja par egoistisko cilvēku, tad tikumiskās filozofijas kursā nāca klajā ar postulātiem par altruistisko cilvēku. Taču Ā. Smita sekotāji vairs nestrādāja filozofijas katedrās, tālab zinātnē arī izveidojās ar trūkumiem apveltītā konstrukcija homo economicus.

Taču cilvēks, kas tiecas pēc egoistiskiem mērķiem un dara to bez jebkādiem ierobežojumiem, tāpēc ka viņš ir viszinošs kā dievi un reizē tikpat labs kā eņģeļi, – tā ir nereāla būtne. Jaunā institucionālā ekonomiskā teorija koriģējusi šo priekšstatu. Olivers Viljamsons 2009. gadā izpelnījās Nobela prēmiju par to, ka fiksēja cilvēka tieksmi uz oportūnistisku uzvedību, proti, uzvedību, ko neierobežo morāles normas. No šejienes arī slavenais citronu tirgus modelis un jēdziens vājā uzvedība. Un asinsradniecības lojalitātē balstītā čeboli sistēma, kam pateicību parādā Dienvidkorejas uzņēmumi par saviem pasaules tirgus iekarojumiem.

Pēdējos gadu desmitos aizvien biežāk sākām runāt par formālajiem un neformālajiem institūtiem, kuru izpēte sniedz precīzas atbildes uz daudziem jautājumiem, piemēram, kāpēc mēs nekaulējamies supermārketā? Starp citu, šeit darbojas neformālais institūts un atbilde uz uzdoto jautājumu sevī ietver arī skaidrojumu, kā aizsākās patērētājsabiedrības uzvaras gājiens.

Plus, piemēram, parādība zinātnē, ko psihologi, juristi, sociologi, vēsturnieki, politologi dēvē par ekonomisko imperiālismu, bet paši ekonomisti – par jauno politekonomiju. Būtība – ekonomisti ielaužas svešos laukumos un uzsāk neekonomisko objektu pētniecību. Piemēram, valsts un tiesību, vēstures joma.

Vai arī jautājums: kāpēc vienas valstis veiksmīgi attīstās un uzrāda stabili augstus ekonomiskos rezultātus, otras spējīgas pārvarēt savu ekonomisko atpalicību un pievienoties pirmajām, bet trešajām, lai kā tās censtos, tas nesanāk? Kāpēc šīs trešās valstis iestrēgst savā ierastajā trajektorijā, lec uz augšu, taču pēc tam atsitas pret griestiem un atkal lido lejup? Šī stagnācija – vēl viens institucionālās ekonomikas izpētes objekts.

Vai arī pēdējos gados par modes lietu kļuvušais izteiciens „transakcionālie izdevumi”. To izpēte balstās uz teorēmu, ko 20. gadsimta vidū formulēja nākamais Nobela prēmijas laureāts Roberts Kouzs. Formāli tā pauž: neatkarīgi no tā, kā sākotnēji sadalīti aktīvi, galarezultātā tiks sasniegts to optimāls sadalījums. Taču tālāk seko pats interesantākais, kas pierakstīts blakus pavisam maziem burtiem: ja neņemam vērā tā saucamo ienākuma efektu (cik katram tirgus dalībniekam daudz naudas) un ja transakcionālie izdevumi ir nulle. Un kļūst interesanti, jo klāt pierakstītais daudz ko izmaina.

Tiktāl par modernajām ekonomikas teorijām.

Protams, Kapitāls savās lappusēs pievērsīsies arī citām atbildēm uz jautājumu, kas ir modernā ekonomika. Inese Manguse pastāstīs, ko maksājusi Igaunijai pašreizējā Latvijas apsteigšana elektromobilitātes jomā, Diāna Spinu ielūkosies pasaulslavena IT uzņēmuma Rīgas filiālē, kur mazāk par miljonu vērtus pasūtījumus nepieņem. Nika Aleksejeva un Linda Ezerkalna atnesušas pilnus klēpjus ar inovācijām: alternatīvs enerģijas dzēriens, loģistika kājām gaisā, interaktīva kubu rotaļlieta, stikla kapakmeņi, kulba no lāsītes, aplikācija, kas rada aplikācijas. Esiet radoši!

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: