Redaktora sleja: Latvijas iedzīvotāju pētot

Autors: Agnis Buda @ 17.08.2012

Šoreiz redaktora slejā gribas parotaļāties ar citātiem. Lūk, pirmais, kas precīzi sasaucas ar Nikas Aleksejevas rakstā par Latvijas darbaspēku nākotnē pausto. Citāts no Tilo Saracīna grāmatas Vācija: pašlikvidācija:

„Bieži nākas dzirdēt, ka inovatīvo potenciālu apdraudošās demogrāfijas līknes var līdzsvarot ar paaugstinātu augstskolu beidzēju kvotu. Taču šī recepte var izrādīties derīga tikai tajā gadījumā, ja to vidū, kas šodien vēl nemācās, taču kuriem nākotnē vajadzēs iet mācīties, lielā skaitā būs dabas zinātņu jomā apdāvinātu bērnu..

Visi tie ekonomisti, ražošanas organizācijas speciālisti, juristi, ģermānisti, politologi, sociologi un filozofi, kas nāk no mūsu universitātēm, visai sekmē kopējo izglītotības līmeni, tomēr viņu ieguldījums zinātniski tehniskajā progresā līdzinās nullei. Nu nenotiek sistemātisks progress kulturoloģiskajās un sabiedriskajās zinātnēs, tieši tāpat, kā tas nav vērojams dzejā un tēlotājmākslā. Endija Vorhola darbi nav labāki par Breigeļa darbiem, tie ir vienīgi citādāki, Džeimss Džoiss nerakstīja labāk par Gēti, bet tikai savādāk, un Henrijs Mūrs neradīja labākus darbus kā Šadovs – tikai atšķirīgus. Turpretim iekšdedzes dzinēji šodien ir pilnīgi citi nekā pirms 100 gadiem, bet pats galvenais – labāki no jebkura redzesviedokļa. Tas pats attiecas uz spuldzēm un telefoniem.”

Turklāt šoreiz Kapitālā ne vienu vien materiālu veltījām investīciju un finanšu tirgu tēmai – kā investēt ilgtspējīgā būvniecībā, akcijās un obligācijās. Tomēr, šķiet, visspilgtāko investīciju priekšlikumu šajā numurā sarūpēja Rietumu bankas prezidents Aleksandrs Pankovs. Vērtējiet paši: „Latvija vienam bērnam viņa dzīves pirmajos 18 gados vidēji tērē 100 000–120 000 eiro. Būtu prātīgi šos līdzekļus daļēji sadalīt un ģimenei, piemēram, piedzimstot pirmajam bērnam, maksāt 5 000 eiro, otrajam bērnam – 10 000 eiro, trešajam – 15 000, kas kļūtu par reālu motivāciju dzimstības palielināšanai.” Šī vairs nav ekseļpieeja , bet gan ielūkošanās lietu būtībā. Līdz kaulam.

Līdzīga iedziļināšanās notika vēl divos citos materiālos, kur par izpētes objektu kļuva latvietis – homo economicus lomā. Vēstures pētnieks Jānis Lejiņš intervijā Kapitālam: „Vēlāk, kad Rīga izauga, tika mēģināts kontrolēt arī vietējo tirgu. Zemniekiem, iebraucot Rīgā, bija aizliegts pārdot savas preces tieši. Viņiem tās bija jāatdod vairumtirgotājiem, no kuriem 90% bija vācieši.”

Savā replikā IBS Prudentia vadītājs Ģirts Rungainis, šķiet, to izdzirdējis, turpina: „Tāpat kā viduslaikos, 20. gadsimtā mūsu teritorijā plosījās sarkanais un brūnais mēris. Tas ir atstājis daļu cilvēku morāli un mentāli sakropļotus, neatšķirošus labu no ļauna, cilvēkus, kas ir muļķīgi, negatīvi, slinki, atkarīgi, zaglīgi, bet tā ir mūsu tauta, un citas nav un nebūs.”

Vēlreiz Jānis Lejiņš – tagad ar vienu no versijām par latvieša un ekonomikas saderību: „Mēs kā ziemeļnieku kultūra esam īpaši spiesti rēķināties ar apkārtējo vidi un dabu. Cilvēks, kas dzīvo, neko lieku neņemot un neko lieku neatstājot, nemaz neiedomājas kļūt bagātāks. Ir tas skaistais teiciens – tu neesi tik bagāts, cik tev pieder, bet tik, cik tev pietiek.”

Un nobeigumā gribu uzrakstīt dažus atvainošanās vārdus – savā un iepriekšējā numurā publicētā materiāla par Trasta komercbanku autora Greiema Steka vārdā: „Precizējam, ka Igors Buimisters nav Trasta komercbankas valdes priekšsēdētājs, bet gan šīs bankas padomes priekšsēdētājs.”

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: