Redaktora sleja: Novērtējot (ne)novērtējamo > Raksti | Kapitāls

Redaktora sleja: Novērtējot (ne)novērtējamo

Autors: Agnis Buda @ 28.04.2012

Foto: Māris Ločmelis

Cilvēka dzīvības vērtības mērīšana šķiet bezperspektīva un pat netikumiska nodarbe. Jau skolas solā daudzi, iepazīstot F. Dostojevski, iemācās, ka nekādi vislabākie nodomi nespēj pārsvērt pat visnožēlojamākās večiņas augļotājas dzīvību. Viena no perestroikas laiku būtiskākajām tekstu rindām bija grupas Televizor līdera M. Borzikina izdziedātais: „Revolūcijas nāk un aiziet, / Taču cilvēki paliek.” Un šāds lietu redzējums, šķiet, raksturīgs lielākajai daļai pasaules kultūru. Nereti tiek pausts uzskats, ka saskaņā ar Eiropas kultūrtradīciju, ja vienā svaru kausā novietosim viena cilvēka dzīvību, bet otrā – visu pārējo cilvēku dzīvības, tad šie svari paliks līdzsvarā.

Un tomēr dzīvības vērtība tiek noteikta jau izsenis. Visizplatītākā metode, ko izmantoja juristi un filozofi 17.–19. gadsimtā, bija valsts neiegūtā ienākuma izskaitļošana. Protams, arvien pastāv iebildes – izmantojot šo metodoloģiju, pensionāra negaidīta nāve valstij jāuztver kā absolūts labums, tāpat arī sievietes dzīvības vērtība izrādīsies zemāka par vīrieša dzīvības vērtību.

Ar laiku pētnieki nonāca pie nepieciešamības novērtēt ne vien sociālekonomiskos zaudējumus, bet arī palūkoties uz lietām ar paša cilvēka acīm, novērtējot viņa vēlmi dzīvot. Piemēram, var izskaitļot, cik bīstamas profesijas pārstāvis prasa par papildu dzīvības risku. Pieņemsim, ka tas ir dziļūdens nirējs, kas strādā uz naftas platformas, viņa gada apmaksa – 300 000 naudas vienību. Iespējamība šķirties no dzīvības viņa profesijā 10 gadu periodā ir 5%. Tajā pašā laikā citas, mazāk bīstamas profesijas, kurās pieprasīts salīdzināms izglītības utt. līmenis, tiek apmaksātas ne tik dāsni – teiksim, ar 50 000 gadā.

Tādā gadījumā iespējams uzskatīt, ka 5% dzīvības riska paaugstināšanos tirgus novērtē par 250 000, kas lineāras transformācijas rezultātā dod iznākumu 5 000 000 par viena cilvēka dzīvību. Protams, šis aprēķins ir visai aptuvens, bet lineārā transformācija – ļoti apšaubāms novērtēšanas veids. Ja ne viens vien arī vēlas riskēt 5% līmenī ar savu dzīvību par 250 000, tad diez vai īpaši daudzi gatavi simtprocentīgi riskēt par 5 miljoniem. Un tomēr šādi aprēķini ir vajadzīgi.

Tie ļoti noderīgi, teiksim, veselības aizsardzības nozarē, kur ministrijai jāizlemj, cik no valdības iedalītās naudas tiks atvēlēta, teiksim, pretalkohola kampaņai un cik – komā esošu slimnieku uzturēšanai pie dzīvības. Piemēram, angļiem, kas godīgi ieskatījušies acīs ierobežota resursa praktiskai sadalei, šī iemesla dēļ veselības aprūpe izrādās krietni lētāka salīdzinājumā ar ASV.

No Latvijas skatpunkta raugoties – šāda atšķirība vienalga izskatās pārlieku niansēta. To, ka mūsu tiesās bojāgājuša cilvēka dzīvība no valsts puses arvien tiek novērtēta par standarta 20 tūkstošiem latu, Kapitāls lūdza komentēt divus vadošus juristus. Viņu verdikts – diferencēta pieeja šāda veida spriedumos parādīsies pēc 5–10 gadiem.

Tāpat joprojām vēl tālu tas brīdis, kad cilvēka dzīvības cenas aprēķināšanas metodes (Kapitāls piedāvā aplūkot trīs) tiks izmantotas, analizējot LR Veselības ministrijas budžetu un pieejas līdzekļu sadalē. Nemitīgie skandāli veselības aprūpes sistēmā attiecas uz ko pilnīgi citu. Taču problēmu atkal nākas aplūkot daudz primitīvākā variantā. Mediķis Mārtiņš Šics intervijā secina – Latvijā sadauzītu mašīnu novērtē–samaksā–atjauno ātrāk nekā cilvēku, kas bijis tajā iekšā. Nu, kāda gan šeit jēga diskutēt par dzīvības vērtības aprēķināšanas metodēm?

„Ikvienai sabiedrībai neizbēgami savām vajadzībām nākas noskaidrot, cik tā gatava tērēt, lai glābtu viena cilvēka dzīvību,” secina Alekss Vurhoivs, Londonas Ekonomikas skolas filozofijas profesors. Ne viņš vien. To secinājušas jau veselas valstis.