Tehnokrātu gads Eiropā un Latvijā. Cik ilgi to piecietīs politiķi?

Autors: Ilze Ostrovska @ 14.06.2012

 

Pie varas svirām

 

Viens no pirmajiem, kurš izteica ideju, ka valsti garīgi un organizatoriski vajadzētu vadīt nevis baznīcai, feodālajiem zemes īpašniekiem vai militāristiem, bet gan zinātniekiem un rūpniecības līderiem, bija sociālists Sensimons, taču ideja ieguva jaunu elpu 20. gadsimta sākumā. Tehnokrātiju proponēja komunisti: saskaņā ar viņu viedokli, varai jāpieder proletariātam, bet administrēšana atstājama ekspertu ziņā, respektīvi, to cilvēku pārziņā, kuru saistība ar politiskajām partijām ir nosacīta vai vispār nav nekāda un kuru karjera veidojusies tikai profesionālajā vidē.

Tehnokrātiskas pārvaldes ideja attīstījās 20. gadsimta vidū demokrātiskajās valstīs – un ne tikai Eiropā, kur daudzās daudzpartiju koalīcijas un to ekspertu kabineti ātri sabruka. Īstu uzplaukumu tehnokrātisms piedzīvoja ASV starpkaru periodā. Postkoloniālā Āzija, Singapūra ir tehnokrātijas citadeles mūsdienās – bet sevišķi tas attiecināms uz Ķīnu. Jau šobrīd Ķīnas līderu vidū tikai viens Politbiroja loceklis nav inženieris, bet gaidāms, ka nākamā līdera godā būs cilvēks jau ar diviem augstskolu diplomiem – jurisprudencē un ekonomikā. Neatpaliek arī citi nākamās valdošās paaudzes pārstāvji autoritārajā Ķīnā.

Arī militārās huntas pēc apvērsuma nereti izmantoja ekspertu pakalpojumus, iekļaujot tos valdību sastāvos, lai uzsvērtu savu neatkarību no koruptīvām interešu grupām un ieinteresētību nacionālās valsts attīstībā. Šādos gadījumos veidojās tehnokrātiski militārs hibrīds, kur ekspertu pārziņā bija ekonomika un sociālā sfēra, bet militāristi nodrošināja aizsardzību un iekšlietu pārvaldi (piemērs – Ēģipte līdz arābu pavasarim). 

 

Centrālais jautājums par tehnokrātisku vadību

 

Apzīmējums tehnokrāts pievilcīgs tāpēc, ka tas ir ietilpīgs. Taču vai jebkuru speciālistu valdībā vai ārpus tās var uzlūkot kā tehnokrātisku? Kādam jābūt šādu tehnokrātu skaitam valdībā un kādos posteņos, lai valdību varētu saukt par tehnokrātisku, kā tas notika pēc L. Papademosa un M. Monti kļūšanas par Grieķijas un Itālijas valdību vadītājiem? Vai tehnokrātiskas valdības ir politiskās sistēmas elementi vai aizvieto to? Vai tehnokrāts var kļūt par pilnasinīgu politiķi – un otrādi? 

Konkrētu atbilžu uz šiem jautājumiem nav, taču prakse piedāvā variācijas. 

Valstīs, kur politiska leģitimitāte ir politiskā mandāta pamats, tehnokrātu pakalpojumi tiek izmantoti reti un uz īsu laiku. Citiem vārdiem, valsts izpildvaras posteņos parasti tiek deleģēti parlamenta deputāti – vēlētas personas jeb profesionāli politiķi. Taču arī ārpus valdības tehnokrātu ietekme publiskajā telpā ir ievērojama – parasti centrālo banku vadītājiem ir relatīvi liela neatkarība no vēlētāju vēlētās valdības (Latvijas Valsts bankas vadītāja algas apmēru nosaka ES institūcijas, neņemot vērā valdības viedokli pat ekonomiskā taupības režīma situācijā). 

Relatīvi neatkarīgi ir arī regulatori un tiesneši, kuri, protams, pilda ekspertu funkcijas. Viltīgie politiķi nepopulāru politisku lēmumu pieņemšanai un īstenošanai (piemēram, valsts dotāciju likvidēšanai, rīcībpolitikas īstenošanai vāji finansētajās veselības aizsardzības un izglītības jomās) mēdz dibināt relatīvi neatkarīgas ekspertu aģentūras. 

Centrālais jautājums ir – vai tehnokrātiska vadība ir garants ne tikai krīzes novēršanai, bet arī sekmīgai demokrātiskas valsts attīstībai? 

 

(Pilnībā repliku lasiet žurnāla KAPITĀLS jūlija numurā!)

 

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: