Uzņēmējiem nevajadzētu gaidīt martu

Autors: Ilze Pole @ 02.01.2012

 

 

Ko izmaina jaunie noteikumi?

Ja raugāmies uz noteikumiem, kas tagad pieņemti, tie esošo situāciju krasi neizmaina, jo elektroenerģiju uzņēmumi pirka brīvajā tirgū arī pirms tam. Iepriekšējie kritēriji bija piesaistīti uzņēmuma lielumam, bet nebija atkarīgi no elektroenerģijas patēriņa tajā. Vecie noteikumi noteica, ka uzņēmumā jābūt 50 darbiniekiem vai 7 miljonu latu apgrozījumam. Ja viens no šiem kritērijiem atbilda, tad uzņēmums vairs nevarēja pirkt elektroenerģiju par regulēto tarifu. Līdz ar to bija jāslēdz līgums par tirgus iepirkumu ar kādu no tirgotājiem. 

Stājoties spēkā jaunajiem noteikumiem, uzņēmuma lielums nav galvenais kritērijs, svarīga kļūst uzņēmuma elektroietilpība, ja to var tā nosaukt. Pielietotie kritēriji – pieslēguma spriegums nepārsniedz 400 voltus un ievadaizsardzības aparāta nominālā strāva nepārsniedz 100 ampērus. Tas varētu novērst situāciju, ka uzņēmumi, kuriem ir liels elektroenerģijas patēriņš, visu elektroenerģiju pērk tikai par regulētu tarifu, kurš var būt zemāks par tirgus cenu. 

Līdz ar to no 1. aprīļa 1400 brīvajā tirgū jau esošajiem uzņēmumiem piepulcēsies aptuveni 4500 uzņēmumi, kuri elektroenerģiju pirks par tirgus cenu. Pašvaldības, kurās ir objekti ar salīdzinoši lielu patēriņu, piemēram, skolas, bērnudārzi, sporta centri, arī iziet brīvajā tirgū, un tas papildina tirgus dalībnieku skaitu. 

Kā cenu piedāvājums atšķirsies no fiksētajām cenām?

Elektrības tirgus cenas ir svārstīgas. Principā, ja mēs skatāmies uz elektroenerģijas cenu Latvijā, to ietekmē dažādi faktori. Teiksim, vietējie, kā, piemēram, ūdens pietece Daugavā: pavasarī, kad tā liela, elektroenerģijas cena samazinās. Ziemā to vairāk ietekmē gāzes un CO2 kvotu cena; vasarā vairāk notiek elektroenerģijas imports no Krievijas, Somijas, kura cenas vairāk ietekmē notikumi globālajā ekonomikā – naftas, ogļu, gāzes cenas, valūtu kursi un ekonomikas cikli. 

Ikviens satricinājums ekonomikā atstāj iespaidu uz elektrības cenām. Svarīga ir ne tikai cena, par kādu var nopirkt elektrību šobrīd, bet arī cenas prognozes nākotnei un īpaši 2012. gadam, jo ar 1. aprīli uzņēmējiem, kas iziet brīvajā tirgū, jāslēdz jauni līgumi. Prognozēts, ka cenas pēc regulārā tarifa varētu būt mazākas, līdz ar to tie uzņēmumi, kas izies brīvajā tirgū un pratīs veiksmīgi noslēgt līgumus, izrādīsies ieguvēji.

Kā tas ietekmēs uzņēmējus?

Pirmkārt, uzņēmējiem nevajadzētu vilkt garumā un gaidīt martu. Vajadzētu sākt laicīgi domāt, ar ko šo elektroenerģijas piegādes līgumu slēgt, aptaujāt tirgotājus, saprast, uz cik ilgu laika periodu noslēgt šo elektrības iepirkumu, jo, protams, uzņēmējam jāvadās no savām vajadzībām. Ir uzņēmumi, kuros jābūt stingri sabalansētam budžetam, kur nav pieļaujamas straujas elektroenerģijas izmaksu svārstības. 

Viņiem, pieņemsim, ir ļoti svarīgi, lai izmaksas būtu fiksētas, nenotiktu nekādas izmaiņas. Protams, ja tā skatās, droši vien arī attiecīgi jāsamēro ieņēmumi. Ja ieņēmumi tev skaidri zināmi, tad tu uzreiz vari nofiksēt arī izdevumus. Savukārt, ja ieņēmumi nav skaidri zināmi un tie mēdz būt svārstīgi, tad varbūt var atļauties noriskēt vairāk – ja cena vēl vairāk tiecas uz leju, tad elektrības iepirkumu var slēgt arī uz īsāku termiņu. 

Taču pats galvenais, protams, ir noslēgt līgumu, kuram jāsāk darboties ar 1. aprīli. Kas svarīgi – nākamais šāda veida kritiskais punkts ir 10. marts, jo ir tā – ja grib mainīt elektrības tirgotāju, atiet prom no tā regulētā tarifa, tad 21 dienas laikā jābrīdina AS Sadales tīkli. Ja to neizdara līdz 10. martam, tad iestājas attiecīgas sankcijas, un no šī brīža noteikumiem izriet, ka tad tā elektrība būs jāpērk no Sadales tīkla, kas savukārt slēgs līgumu ar kādu no tirgotājiem par to, ka viņš tā kā caur viņu piegādā sadales tīklam un it kā viņš pārdod tālāk. Noteikti no šī scenārija vajadzētu izvairīties, jo tad zūd jebkāda kontrole pār elektrības cenu. Janvārim un februārim noteikti jābūt tiem mēnešiem, kad aktīvi jārunā ar tirgotājiem, jāvaicā šīs cenas un jāizvērtē katram pats nozīmīgākais. 

Te būtiski arī tas, ka uzņēmumu vidū daudzi izrādīsies tādi, kam šī elektrības cena sastādīs ļoti minimālu daļu no izmaksām – līdz ar to tiem iedziļināties un varbūt tērēt ļoti lielus resursus šajā jomā arī nav vajadzības. Taču ražotnēm, kuras varbūt nav tik lielas apgrozījuma apjoma vai darbinieku skaita ziņā, bet ar lielu patēriņu un elektrības īpatsvaru izmaksās, protams, būs jāpievērš lielāka uzmanība termiņiem un jādomā, ko darīt.

Kāds ir piedāvājums no tirgotāju puses?

No informācijas, ko mēs varam lasīt arī AS Sadales tīkls mājaslapā, izriet, ka mums ir četri tirgotāji, kas šobrīd piedāvā elektroenerģiju. Tas – pats par sevi – ir Latvenergo, tad seko Enefit un vēl divi tirgotāji – BCG Rīga un Enerģijas avots. Ja runājam par abiem lielajiem – Latvenergo un Enefit –, tad skaidrs, ka tie ir tirgus līderi. Latvenergo šobrīd pieder aptuveni 90% liela tirgus daļa, Enefit – 10%, un šie tirgotāji savā starpā arī aktīvi konkurē par brīvā tirgus klientiem. Pārējie divi šobrīd tirgū nav tik aktīvi. Ja par BCG Rīga esmu dzirdējis, ka viņi sniedz savus piedāvājumus, vēršas pie klientiem un arī ieguvuši klientus, tad ar Enerģijas avotiem ir tā, ka laikam viņiem pāris klientu ir, taču, manuprāt, viņi šobrīd tā īpaši aktīvi nekonkurē. 

Kādēļ šie noteikumi ir labi Latvijai?

Latvijai principā tas labi tāpēc, ka noteikumi būtiski veicinās brīvā elektroenerģijas tirgus attīstību Latvijā, jo tirgus sāka atvērties jau 2008. gadā, un kopš tā laika mēs esam spēruši ļoti nozīmīgus soļus. Principā lielākā daļa no šiem 1400 uzņēmumiem jau iemācījušies funkcionēt brīvā tirgus apstākļos, iemācījušies elektroenerģiju iepirkt par tirgus cenu, iespējams, lētāk – izmantojot savas zināšanas vai konsultācijas no ārienes. Tas ilgtermiņā noteikti ļaus samazināt izmaksas, jo brīvais tirgus sekmēs lielāku konkurenci starp tirgotājiem. 

Jo lielāka konkurence, jo lielāka iespēja kaut ko iegūt. Un nākamais solis, kas tiks sperts, būs šīs elektroenerģijas biržas ieviešana. Tas, visticamāk, notiks 2012. gada otrajā pusē. Birža šobrīd darbojas Igaunijā, Lietuvā, bet mums tīri formālu iemeslu dēļ šis process nedaudz aizkavējies. Ja šobrīd uzņēmumiem būtībā nav Latvijā tādas publiskas pieredzes, cik augstām jābūt elektrības cenām, jo arī tad, kad 2008. gadā atvērās tirgus, klientiem, ieraugot kaut kādas cenas, īsti nebija skaidrs, par ko viņi maksā – tad birža sniedz tieši publisko referenci. 

Klienti un patērētāji redz, cik tagad tirgū maksā elektrība. Ja pie viņa nāk tirgotājs, piedāvājot ievērojami augstāku cenu, tad viņš var teikt: „Nu, klausies, cena piedāvājumā ir augstāka nekā biržā.” Tirgotājs var atbildēt: „Labi, ja tu tagad negribi 2012. gadam fiksēt cenu, ko piedāvāju šobrīd, mēs tev varam nodrošināt to, ka tev būs tieši tāda pati cena kā biržā 2012. gadā.” 

Šobrīd tāda iespēja pastāv arī Latvijā – teiksim, pirkt par to cenu, nevis nofiksēt kaut kādam noteiktam periodam, bet izvēlēties produktus, kas piesaistīti biržai – šajā gadījumā tirgotāji pārsvarā piedāvā par Nord Pool Igaunijas zonas cenu, pieliekot tai klāt zināmu uzcenojumu. Te atkal jautājums – cik liels ir šis uzcenojums? Latvija nav Igaunija, tad tur parādās kaut kādas starpības, tirgotāji to rēķina iekšā savās cenās, un viss uzreiz vairs nav tik caurspīdīgi. Turklāt, izvēloties piesaisti biržas cenām, jābūt skaidrai pārliecībai par cenu attīstību nākotnē un vajag vai nu attīstīt kompetenci uzņēmuma iekšienē, vai izmantot ārpakalpojumu, kas nodrošina neatkarīgu informāciju par tirgus attīstību. Mūsu klientu lokā ir patērētāji, kas no tirgotājiem izvēlējušies cenu, kura piesaistīta elektroenerģijas tirgum, un šobrīd viņi noteikti ir ieguvēji. 

Cik strauji mainās cenas?

Cenas īstenībā mainās ļoti strauji. Salīdzinoši aplūkojot elektrības tarifā, cena šobrīd ir vidēji 52 eiro par megavatstundu. Ja mēs paskatāmies to cenu, ko šobrīd maksā saistītie lietotāji, kas pērk par tarifu, tad viņiem tie ir astoņi santīmi bez PVN. Bet tie astoņi santīmi sastāv no trīs daļām – sadales tīkla tarifa, kas nodrošina, ka elektrība tiek aizvadīta līdz patērētājam, tad ir obligātais iepirkums, un tas, kas paliek pāri, ir pati elektrība. Tad attiecīgi elektrības daļa tarifā ir apmēram trīs ar pusi santīmu. 

Ja mēs paraugāmies uz cenu svārstībām, tad gada sākumā tās tirgū sastādīja 50–55 eiro. Principā elektrībai cenas tiek noteiktas pa stundām. Varam redzēt, par cik tās mainās pa stundām un par cik – vidēji mēnesī. Tas bija apmēram gada sākums. Šobrīd cena Igaunijā ir kādi 35 eiro vidēji dienā. Salīdzinot pašreizējo cenu – 52 eiro – un to, kas ir tirgū – 35 eiro –, redzam starpības veidošanos. 

Protams, uz nākamo gadu diemžēl nevar noslēgt līgumus par 35 eiro lielu cenu – cena atkopsies, ies uz augšu, taču, iespējams, ir uzņēmumi, kas gatavi nedaudz vairāk riskēt – par cik gada sākums vairs nav tik tālu – un noslēgt pirmajam ceturksnim līgumus, kas ļauj iepirkt elektroenerģiju par biržas cenu. Faktori, kas atkal varētu virzīt cenu uz augšu: paliks aukstāks, pieaugs patēriņš, samazināsies ūdens pietece.

Kāda ir situācija citās Baltijas valstīs?

Lietuvā un Igaunijā šobrīd tirgus jau atvērts. Lietuvā elektroenerģijas tirgu atvēra ar 2010. gada 1. janvāri, savukārt Igaunija to izdarīja 2010. gada 1. aprīlī. Kaimiņvalstīs kritēriji obligātai kļūšanai par brīvo tirgus dalībnieku no mums atšķirīgi. Lietuvā atļautā slodze pārsniedz 100 kW, savukārt Igaunijā gada patēriņš pārsniedz 2000 MWh. Lietuvā ļoti aktīvi darbojas Latvenergo, kas šobrīd tur ieguvis jau ap 20% no tirgus. Igaunijā, protams, līderis ar 95% lielu tirgus daļu ir Eesti Energi (Enefit mātes kompānija).

Igaunijā šobrīd ir labvēlīgāka augsne tam, lai parādītos jauni tirgotāji, jo tur ir elektrības birža. Igaunijā būtiska vēl viena brīvo tirgu veicinoša lieta, kas pie mums droši vien arī tuvākajā laikā uzradīsies – ka šie mazie uzņēmēji, kas ražo, izmantojot atjaunojamos resursus, un saņem atbalstu no valsts, var pārdot elektroenerģiju, kam vēlas, nezaudējot šo atbalstu. 

Latvijas gadījumā šo atbalstu var saņemt vienīgi tad, ja tiktu pārdots Latvenergo. Latvenergo deleģētas šīs tiesības izdarīt obligāto iepirkumu. Taču Igaunijas gadījumā tu vari saņemt atbalstu, bet pārdot elektrību, kam gribi, līdz ar to veidojas situācija, ka, teiksim, ražotājs saņem atbalstu, bet pārdod vai nu biržā, vai kādam citam tirgotājam, kurš atkal var meklēt pircēju, un veidojas kaut kāda lielāka aktivitāte – ir tas brīvais resurss, ko tirgot. Latvijā diemžēl šobrīd vai nu ir Latvenergo, vai arī ir mazie ražotāji, kas saņem atbalstu, taču tādu ražotāju, kas nesaņem atbalstu un nav Latvenergo, būtībā nav. Mums jāpagaida vēl kāds brīdis – tas arī saistīts ar izmaiņām likumos, normatīvajos aktos.

 Cik daudz pašvaldību pievienosies?

Ja runājam par pilsētām, droši vien, ka jāpievienojas būs visām, jo tām daudz lielo objektu, kas apgādājami ar elektrību. Runājot par novadiem – daudziem, iespējams, nemaz nebūs jāiet brīvajā tirgū, jo tajos objekti nav tik lieli, līdz ar to pastāvēs izvēles iespēja. Ja cena turpinās kristies, novadiem varbūt būs izdevīgi iet šajā brīvajā tirgū, jo tad būs iespējams nopirkt pat lētāk.

Kas noteikti jāzina uzņēmējiem?

Ir jāzina tas, ka obligāti jānoslēdz jaunais līgums, kā arī jāvienojas ar tirgotājiem. Tāpat jānoslēdz jauns līgums ar AS Sadales tīkls, taču to Sadales tīkls koordinēs pats. Uzņēmumi līdz decembra beigām saņems no šīs AS oficiālu vēstuli par izmaiņām. Uzņēmējiem svarīgi izvērtēt, kā viņi raugās uz nākotni, uz cik ilgu laiku viņi labprāt slēgtu šos līgumus. 

Ja nenoslēdz līgumu, tad elektroenerģijas tirdzniecību nodrošinās publiskais tirgotājs, kas šobrīd ir AS Latvenergo. Cena, par kuru publiskais tirgotājs pārdos elektroenerģiju mēnesi pirms norēķinu perioda, tiks publicēta publiskā tirgotāja mājaslapā.

Protams, gadījumā ja tirgus cena turpina kristies un saglabājas zema, tad uzņēmumi neko daudz nezaudēs vai varbūt pat iegūs no tā, ka viņi pirks no publiskā tirgotāja. Tomēr, ja cena kādā brīdī atkal izmainīsies un kāps, tad atkal var sanākt, ka izdevīgāk nofiksēt šo cenu un nepakļaut sevi tādam riskam, un nepaļauties uz publiskā tirgotāja – Latvenergo – godaprātu un tirgus svārstībām.

Uz cik ilgu laiku parasti līgumu slēdz? 

Tirgotāji parasti līgumus piedāvā noslēgt pat uz trīs un četriem gadiem – ja ir vēlēšanās. Taču prakse rāda, ka uzņēmumi paši tomēr vairāk izvēlās slēgt šos līgumus uz gadu vai kādu pārskatāmu periodu. Principā, ja ir vēlme, var slēgt līgumus arī uz mēnesi. Iespējams slēgt pa ceturkšņiem, pa pusgadu, var uz 9 mēnešiem. Pieļauju, ka, pienākot 1. aprīlim, populārs būs variants, ka daudzi slēgs līgumus no 1. aprīļa līdz gada beigām. 1. aprīlis sakrīt ar palu periodu, līdz ar to Latvenergo piedāvā pietiekami lētu elektroenerģiju. Ja piedāvā elektroenerģiju uz deviņiem mēnešiem laikā no 1. aprīļa līdz 31. decembrim, tad tur var iedot pietiekami labu un konkurētspējīgu cenu. 

Tie, kas jau bija šajā brīvajā tirgū, var justies pietiekami izglītoti, viņu informētības līmenis ir pietiekami labs, viņi uzzinājuši vairāk par cenām – attiecīgi jaunpienācēji mācīsies no viņiem. Ja vēl gadīsies tā, ka viņi varēs noslēgt līgumu par lētāku cenu, nekā piedāvā regulētais tarifs, tad droši vien pat būs laimīgi par to, ka bija jāieiet brīvajā tirgū. 

Par cenām – negribu, lai rastos nepareizs priekšstats, ka uzreiz būs lētāk. Cenu ietekmē ļoti daudz un dažādi faktori. Ir uzņēmumi, kuriem ir ļoti koncentrēts elektrības patēriņš dienas laika zonā, kad elektroenerģija ir dārgāka – tad attiecīgi cena varbūt nebūs jūtami lētāka vai arī nebūs obligāti tarifa līmenī. Vai arī patēriņa profils ir tāds, kad tirgotājiem grūti prognozēt – teiksim, kaut kāds objekts, kurā nav zināms, vai viņš rīt tērēs vai netērēs elektroenerģiju, piemēram, osta. Pienāk kuģis, viņš tērē, nepienāk – netērē. Tad grūti noprognozēt, bet tirgotājiem jāzina, cik tērēs. 

Savukārt tādi objekti kā rūpnīcas strādā 24h diennaktī, kurās vispār iet bāzes elektroenerģijas patēriņš, un tie ir tie tirgotāju mīļākie klienti. Līdz ar to iespējams prasīt labas cenas, jo viņiem patēriņš ir zināms un tirgotājiem nav par ko īpaši uztraukties. Turklāt līdz brīdim, kad tiks slēgts elektroenerģijas iepirkuma līgums, cenas var uzkāpt, un tās prognozes, ko izsakām šobrīd, vairs nebūs spēkā. Veicot elektroenerģijas iepirkumu, svarīgi, nevis no kā pirkt elektroenerģiju, bet gan kad, kā un kādiem periodiem fiksēt elektroenerģijas cenu.

 

 

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: