Vai pie zobārsta ejam klausīties mūziku? Radio taču viņš ieslēdza apzināti

Autors: Ieva Andersone, ZAB Sorainen @ 30.05.2012

 

No vienas puses, autoru pārstāvji AKKA/LAA un izpildītāju un fonogrammu producentu pārstāvji LaIPA ir norādījuši uz savu pārstāvamo tiesībām saņemt atlīdzību par mūzikas atskaņošanu gandrīz vai visur, varbūt izņemot „pirmās pakāpes radinieku lokā”. No otras puses, aktivizējušies dažādas pakāpes autortiesību anarhisti, kas uzskata, ka par mūzikas atskaņošanu nebūtu jāmaksā vispār, jo ir taču jau samaksāts par konkrētā albuma vai diska iegādi vai arī iegādāts radioaparāts. Un kā vidusmēra likumpaklausīgais pilsonis tad lai nu tiek gudrs, vai maksāt, par ko maksāt un kāda no tā vispār jēga.

Tāpēc mēģināšu viest kaut nedaudz gaismas šajā krēslainajā nozarē. Kā tipiska savas profesijas pārstāve uzreiz uzsvēršu, ka viss minētais ir tikai mans personiskais viedoklis un nav uzskatāms par juridisku padomu.

Uz kāda pamata AKKA/LAA un LaIPA no mūzikas atskaņotājiem vispār kaut ko grib

Latvijas autortiesību regulējums nav nekas unikāls, tas atbilst principiem, kas noteikti Latvijai saistošos starptautiskos līgumos un ES tiesībās. Autortiesību pamatprincips ir, ka jāsaņem autora atļauja par katru darba izmantošanas veidu un katru izmantošanas reizi. Tātad neko nepalīdz tas, ka radio jau samaksājis par iespēju raidīt dziesmu savā programmā. Tas ir viens konkrēts izmantošanas veids. Savukārt, ja radio tiek ieslēgts kafejnīcā, ļaujot šo dziesmu baudīt saviem apmeklētājiem, tas jau izrādās pavisam cits izmantošanas veids.

Atļauju jāsaņem par dziesmas izmantošanu katrā no šiem veidiem, un reālajā dzīvē atļauju neviens par velti nedod – par to jāsamaksā autoram (jeb, pareizāk sakot, viņu pārstāvošajai organizācijai) atlīdzība. Turklāt jāsamaksā ne tikai AKKA/LAA, kas pārstāv autorus (mūzikas, dziesmu tekstu autorus), bet arī LaIPA, kas pārstāv mūzikas izpildītāju (dziedātāju, bundzinieku, stabulītes pūtēju) un fonogrammas producentu (kas ir noorganizējis ierakstu).

Kāda jēga no šāda regulējuma?

Tas jau ir vairāk filozofisks, ne juridisks jautājums. Kādā ES direktīvā skaisti ierakstīts – tāpēc, ka mūzikas radīšana prasa ļoti lielus materiālus ieguldījumus un mūzikas radītājiem jānodrošina atbilstīgi ienākumi, lai viņi varētu turpināt savu radošo darbību. Taisnība vien ir. Turklāt situācijā, kad daudzi mūzikas lietotāji to iegūst pirātiskā veidā, izmantojot failu apmaiņas programmas, ir skaidrs, ka jāizmanto visas praktiski īstenojamās iespējas, kā saņemt atlīdzību.

Bet vai ir jāmaksā visiem, kam organizācijas to prasa?

Šis nu ir pats interesantākais jautājums. Autortiesību likums saka, ka gandrīz visiem, jo publiskais izpildījums, saskaņā ar likuma burtu, ir jebkurš mūzikas (un ne tikai, arī, piemēram, dzejas, romāna lasījuma) atskaņojums „ārpus ierastā ģimenes loka”. Tad nu sanāk, ka arī mūzikas klausīšanās klusiņām parkā uz soliņa kopā ar nesen sastaptu romantisku paziņu taču nebūs ģimenes lokā. Savukārt – kā ar klausīšanos maza ģimenes uzņēmuma birojā: parastais ģimenes loks ir, bet birojā taču var iegriezties klienti?

Turklāt jāņem vērā, ka publiskais izpildījums ir viens no mūzikas publiskošanas veidiem, savukārt publiskošana ir jebkura darbība, ar kuru mūzika „tiek padarīta pieejama sabiedrībai”. Ļoti plašas definīcijas. Paklausoties dažu labu autorus pārstāvošo organizāciju publisko ziņojumu, šķiet, ka tik tiešām viss, kas nenotiek savu tuvāko radu lokā un kaut nedaudz pieejams sabiedrībai, būs publiskais atskaņojums.

Taču jebkurš pirmā kursa tiesību zinātņu students paskaidros, ka ar likuma burtisku jeb gramatisku iztulkošanu ir par maz. Jāaplūko arī likuma izcelsme, tā mērķis un sistēma, kurā tas atrodas. Un šajā vietā varam priecīgi atcerēties, ka Autortiesību likums lielā mērā seko starptautisku līgumu regulējumam, turklāt Latvija ir ES dalībvalsts. Tādēļ Latvijas tiesības jāpiemēro tā, lai tās nebūtu pretrunā ES tiesībām. Bet ES tiesības savukārt iztulko ES tiesa, tāpēc ir noderīgi palūkoties, kas par mūzikas publiskošanu bijis sakāms šai institūcijai.

ES tiesa noteikusi, ka publiskošanas jēdziens jāvērtē individuāli katrā konkrētā gadījumā

Vienas kurpes neder visiem, un katra situācija jāvērtē atsevišķi. Tiesas attieksme ir brīnišķīgi apkopota pavisam nesenā šā gada marta spriedumā, par ko jāpateicas kāda itāļu zobārsta neatlaidībai un pārliecībai par savu taisnību. Proti, itāļu fonogrammu producentu pārstāvji cēla prasību pret zobārstu, apgalvojot, ka viņš pārkāpj likumu, nemaksājot atlīdzību par mūziku, ko atskaņo kā fonu savā kabinetā. Zobārsts iecirtās, ka tas ir viņa privāts kabinets, viņa pacienti tur nāk labot zobus un katrā ziņā nemaksā ieejas biļeti par mūzikas klausīšanos. Itāļu tiesa šaubījās, kā lietu pareizi izlemt, un vērsās ar jautājumiem ES tiesā. Tiesa pieņēma skaisti argumentētu spriedumu, kurā norādīja, ka katrā situācijā jāaplūko trīs elementi.

Vai mūzikas lietotājs ar nodomu veic darbības, kuru rezultātā mūziku var dzirdēt citi sabiedrības locekļi? Uz to zobārsta gadījumā jāatbild apstiprinoši, jo mūziku viņš atskaņoja apzināti, ieslēdzot radio.

Vai mūzika tika atskaņota sabiedrībai jeb publikai? Te tiesa norādīja, ka publikas jēdziens paredz diezgan lielu personu skaitu. Par publiku nevar uzskatīt pārāk mazu vai niecīgu skaitu. Turklāt tām jābūt personām „vispārīgi”, nevis konkrētām personām, kas pieder privātai grupai. Piemēram, viesnīcas iemītnieki būs uzskatāmi par sabiedrību, jo, lai gan konkrētā brīdī katrā viesnīcas istabā uzturas tikai daži, tomēr ilgākā laika periodā šajā istabā uzturas daudzas savstarpēji nesaistītas personas, turklāt principā istabiņu noīrēt var jebkurš. Taču kā tad ar zobārstu? Cik cilvēku vienlaikus sēž zobārsta krēslā, un vai jebkurš tajā var iesēsties? Tiesa secināja – nē, vienlaikus zobārsta kabinetā atrodas ierobežots personu skaits, turklāt, nākot vienam pēc otra, tie nav vienas un tās pašas mūzikas adresāti. Un nav runa par „personām vispārīgi”, jo zobārstam ir noteikta klientūra, kas tiek pieņemta saskaņā ar iepriekšēju pierakstu. Tātad mūzika netiek atskaņota publikai.

Vai publiskošanai ir peļņu nesošs raksturs? Piemēram, viesnīcnieka ierīkotais radio vai televīzijas aparāts numuriņā būtībā ir papildu pakalpojums, kas ietekmē istabas labiekārtotību un tās cenu. Arī kafejnīcā vai restorānā fona mūzika ietekmē vietas gaisotni un var uzlabot (vai, gluži otrādi, pasliktināt) apmeklētību. Bet pie zobārsta? Vai varat parādīt kādu, kas izvēlas zobārstu pēc apsvēruma, kādu mūziku varēs dzirdēt nejaukās urbja dīkšanas fonā? Droši vien kāds atradīsies, bet vairums tomēr izvēlas zobārstu pēc pavisam citiem apsvērumiem. Arī ES tiesai šķita, ka zobārsts mūzikas atskaņošanas dēļ „nevar saprātīgi nedz cerēt uz sava kabineta apmeklētības pieaugumu, nedz arī paaugstināt cenas par sniegto aprūpi”.

Taksometru un tramvaju neizvēlamies tur atskaņotās mūzikas dēļ

Tādējādi zobārsts pēc sešu gadu ilgas tiesāšanās panāca savu taisnību un nu var mierīgu sirdi tālajā Itālijā atskaņot mūziku savā kabinetā. Bet kā ar latviešu zobārstu? (..)

 

Pilnībā repliku lasiet žurnāla KAPITĀLS jūnija numurā!

 

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: