Vilcināšanās ar ekonomikas sildīšanu var būt liktenīga

Autors: Māris Zanders @ 01.06.2009

Vai tiešām mums kaut ko dod šī krīze, par kuras kā iespēju laika definējumu man joprojām ir dziļas šaubas. Kādas tās ir? Pārkārtošanās iespējas, iespējas apgriezt nelietderīgus izdevumus?

Krīze palēnām sākas. Apakšā vēl neesam, bet līknes lejasdaļai tuvojamies... Protams, ir daudz neizmantotu iespēju. Vispārējais ekonomiskās izglītības līmenis un sociālekonomisko procesu izpratnes trūkums traucē skatīties realitātei acīs. 2005. gadā mēs spiedām gāzi grīdā, jo bijām nabadzīgākā Eiropas valsts. Mums jāsasniedz vidējais labklājības līmenis, kas it kā nozīmē, ka nevaram rīkoties citādi...

Jau pagājušā gada sākumā bija skaidri redzams, ka mūsu ekonomika sāk atdzist, ka nepieciešams nedaudz panākt pretī uzņēmējiem, pat ja veidot kādas rezerves grūtiem laikiem jau pavēlu. Nekas no tā netika realizēts. Rudenī līdz ar pirmajām baumām par finanšu sektora nestabilitāti un līdzekļu aizplūdi no Parex bankas – izrādās, ka Latvija viena pati galā netiek, tirgū neviens par saprātīgu cenu neaizdod un talkā jāsauc starptautiskie aizdevēji.

Pēc labi aizvadīta pirmā sarunu raunda decembrī iestājās kas līdzīgs eiforijai, kura turpinās joprojām. Klīniskā nāve, šīs trīs četras minūtes jau ir pārsniegtas. Ekonomikai strauji atdziestot, katastrofāli sarūk budžeta ienākumi. Cilvēki redz – ja budžeta grozījumi tiks veikti, tas nozīmēs vēl zemākus ienākumus budžetā, bet nekas nav sarunāts ne dialogā ar komercbankām, ne arī uzņēmēji tiek atbalstīti ar garantijām. Ir atšķirība starp runāšanu un vienošanos.

Ko nozīmē tas, ka Latvijas ekonomika nesaņem tai nepieciešamos līdzekļus, uzņēmēji - papildus finanšu atbalstu? Lai nebrīnāmies, ja gada beigās IKP kritums būs vēl dziļāks par 15%, kas nozīmē, ka budžeta deficīts būs lielāks par plānoto, mēs nebūsim izpildījuši uzņemtās saistības un, nesaņemot finansējumu no aizdevējiem, mūsu problēmas ar katru dienu tiks arvien vairāk eskalētas.

Pārējā Eiropā jebkura televīzijas diskusija un gandrīz ikviens nopietns laikraksts pirmajā lapā liek ekonomikas sildīšanas shēmas – kāda nauda un kam tiks dota uz kādiem noteikumiem. Latvijā šādu diskusiju un nopietnu plānu es neesmu redzējis. Latvijas uzņēmēji pašlaik stieg arvien lielākās problēmās, neskatoties uz to, ka Latvijas komercbankām ir pietiekami daudz naudas, lai sildītu ekonomiku, taču tām nav skaidrs, ko Latvijas valsts ir un ko nav gatava atbalstīt. Neskaidra paliek arī Hipotēku un zemes bankas loma.

JĀVIENOJAS PAR PRIORITĀTĒM
Tie trīs četri instrumenti, kuri tūlīt, tūlīt tikšot ieviesti, visu laiku taču tiek piesaukti...

Medicīnas valodā runājot, guļot gultā ar 34 grādiem, palīdzība ir nepieciešama šovakar, nevis pēc trim mēnešiem. Tieši lēnīgā izšķiršanās un solījumu pārcelšana ir iemesls tam, ka nekas nenotiek. Plašākai uzņēmēju sabiedrībai joprojām nav skaidrs, ko tad īsti atbalstīs. Visus? Tos, kuri radīs darbavietas? Tos, kuri nomaksājuši lielākos nodokļus? Vienvārdsakot: kas ir mūsu prioritātes?
Kurp īsti ir jādodas, lai šo atbalstu saņemtu? Arī tas, kāda ir banku atbildība šajā procesā, nav definēts. Vai no valsts saņemto naudu bankām obligāti būs jāizsniedz uzņēmējiem projektu realizēšanai? Vai varbūt bankas ar to varēs dzēst jau iepriekš uzņēmējiem izsniegtos kredītus?

Kā tad tā? Vai tad tā drīkst?

Tā jau dara. Tas jau notiek.
Uzņēmējiem, bankām un valdībai ir jāvienojas par prioritātēm... Kamēr nav par vēlu...

Latvijas Banka pārņem Godmaņa absolūti drūmo toņkārtu?

Ja mēs redzam kopprodukta sabrukšanas dinamiku tuvojamies 20%,  domāju, ka aiz šī cipara ir ļoti daudzu nelaimīgu cilvēku dzīves stāsti, bezdarbnieku, arī to cilvēku likteņi, kuri  nespēj atmaksāt  kredītus.  Neredzot nopietnas atbalsta stratēģijas un shēmas, optimisms pats no sevis nerodas. Nerunāsim par to, kā uzņēmējus atbalsta Francijā un Vācijā, pietiek paraudzīties tepat kaimiņos – Igaunijā un Lietuvā...

Reālistisks novērtējums mērķtiecīgai iešanai laukā no krīzes var tikai palīdzēt, bet  traucē drīzāk pašradīti mīti. Nezinu, kam izdevīgs mīts, ka strādājam pēc Eiropas Komisijas vai SVF kādas mistiskas programmas. Viņi neko mums nepieprasa! Viņi vienkārši ir gatavi aizdot naudu pret sakarīgu valsts reformu jeb biznesa plānu, ļaujot mums pagaidām pastrādāt ar deficītu, pirms atkal nostājamies uz savām kājām. Ja viņi redz, ka plāns ir nesakarīgs un tā nekļūstam stabili ilgtermiņā, tad viņi neaizdod. Tas arī viss. Ja Latvija var aiziet un aizņemties no kāda cita, uz priekšu! SVF būs laimīgs, jo viņiem tās naudas pašlaik nav daudz un aizņemties gribētāji stāv rindā. Iepriekšējās valdības plāns ir jāīsteno, lai šeit vispār varētu turpināt valsts funkciju finansēšanu. Kā traucēkli vērts pieminēt arī mītu, ka viss atrisināsies pats no sevis un starptautiskais aizdevums mums nemaz nebija nepieciešams, ka iespējama vienpusēja eiro ieviešanu, kas nāks kā zāles visam.

VALSTS ATBILDĪBAS JOMAS
Tagad esot īstais laiks atbrīvoties no nevajadzīgiem taukiem, bet vienīgā nelaime, ka tie tauki ir reāli cilvēki... Veicot strukturālās reformas mēs ārkārtīgi paļaujamies uz kapitālisma tirgus pašregulējošo dabu – gan jau tie ierēdņi kaut kur darbu atradīs, gan jau tie seši tūkstoši skolotāju pārkvalificēsies. Tur sanāk tādas nepatīkamas “šķēres”...

Es arī esmu viens no tiem, kurš teicis, ka valsti jāvada kā uzņēmumu.
Un katrs sevi cienošs un atbildīgs uzņēmējs tur rūpi gan par topošajiem darbiniekiem un maiņu – plāno karjeras, gan domā par saviem pensionāriem.

Tas taču ir sociālisms!

Nē, tas nav sociālisms. Tā ir sociāli atbildīga uzņēmējdarbība.

Kāpēc man būtu jārūpējas par ierēdņiem?

Var skatīties abējādi: kāpēc ir un kāpēc nav jārūpējas. Ir jāzina, kā pārkvalificēt cilvēkus, lai to savlaicīgi varētu sākt darīt. Akciju sabiedrībā Latvija nav zināms, kādu pārkvalifikāciju cilvēkiem piedāvāt, jo Latvija nav nosaukusi savas stratēģiskās attīstības virzieni. Vai tā ir biomedicīna, bioķīmija, koksnes industrija vai pakalpojumi ostās vai bankās vai arī visas kopā? Pat tad pārējās netiek likvidētass vai atmestas! Mūsu cilvēki vienkārši metas tur, kur var kaut ko ātri nopelnīt – vai tie ir nekustamā īpašuma mākleri vai būvniecība. Un tad, kad attiecīgais sektors pārkarst, viņi diemžēl ir uz ielas.

Domāju, ka valsts pārvaldē strādā ļoti daudz talantīgu cilvēku. Ja Latvijai pašlaik būtu skaidra nākotnes attīstība A, B vai C virzienā, tad šos cilvēkus par valsts līdzekļiem varētu mierīgi pārstrukturēt, dot viņiem konkrētu ievirzi tālākapmācībai. Latvijā cilvēki, apgūstot struktūrfondu līdzekļus, piekto vai sesto reizi mācās angļu valodas kursos, IT kursos krāj sertifikātus, kuri nevienam nav vajadzīgi. Visi it kā ir laimīgi – vieni ir mācījušies, otri – apguvuši līdzekļus, bet rezultātā ir radīts čiks!

Katrs cilvēks tomēr ir atbildīga būtne. Ņemt kredītus nevienu nespieda.

Protams! Ekonomiskās politikas veidotājam ir jāredz plašāk, kur atsevišķais kredītņēmējs nav kādas sakarības spējis novērtēt vai brīdinājumus sadzirdēt. Kopš 2004. gada mēģinājām cilvēkus atrunāt no neapdomīgas kredītu ņemšanas – brīdināt, ka agri vai vēlu būs ziepes. Ko jūs tur stāstāt!? Jums pašiem droši vien viss notiek un jūs esat pret to, ka arī mēs tagad tā gribam... Cilvēki sapirkās, visi bija laimīgi. Līdz viņiem nenonāca ziņa, ka vēlāk tomēr varētu būt problēmas. Tagad meklējam vainīgos...

Loģiski, ka valstij jānāk talkā tām ģimenēm un tiem cilvēkiem, kuri pirmoreiz ņemot kredītu sava mājokļa iegādei, labticīgi ir iekūlušies ķezā. Šī spriedze droši vien nevairo ekonomisko attīstību, ja cilvēkam katru dienu par to vien jādzīvo bailēs...

Kāda varētu būt šīs palīdzības forma?

Ja tā ir blanko jeb pilnīgi no gaisa paņemta garantija, kad Latvijas valsts visiem nākamo divu gadu laikā garantē gan pamatsummas, gan procentu maksājumus, bet starplaikā netiek domāts par ekonomikas attīstību, kur šie cilvēki nākotnē varētu strādāt, tas nozīmē, ka nākotnes maksājumi būs uzkārti kaklā valstij. Tālredzīgs saimnieks un gudrs vadītājs būtu ļoti piesardzīgs. Bet ņemot vērā dažādu vēlēšanu tuvošanos, atradīsies ne viens vien gudrinieks, kas būs gatavs piedāvāt arvien dāsnākas un dāsnākas garantiju paketes.

Latvijai nebūs iespējams izvairīties, tai šādas garantijas būs jāsniedz. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai vienlaikus tiktu domāts par cilvēkiem, kuri ir pazaudējuši darbu, lai tie varētu to atkal atrast, un, paši nostājušies uz kājām, turpinātu veikt savus kredītmaksājumus.

No ultraliberālām pozīcijām skatoties, nav īsti skaidrs, ko īsti nozīmē prioritāšu nosaukšana. Nespēju iedomāties, ka ASV, Lielbritānija vai Zviedrija iedomātos saviem uzņēmējiem nosaukt kādas prioritārās nozares, kurās darboties.

Tiešām – tā būtu primitīva pieeja, ja Latvijas valdība pieņemtu lēmumu par atbalsta programmu desmit prioritārajiem uzņēmumiem... Te jābūt kompleksai pieejai: sākot jau ar izglītības programmām, eksāmeniem ķīmijā, fizikā, matemātikā.

Arī pirtsslotiņu eksportētājiem...

Tomēr diskusijai būtu pamats, jo tas varētu būt atbalstāms eksportspējīgs uzņēmums, kurš nodarbina 500 darbiniekus, – kā gan tādu neatbalstīt!? Izšķiršanās nav notikusi, jo nevienam negribas būt tam sliktajam. Ņemot vērā ļoti ierobežotos finansu resursus un ierobežoto garantiju skaitu, nevar taču dot naudu tiem, kuri pirmie naktī ir aizņēmuši rindu. Mums vieglāk ir pateikt – astoņos atvērsies lodziņš, stājieties rindā...

Vai tiešām pašlaik tiek vilkts uz šo “konceptu”?

Jā, šobrīd aktuāls ir koncepts “astoņos no rīta”.

Nu, jā, apgrozāmo līdzekļu trūkst visiem... Ko valstij vajadzētu darīt?

Jāveic inventarizācija:  kuri uzņēmumi ir dzīvotspējīgi, kuri sāk buksēt, un – tomēr jāvienojas, kas ir svarīgāk – atbalstīt pirtsslotiņu ražotājus jeb uzņēmumus, kuri attīsta ražošanu ar augošu pievienoto vērtību, kas ilgtermiņā te pastāvēs, dodot darba vietas, maksājot nodokļus.

Valdība, protams, var to deleģēt atsevišķai ministrijai, bet gala lēmums jāpieņem visiem ministriem. Ņemot vērā ļoti ierobežoto līdzekļu apjomu, tam būtu jābūt valdības lēmumam: skaidri, saprotami pasakot, kāpēc vieniem “jā”, otriem – “nē”. Te jābūt noteiktiem kritērijiem, kuri uzņēmēji varēs šīs 600 milj. lielās garantijas saņemt. Ja to vērtē pēc nodarbināto skaita, jautājums ir, vai tie uzņēmumi var izdzīvot vismaz gadu, un tad ir ļoti svarīgi, lai šādi uzņēmumi spēj pārdzīvot recesiju, jo ienes ievērojamu nodokļu apjomu.

Taču diskusija par šiem kritērijiem kopš pagājušā gada sākuma (18 mēnešu laikā!) nav notikusi. Ja nav prioritāšu, izglītības sistēmai nav saprotams, uz ko likt uzsvaru, kurā virzienā Latvijai attīstīties.

Kāpēc valstij kā starpniekam būtu jāuzstājas kā zinātājai, kurp virzīties uzņēmējdarbībai?

Valsts dod ļoti ievērojamus līdzekļus augstskolām, nemaz nerunājot par vidējām un pirmsskolas mācību iestādēm, tāpēc nedrīkst samierināties ar to, ka cilvēks izglītības sistēmā galu galā neiegūst tirgū pieprasītas iemaņas. Pirmajā darba vietā viņu ir jāmāca no jauna, darba devējs pieprasa, lai viņš aizmirst visu, ko līdz šim ir mācījies... Īsti pareizi tas nav, tāpēc ļoti svarīgi redzēt, kuri mūsu speciālisti augstu kotējas pasaulē, no kādām augstskolām tie nāk un kāda ir viņu specializācija. Par Rīgas Ekonomikas augstskolas absolventiem mums gan nevienam nekādu šaubu nav.

Taču tad, kad ir nosauktas prioritātes (ja valsts pateiktu, piemēram - bioloģija, bioķīmija vai biofizika), tas nozīmētu, ka, beidzot vidusskolu, jābūt matemātikas, fizikas un ķīmijas gala eksāmeniem, ka cilvēkiem, kuri šajās specialitātēs mācīsies augstskolā, nebūs jāatmaksā savs studiju kredīts, bet četru gadu laikā tas jāatstrādā, jo valsts ir pateikusi, ka tādi speciālisti tai ir vajadzīgi. Un nav nekādu problēmu pateikt, ka prioritāte ir biomedicīna un bioķīmija, jo, par laimi, mums vēl kaut kas ir saglabājies gan zāļu ražošanas laukā, gan koksnes ķīmijas industrijā un vēl veselā virknē ražotņu. Šīs preces un pakalpojumus nākotnē ir iespējams pārdot.

Bioķīmiju kā prioritāti es nosaucu, balstoties uz konkrētiem aprēķiniem, kuri ir balstīti uz eksportspējīgu preču ražošanu. Neatkarīgi no tā, vai pasaulē ir krīze vai nav, ir vesela rinda preču, kuras tiek veiksmīgi pārdotas pat nelabvēlīgos tirgus apstākļos. Protams, visaugstākā pievienotā vērtība ir minētajos sektoros. Šie pētījumi ir visiem pieejami.

Nosauksim prioritātes, visi saskries un būs pārprodukcija, tāpat kā savulaik ar biodegvielu.

Doma nav ielikt visas olas vienā groziņā. Cilvēki, kuri ir mācījušies fiziku, ķīmiju un matemātiku, ir ārkārtīgi plaša profila speciālisti, kuri ir spējīgi strādāt ražošanā ļoti daudzās pozīcijās. Tas nav Somijas variants, mēs nemēģinātu taisīt Latvijas Nokia. Ir svarīgi, lai šeit būtu kritiskā masa eksakto zinātņu speciālistu.

Ja pašlaik uz šejieni atbrauc kāds ārvalstu investors, kurš šeit grib uzbūvēt kādu rūpnīcu, viņam ir vajadzīgi simts inženieri, bet izsludinot konkursu, labākajā gadījumā atrod sešus... Mēs nevaram, mīļie draugi, attīstīt ražošanu, jo mums nav atbilstošu speciālistu, viņi saka.

Lielbritānija pašlaik nerīkojas tik atklāti, tomēr viņiem ir prioritātes katrā ministrijā. Visas ministrijas tur strādā kopīgam mērķim, kurš jāsasniedz trīs četru gadu laikā. No katras britu ministrijas darba plāna atkarīgs arī nākotnē saņemamo līdzekļu apjoms, un tai ir ļoti precīzs stratēģiskais mērķis – kļūt par vadošo izgudrojumu valsti pasaulē utt. Lai to sasniegtu, jāatgriežas pie pamatiem, kuri saistīti ar cilvēku apmācību. Turpinot attīstīt šādu pašatražojošu izglītības modeli un augstskolu skaitu, mēs nekur nenonāksim.

Jūs nemulsina tas, ka prioritātēm šajā pasaulē ir tieksme mainīties? Kamēr mēs ieskriesimies, pēc pieciem gadiem patērētājiem būs jaunas rotaļlietas.

Piekrītu, bet gudrība ir kaut kādā mērā to procesu vadīt, lai tas nav uz dullo. Šie speciālisti, ar kuriem Latvija varētu būt zinātnes centrs, tas gan nemainīsies. Par to man nav ne mazāko šaubu. Viņi spēs iekšēji rotēt, mainīties. Mums ir ļoti daudz gudru cilvēku, kuri pašlaik ir pilnīgi neaizsargāti, lai viņi savus izgudrojumus varētu realizēt Latvijā.

Tomēr mēs joprojām runājam tikai lozungu un klišeju līmenī. Jāsāk pie tā detalizēti un konkrēti strādāt. Paies tie pieci vai desmit gadi, atnāksim uz staciju, vilciens būs sen aizgājis, un tomēr tā jau nu nebūs, ka būsim cilvēkiem mācījuši to, ko nevienam nevajadzēs. Latvijā ir apsviedīgi un tālredzīgi cilvēki, kuri dzīvojuši sistēmā, kura iemāca izdzīvot, – viņi spēs pielāgoties. Tomēr signālu noteikti ir jādod.

BANKAS UN LATS
Par attiecībām starp komercbankām un sabiedrību. Tās kļūst arvien neracionālākas.

Varētu piekrist, ka bankas ir nedaudz nobijušās no sabiedrības attieksmes. Bankas būtu laimīgas, ja tām atkal tiktu dota iespēja sildīt tautsaimniecību. Tomēr jābūt ļoti konkrētiem noteikumiem, kuriem uzņēmumiem valdība ir gatava dot garantijas. Ņemot to vērā, bankas labprāt dotu viņu rīcībā esošos līdzekļus.

Piemēram, ja Latvijā pašlaik kā prioritāte būtu pasludināts lielais ēku siltināšanas projekts, kas nākotnē varētu mazināt mūsu energoatkarību un iedzīvotāju izdevumus par apkuri un elektrību, cilvēkiem vairs nenāktos cīnīties ar baņķieriem. Ir valsts garantija - gadījumā, ja kāds no iedzīvotājiem nespēs samaksāt, to darīs valsts, vai arī pieņemts likums, kur atrunāta precīza kārtībā, ka šī kredīta maksājumi saistoši apmaksājami ikvienam mājas iedzīvotājam saistoši. Kaut arī nekas jau nevar būt drošāks par iedzīvotāju, kurš dzīvo dzīvoklī, grib tur palikt un būt siltumā - ticams, viņš tomēr maksās. Valstiskā līmenī tas nav izskanējis un juridiska likumdošanas atbalsta pietrūkst. Bankām ir neomulīga sajūta par to, ka ekonomika ir tikusi pārkarsēta, un šī būtu viņu artava grūtajā situācijā.

Vai bankas reāli ir spējīgas to paveikt? Viņām ir jāveido rezerves – naudas ir tik, cik ir...

Bankām ir iespēja teikt: mēs būtu gatavi dot, bet mums īsti nav, kam dot. Ja valdība 30 uzņēmumiem garantētu, ka tie ir Latvijai svarīgi, tad mēs redzētu, ka bankām ir nauda. Nav tā, ka visi kredīti netiek maksāti. Nauda bankām nāk, un tās skatās, kur to izdevīgāk ieguldīt, bet brīžiem to pat glabā Latvijas Bankā par 1%! Iedomājieties, tās varētu aizdodot uzņēmējam, nopelnīt 10%, un vēl dabūt pretī valsts garantiju! Taču trūkst drošu projektu, kurus finansēt. Valdība ar savām garantijām daudzus projektus, kuri ir pietiekami labi, bet bankuprāt nav gana droši, varētu padarīt drošus.

Cik lielā mērā skandināvu bankas šeit ir uz palikšanu? Ja viņiem ir izdevīgāki projekti viņu mītnes zemēs, cik izdevīgi viņiem ir mocīties šeit?

Jūsu jautājums uzdots vecajā labajā latviešu stilā. Man nav ne mazāko šaubu, ka gan zviedru, gan pārējās ārvalstu bankas šeit ir uz palikšanu. Tās turpinās šeit strādāt tāpat kā līdz šim, tikai pašlaik tās mazāk kreditē, jo ir nobijušās un nezina, kādas varētu būt nākotnes perspektīvas.
Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, cik daudz svaigas naudas mēs pašlaik iepludināsim ekonomikā – tas ir pats galvenais. Redzot, kā tautsaimniecība ļimst, nesniegt garantijas un nemēģināt tādā veidā ieinteresēt zviedru bankas par šiem projektiem, – tas ir bezatbildīgi.

Bet varbūt tā nav grimšana, bet pašattīrīšanās?

Varbūt mēs beigu beigās kļūstam par invalīdiem, bet ļoti labi – mēs vismaz esam apturējuši gangrēnu, vai ne? Jautājums nav tik vienkāršs.

Daudzi tagad daudz ko saprot daudz labāk. Kad mums pirms pārkaršanas jautāja, kas ir pārkaršana, mēs brīdinājām - jūs to ieraudzīsit tikai pēc tam, kad viss jau būs krāsmatās. Tāpat arī tagad, pašattīrīšanās periodā, ir svarīgi, lai ekonomika nenosalst tiktāl, ka to pēc tam vairs vispār nevarēs atdzīvināt. Eksperimentēt var lielās valstis. Mazajām atvērtajām ekonomikām ir jāsaprot, kas ir mūsu trumpji globālajā sacensībā, kurā katra valsts precīzi saprot savas stiprās un vājās puses, jāzina, kur iesaistīties, bet kur – ne. Mēs nedrīkstam izšķērdēt savus cilvēciskos un finanšu resursus.

Vai valsts līmeņa kredītu ņemšana tomēr arī nebremzēs nepieciešamās reformas?

Protams, būs tādas situācijas, kuras pilnīgi nevajadzīgi palielinās “zāļu devu”, nauda tiks izšķērdēta un rezultāts pēc gada izrādīsies bēdīgs. Tomēr mēs taču runājam par jaunu darba vietu radīšanas nepieciešamību. Māju siltināšana nevienam nepagarina dzīvību, tieši pretēji, tā rada jaunas darbavietas, un tiek paveiktas vajadzīgas lietas.

No SVF un EK nauda nāk vienīgi noēšanai, pašreizējo tēriņu segšanai. Valdībai jāpieņem lēmumi, vai ir pozīcijas un funkcijas, kuras aizvadīto gadu laikā ir novecojušas jeb atmirušas, kuras valsts, protams, nespēs finansēt. Tur nepieciešamas strukturālas reformas. Tāpēc jau valdība ir ķērusies pie veselības sistēmas pārkārtošanas, izglītības sistēmas optimizācijas. Pat ar aizņemtajiem līdzekļiem nebūs iespējams visu finansēt.

Kāpēc visu laiku tiek uzkurināts jautājums par lata stabilitāti?

Arī šis jautājums sabiedrības apziņā ir iestrādāts tādējādi, ka šī nav valdības, bet gan SVF programma. Tāpēc cilvēkiem ir dusmas uz SVF, kurš kaut ko uzspiež, un rodas jautājums, vai tiešām mums to vajag? Atnāks kāds labais pravietis, paziņos, ka mums to nevajag, mēs paši tiksim galā, nelieksim muguras valūtas fonda priekšā!

Tieši tāpat ticis mēģināts iegalvot, ka viss, kas tiek darīts stabilizācijas programmas vai “SVF labā”, nenotiek viss, lai sakārtotu četru gadu laikā uzburbušo budžeta saimniecību, bet lai glābtu latu. Tā ir pasaciņa. Leģenda, kura tiek tirgota sabiedrībai. Protams, tad, kad valdības finanses nav kārtībā, un privātais sektors redz, ka valdība nav naska un nespēj pieņemt atbildīgus lēmumus, – jā, LB diemžēl ir spiesta pārdot valūtu, reitingu aģentūras turpina samazināt valsts reitingu, LB atkal spiesta pārdot valūtu. Bet – budžeta grozījumiem un strukturālajām reformām nav NEKĀDA sakara ar lata stabilitāti!
Lēmumu par lata stabilitāti, paldies Dievam, nepieņem valdība, finanšu ministrs vai premjers. To pieņem tikai un vienīgi LB. Un to ir svarīgi atgādināt vēl un vēl, lai nemuļķotu cilvēkus.

Es nerunāju par politiku. Mulsina, ka netrūkst ekonomistu, kuri, ieguvuši zināmu mediju koridoru, ar idiotisku neatlaidību maļ un maļ, piesaucot dažādus argumentus: “devalvēsim latu un iegūsim eksportspējīgu ražošanu”. Mani pat neinteresē pretargumenti, bet kas īsti notiek?!

Tas ir zināms izsalkums pēc mediju uzmanības, jo šī ir tēma, kuru var labi pārdot. Runādams par šo tematu, tu jebkuros apstākļos tiec sadzirdēts. No otras puses ir ļoti labi, ka pārmaiņu un iespēju laikā redzam, ka arī Latvijā ir dažādas ekonomikas skolas. Viena saka, ka tas kaut ko dotu eksportam. Otra, ka tā būtu katastrofa. Manuprāt, pašlaik ir skaidri redzams – ja jau būtu tāda situācija, ka devalvācija ekonomikā kaut ko atrisinātu, tad visas valstis, kurām būtu grūtāka situācija, devalvētu valūtu, un nākamajā dienā viss būtu kārtībā.

Domāju, ir svarīgi nogaidīt ar secinājumiem. Mēs apkoposim Krievijas un Baltkrievijas pieredzi, to valstu pieredzi, kuras ir devalvējušas valūtu, ieskaitot Poliju, un paskatīsimies, kādas tur bijušas ekonomiskās attīstības sekas un kādas tās būtu Baltijā, kur galvenais ekonomikas stūrakmens ir valūtas stabilitāte, kur centrālās bankas šo kursu notur ar to, ka nauda apgrozībā ir segta ar valūtas rezervēm. Man ir grūti iesaistīties šajā diskusijā un sākt atbildēt katram, kurš par to izsakās, jo ikvienam ir iespēja izteikt savu viedokli.

Mēs esam veikuši ļoti dziļu ekonomisko analīzi, un man nav ne mazāko šaubu, ka stabilais lata kurss pašlaik ir vissvarīgākais, kas Latvijas tautsaimniecībai dod kaut kādu perspektīvu, stabilitāti un prognozējamību.

Atkārtošos – cilvēki, kuri to iesaka – ja viņi būtu manā vietā, nekad nedarītu to, ko tagad prasa no manis. Tas mani nomierina. Es to vairāk uzskatu par provokāciju.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: