Aculiecinieka stāsts par Argentīnas krīzi 2001.–2002.

Autors: Luiss Felipe Mohando, Sorainen Igaunijas biroja jurists @ 29.09.2009

Sākums šai situācijai meklējams 1991. gadā, kad tika ieviesta ekonomikas liberalizācija, notika privatizācija un valūtas stabilizēšana pret ASV dolāru. Šie procesi izraisīja iepriekš nepieredzēti zemu inflāciju, milzīgu produktivitātes un labklājības pieaugumu. Līdz 2000. gadam valsts ekonomikā jau bija pārciestas vairākas krīzes, radot iespēju tūkstošiem argentīniešu pievērsties ilgtermiņa plānošanai, veikt uzkrājumus, studēt un doties ceļojumos uz ārzemēm.

Daudzi bija pārliecināti, ka Argentīna spēs pārdzīvot arī Brazīlijas 1999. gada krīzi. Kad 2001. gada februārī no savas apmaiņas programmas Teksasā atgriezos Argentīnā, lai pabeigtu tiesību zinātņu studijas, izrādījās, ka pēc nodokļu palielināšanas un dot-com burbuļa plīšanas situācija bija pasliktinājusies. Inflācija pārvērtusies deflācijā, un cilvēki vairs neiepirkās, jo gaidīja, kad preces kļūs vēl lētākas. Lielie nodokļi laupīja uzņēmējiem drosmi un darbiniekiem ražīgumu. Krīze palielināja budžeta deficītu, savukārt valdošās koalīcijas politiskais nespēks izraisīja procentu likmes pieaugumu, lai finansētu deficītu un milzīgo ārējo parādu. Dārgie kredīti un riska uzcenojums sāka žņaugt kā publiskās, tā privātās finanses.

Konstatējot, ka parādu nebūs iespējams refinansēt un ka briest ekonomikas lejupslīde, valdība mēģināja samazināt deficītu un stimulēt ekonomiku, palielinot noteiktus nodokļus, dažās nozarēs ieviešot stimulējošus pasākumus un samazinot algas valsts ierēdņiem. Šie pasākumi bija neveiksmīgi: nodokļi pasliktināja privātā sektora situāciju, stimulējošais plāns neizdevās, un tiesas secināja, ka valsts ierēdņu algu samazināšana ir pretrunā ar viņu konstitucionālajām tiesībām. Dažas pašvaldības, saskaroties ar naudas trūkumu, sāka algas izmaksāt, izdodot uzrādītāja obligācijas**. Kamēr plaisa starp peso un dolāru procentiem palielinājās, parlaments centās nomierināt noguldītājus, sakot, ka valdības iejaukšanās banku darbības līgumos ir nelegāla.

Valdība 2001. gada oktobrī mēģināja refinansēt valsts parādu ar visaptverošu obligāciju apmaiņu un piespiežot vietējās bankas un pensiju fondus pieņemt ilgtermiņa obligācijas, lai izvairītos no saistību neizpildes gadījumiem vai valūtas devalvācijas. Daudzi noguldītāji pārgāja uz dolāru depozītiem vai izņēma savus noguldījumus.

Novembrī gatavojos tiesību zinātņu bakalaura darba rakstīšanai. Plānoju strādāt, lai sakrātu līdzekļus maģistra studijām ASV. Taču darbavietu nebija: ekonomika bija apstājusies, neviens nepieņēma apjomīgus lēmumus, gaidot, kā atšķetināsies situācija.
Decembra sākumā banku depozītu krituma satrauktā valdība iesaldēja banku kontus un no jauna ieviesa valūtas maiņas kontroli, līdz tiktu pabeigta obligāciju refinansēšana. Nedēļā no sava konta drīkstēja izņemt tikai 250 peso. Lai arī pārējo naudu varēja izmantot pārsūtīšanai starp banku kontiem, tas līdzēja minimāli: ļoti nedaudziem cilvēkiem bija kredītkartes vai debetkartes un lielākā daļa darījumu tika veikti skaidrā naudā (piemēram, Buenosairesas transporta sistēmā joprojām var norēķināties tikai ar skaidru naudu).

Daudzi, īpaši nabadzīgākie iedzīvotāji, bija ārkārtīgi atkarīgi no skaidras naudas pieejamības. Izmisuma un oportūnistu vadīti, cilvēki iesaistījās ielu nemieros un tirdzniecības centru izlaupīšanā. 2001. gada 15. decembrī prezidents uzstājās televīzijā, izziņojot ārkārtas situāciju, bet nepaskaidrojot, kā plāno risināt krīzi. Viņš šķita pilnīgi bezspēcīgs. Tajā pašā vakarā tūkstošiem ļaužu meta izaicinājumu komandantstundai un protestēja pie ministru mājām un valdības iestādēm, dauzot katlus un pieprasot „risinājumus, nevis ārkārtas situāciju” un „lai visi politiķi vācās prom”. Viņi protestēja visu nakti un nākamajā dienā kļuva vēl agresīvāki, sadursmēs ar policiju daudzi cieta un pat gāja bojā.

Daži ministri nākamajā rītā atkāpās no amata. Pēcpusdienā arī prezidents atkāpās no amata, un tas izraisīja anarhiju. Tā bija anarhija gan labā nozīmē (kaimiņu pašnoteikšanas sēdes parkos, risinājumi, kas radās bez valdības iejaukšanās, tika ieviesti barteru centri, lai izlīdzētos skaidras naudas trūkumā), gan sliktā nozīmē (iedzīvotājiem pašiem bija jāaizstāvas pret trakojošo noziedzību).

Iepriekšējais politiskais kurss joprojām turpinājās. Depozīti tika iesaldēti, un bankas tika slēgtas līdz janvāra vidum. Jaunu prezidentu parlaments iecēla pirms Ziemassvētkiem. Viņš izziņoja valsts parāda neizpildi, centās uzturēt peso piesaisti valūtas grozam un bez žēlastības iznīdēt politisko amatu privilēģijas. Līdz Jaungada vakaram viņš jau bija atkāpies, zaudējot gubernatora atbalstu.

Parlaments iecēla citu prezidentu, kas solīja, ka noguldītāji saņems atpakaļ savu naudu. Parlaments apsprieda valūtas groza saglabāšanu, bet tad lūdza prezidentu izveidot jaunu valūtas maiņas sistēmu. 10 gadus pastāvējusī sistēma bija pagalam (iznīcinot uzkrājumus, ko tā aizsargāja, un sapņus un projektus, ko tie atbalstīja) divarpus nedēļās.

Devalvācija un tās sekas
Izmēģinājusi oficiālu valūtas maiņas likmi (1,4 peso par dolāru) eksportētājiem un importētājiem, valdība ļāva valūtas likmei brīvi svārstīties. Februārī likme sasniedza 2 peso par dolāru, augustā – gandrīz 4 peso.

Valsts saistību neizpilde un devalvācija daudziem bija katastrofa. Visi ar Argentīnu saistītie aktīvi gandrīz pilnībā zaudēja savu vērtību, un to īpašnieki kļuva nabagi vienas dienas laikā. Algas samazinājās uz pusi. Dolāram piesaistītie aktīvi kļuva divreiz vai trīsreiz dārgāki, ieskaitot visu importu (kuru arī skāra starptautiskā finansējuma trūkums saistību neizpildes dēļ), lielāko daļu aizdevumu, komunālos pakalpojumus (kuriem saskaņā ar privatizācijas programmām bija antidevalvācijas aizsardzība) un Argentīnas svarīgāko eksportu – pārtiku. Faktiski lielākajā daļā līgumu bija iekļauti antidevalvācijas punkti, izņemot algas, tādēļ daudzi uzreiz kļuva maksātnespējīgi. Kaut arī likums aizsargāja arī banku depozītus un to vērtību dolāros, reāli līgumos tika veiktas izmaiņas un šie dolāri netika atmaksāti.

Vasarā jaunā valdība sagrāva īpašumtiesības un pārveidoja līgumattiecības, veicinot saistību neizpildi visās jomās. Uzlika nodokļus eksportam (lai noteiktu iekšējo cenu augstāko robežu), atcēla devalvācijas aizsardzību privatizācijas līgumos un piespieda pakalpojumu sniedzējus un enerģijas ražotājus saglabāt savas cenas peso atbilstoši vecajai likmei. Piespieda pagarināt depozītu beigu termiņus un konvertēja tos peso atbilstoši likmei 1,4 par dolāru. Līdzīgā veidā uz peso konvertēja vietējo banku dolāru aizdevumus, aizliedzot jebkurus aizdevumu vai dividenžu maksājumus ārvalstu partneriem bez centrālās bankas pilnvarojuma. Sākumā neizsniedza kompensācijas. Vēlāk valdība atļāva peso noteikto saistību pārrēķinu inflācijas nolūkos un kompensēja to bankām un noguldītājiem ar ilgtermiņa valdības obligācijām.

Faktiski valdība izmantoja pirmtiesības uz devalvācijas izraisītu līgumu mainīšanu, piespiedu kārtā devalvējot visu un piešķirot dažiem kompensācijas bezvērtīgu obligāciju veidā. IKP apjoms dramatiski kritās, līdz 2002. gada beigām nabadzības līmenis valstī sasniedza gandrīz 60%.

Kad 2002. gada februārī tiesas atsāka darbu, devalvācijas milzīgie apjomi, saistību neizpilde un valūtu konvertācija uz peso bija izraisījusi lielu tiesvedību skaitu, vienā mirklī pārslogojot tiesu sistēmu. Noguldītāji vēlējās saņemt atpakaļ savus ieguldījumus, hipotēku aizdevēji centās atgūt dolāru aizdevumus, bet iznomātāji – ieviest veco nomas maksu vai izlikt no telpām nomniekus. Visi steidzās iegūt pagaidu nolēmumus pret bankām un aizņēmējiem, un nomnieki centās tos apsteigt, reizēm pat ar varu. Juristiem bija tik daudz darba, ka lielākais Buenosairesas advokātu birojs ieviesa darbu divās maiņās.

Kādēļ valdība devalvēja peso? Lai samazinātu deficītu. Valsts ierēdņiem, kuri protestēja pret 13% algu samazinājumu decembrī, nācās saskarties ar faktisku samazināšanu 65% apmērā. Ārējā parāda maksājumi tika apstādināti, imports lielā mērā samazināts, jauni līdzekļi tika gūti no eksporta nodokļiem un ļoti ierobežojošas valūtas maiņas kontroles. Beigu beigās valdība piedāvāja saistību neizpildes obligāciju īpašniekiem – daudzi no tiem bija Argentīnas pensiju fondi – maiņas darījumu, par 75% samazinot nominālcenu. Dažu gadu laikā finanšu problēmas tika atrisinātas, par ko maksāja sabiedrība un cieta tiesiskā paļāvība. Ekonomika kļuva lētāka ļoti īsā laikā, radot labvēlīgus apstākļus tūrismam un eksportam. 90. gados radītā rūpniecība un tās ražotspēja nepazuda, pēc kāda laika tika atjaunota un sāka eksportēt, gūstot labumu no lēta darbaspēka un mākslīgi zemām enerģijas un pakalpojumu cenām. Kad noziedzības līmenis sasniedza ļoti augstu līmeni un vairs nebija droši glabāt naudu mājās, pat bankās atgriezās noguldījumi.

Vēlāk uzsmaidīja veiksme pasaules ekspansijas veidā pēc 2002. gada, procentu likmes pacēla Argentīnā ražoto preču cenas starptautiskajā tirgū, un nauda atkal atgriezās. Lēti izglītots darbaspēks radīja jaunas darba attiecības starptautisku ārpakalpojumu veidā. Kad nekārtības tika likvidētas, ekonomika no jauna pacēlās un sāka augt no paša zemākā punkta. Samazinājās bezdarbs un nabadzība. Mēs izdzīvojām.
Kurš guva labumu? Politiķi un valsts administrācija, darbietilpīgu nozaru eksportētāji. Un tie, kuri spekulēja ar dolāriem un peso un kurus neķēra peso konvertācija. Kurš maksāja? Pārējie, īpaši tie, kuri bija ieguldījuši savā nākotnē, – noguldītāji, taupītāji un nākamie pensionāri. Un pērn, kad valdībai atkal vajadzēja naudu, lai atbalstītu budžetu, par to no jauna maksāja nākamie pensionāri, bet tas jau ir cits stāsts.




* No 1985. līdz 1992. gadam Argentīnas valūta bija austral. Pēc tam tika ieviests peso atbilstīgi maiņas kursam 10 000 australes = 1 peso = 1 ASV dolārs. Šā brīža kurss ir 3,85 peso par 1 ASV dolāru.
** Uzrādītāja obligācijas darbojās kā vietējs maksājumu līdzeklis, un iestādes darbiniekiem pusi algas izmaksāja šajās obligācijās.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: