Biznesu var kavēt arī „sīkumi”

Autors: Māris Zanders, Kapitāla galvenais redaktors @ 31.03.2009

Grūti atrast citu apzīmējumu kā „ņemšanās ap sīkumiem” tam, kā politiķi raportē publikai, ka viens, lūk, atteiksies no biroja vadītāja un preses sekretāra, cits neizmantos dienesta auto utt. Var jau būt, ka pašiem politiķiem liekas, ka tā viņi demonstrē savu tuvināšanos sabiedrībai, tomēr ikviens kaut cik saprātīgs pilsonis nojauš, ka šādi neko daudz ietaupīt nevar un – kas svarīgāk – smadzenes ir jāmoka, nevis meklējot jaunus veidus, kā mēģināt iepatikties publikai ar lētiem PR trikiem, bet kā izkulties no krīzes.

Un tagad par „sīkumiem”, kas tādi nemaz nav. Proti, kad politiķiem prasa, kas ietekmē biznesu Latvijā, viņi parasti min nodokļus, kredītu resursus. Tie, protams, ir ļoti nozīmīgi faktori, bet, staigājot ap šiem jautājumiem kā kaķim ap putras bļodu (turklāt diezgan neefektīvi), notiek atvēcināšanās no „sīkumiem”, kas uzņēmējus ietekmē jūtami. Sak’, nav laika, valsts jāglābj...

Minēšu piemērus no ļoti dažādām jomām, kuras turklāt retāk nonāk preses uzmanības centrā. Pirmā – namu apsaimniekošana, kurai tāpat neklājas spoži cilvēku turības krituma dēļ. Un „mīļotā” valdība pērnā gada 30. decembrī (!) pieņem MK noteikumus Nr. 1048. Dabiski, ka šajā laikā ieinteresētās personas, pat ja ieskatās jaunajos noteikumos, tomēr vairumā gadījumā palaiž garām „sīkumu” – 51. punktu. Izmaiņu būtība ir šāda: ja patērētāja (namu pārvalde vai apsaimniekotājs) dabasgāzes patēriņš gadā pārsniedz 25000 kubikmetru, tad viņš līdz tam maksāja īpašu tarifu – 19 santīmu par kubikmetru; tagad šis tarifs saglabājas tikai tad, ja minētais patēriņš fiksējas uz katru konkrēto skaitītāju! Respektīvi, apsaimniekotājs var pirkt gadā kaut 40000 kubikmetru, bet, ja viņam uz skaitītāju ir 13000 kubikmetru, tad viņš maksā pēc tarifa 34 santīmi par kubikmetru. Gandrīz divreiz vairāk. Respektīvi, viens punkts (par tā parādīšanās iemesliem nemāku spriest), un nozare pēkšņi pamostas ar negaidītiem rēķiniem.

Otrs piemērs – zinātnieku un biznesa sadarbība. Cik nav runāts par nepieciešamību zinātnei strādāt ciešā sazobē ar biznesu utt., utt. Vervelēt jau var daudz, bet tad vispirms vajag sakārtot likumdošanu! Citēšu Zinātņu akadēmijas prezidentu Juri Ekmani: „Pie manis ierodas uzņēmēji, kas iecerējuši kādu projektu un vēlas manu piesaisti. Taču esmu spiests ar viņiem runāt ļoti uzmanīgi, jo pastāv Konkurences likums un es kā valsts institūta pārstāvis nedrīkstu runāt tikai ar vienu uzņēmēju, jo tas nozīmē, kas es viņam dodu kādu priekšroku. Vēl sliktāk, ja uzņēmējs atnāk pie manis, lūdz veikt kādu analīzi un vaicā, vai man ir piemērota aparatūra. Protams, ir! Taču es nedrīkstu viņu pie tās laist, jo tā pirkta par ES naudu un drīkst tikt izmantota tikai zinātniskiem nolūkiem.”

Absurda ir arī situācija, ka viss intelektuālais īpašums, kas tiek radīts par valsts naudu, ir valsts īpašums, kuru dzimtā valsts, protams, aizmirst izmantot.

Tā kā ikdienā komunicēju ar visdažādāko nozaru pārstāvjiem, šādu piemēru uzskaitījumu varētu turpināt – IT nozarē, mežrūpniecībā, lauksaimniecībā utt. Respektīvi, aicinājums jaunajai valdībai (jo īpaši ekonomikas un reģionālās attīstības ministriem) – ne tikai sarkanām acīm skaitīt samazinājumus savās ministrijās, ne tikai strādāt ar „konceptuāliem jautājumiem”, bet aktīvi ravēt ārā it kā sekundārus normatīvos aktus, kas bojā uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: