Ekonomiku pārāk ietekmē emocijas

Autors: Māris Zanders, Kapitāla galvenais redaktors @ 01.07.2009

Patērētāji. No vienas puses – ir tādi, kuri drastiski samazina savus tēriņus, lai gan varbūt var atļauties tērēt (apakšgrupa – tie, kuri jūt, ka cenas kritīs un tādēļ netērē). No otras puses – ir tādi, kuri turpina tērēt vai pat aktivizē naudas izdošanu, vadoties pēc principa tāpat būs vēl sliktāk (devalvēs latu utt.). Tās ir atšķirīgas pircēju grupas ar dažādām uzvedības stratēģijām, turklāt šo grupu samēri ir ļoti mainīgi un viegli ietekmējami. Ja par, tēlaini izsakoties, izmisuma pārdrošības tērētājiem biznesam galvai nevajadzētu sāpēt, tad jautājums ir – kā uzrunāt pārbiedētos. Var gadīties, ka ar atlaidēm nepietiks. Cik zinu, ASV ir auto kompānijas, kas piedāvā atpirkt iegādāto auto, ja pircējs konkrētā periodā zaudē darbu – interesants piegājiens.

Darba ņēmēji. No vienas puses – ir tādi, kuri pieaugošo bezdarbu novērtē kā stimulu (nepatīkamu un tomēr) strādāt labāk. No otras puses – ir arī tādi, kuri par uzvedības vadmotīvu izvēlas samazinātu atalgojumu vai uzskata, ka atlaišana ir vienalga neizbēgama („viss iet uz grunti”), un strādāšanu imitē. Kā motivēt pēdējos?

Grūti arī prognozēt, ko emocionālā spriedze nozīmē pašiem uzņēmējiem. Cik daudz būs tādu, kuri izvēlēsies uzvedības stratēģiju „mērķis [izdzīvošana] attaisno jebkādus līdzekļus”, kas izpaudīsies kā ļaunprātīga maksājumu kavēšana vai parādu piedziņa netiesiskām metodēm? Kad runa ir par izdzīvošanu, tad racionālie argumenti – reputācija, krīze kaut kad beigsies, tepat jau vien būs jāstrādā utt. – var nenostrādāt. Mazliet citā formā šī agresivitāte var izpausties kā uzbrūkošāka – konkurentiem – reklāma. Rietumos biznesa prese jau nofiksējusi, ka palielinās t. s. salīdzinošo (konkurentiem neglaimojošo) reklāmu īpatsvars – uzņēmēji ķeras pie tādām, lai gan patērētāju aptaujas neliecina, ka tas būtu ārkārtīgi veiksmīgi. Tātad pārsvaru gūst emocijas – „bet kā lai citādi uzvar cīņā par pircēju?”.

Šī ekonomisko subjektu neprognozējamība ietekmē arī valsti. Emocionāli motivēts nodokļu maksātājs var pārvarēt instinktīvās bailes no valsts VID personā un pārtraukt dalīties ar saviem ieņēmumiem. Ierēdnis, kuram pēc algas pazemināšanas vairs maz ko zaudēt, var izšķirties par uzvedības stratēģiju „pēc manis kaut grēku plūdi” un uzsākt (vai pastiprināt) koruptīvu darbību. Emocionāli satracināts/nomākts pilsonis ignorēs varas pārstāvju prognozes/ierosinājums/lēmumus pat tad, ja tie būs pareizi un pilsoņa labā. „Visi viņi melo...” Savukārt, ja amatpersona pakļaujas emocijām, tad parādās slieksme epizodes (eksporta, nodokļu ieņēmumu palielinājums viena mēneša ietvaros) iztulkot kā tendenci ¬– „kaut kas labs taču jāsaka”. Un attiecīgi tiek pieņemti kļūdaini lēmumi (piemēram, novilcinātas reformas).

Bija mums premjers, kurš izcēlās ar Šekspīra drāmu varoņu cienīgu iznešanos. Tomēr dažkārt viņš pateica arī ko jēdzīgu, piemēram, „galvenais ir nepsihot!”. Protams, nav iespējams dot šādu uzstādījumu sabiedrībai un sagaidīt, ka tā atjēgsies. Runa var būt tikai par nepsihošanu individuālā līmenī. Savukārt tiem, kuri to spēs, šis emocionāli nestabilais laiks var izrādīties lielisks treniņš jaunu mārketinga, uzņēmuma vadības utt. taktiku apguvē.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: