Ģirts Rungainis par dilstošas atdeves apburto loku

Autors: Ģirts Rungainis @ 01.04.2010

 
Paļāvāmies, ka šķietamā iekļaušanās draudzīgajā rietumvalstu saimē pēc pusgadsimta pārrāvuma pati par sevi izraisīs vēlamos ekonomiskos procesus un automātiski palīdzēs izveidot ekonomikas struktūru, kas nodrošinās pārticību gan visai sabiedrībai, gan katram individuāli. Šie pieņēmumi un paļaušanās izrādījušies naivi un vientiesīgi.

Daudziem ārpus Latvijas ir savas intereses un plāni par mūsu zemi, bet nevienam īsti nerūp mūsu nācijas uzplaukums un attīstība. Vieni šeit redz lētu izejvielu avotu lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, enerģētikā, otri – sanitāro kordonu Eiropas atdalīšanai no NVS, militāro zonu Krievijas distancēšanai, citi – lētu tranzīta koridoru, vēl citi – lai arī ne visai prasīgu, tomēr nelielu patēriņa tirgu precēm un pakalpojumiem, vēl citi – piekto kolonnu Eiropas Savienībā. Ir gan tiesa, ka galīgu sabrukumu, nabadzību, nekārtības šeit arī neviens negrib redzēt, lai netraucētu savu interešu realizāciju.

Kā tad tā? Lietojot mums ieteiktās attīstības receptes – neierobežots, pilnīgi atvērts brīvais tirgus, minimāla valsts iejaukšanās un līdzdalība ekonomikā, atrodoties vienā ekonomiskā telpā ar stipri attīstītākām valstīm, nolemj mūs nevis izaugsmei šo valstu līmenī, bet specializācijai nabadzībā. Visa Austrumeiropa lielākā vai mazākā mērā ir kļuvusi par Rietumeiropas Meksiku – salīdzinoši mazkvalificētu darbu apakšuzņēmēju, vienkāršu komponentu un pusfabrikātu piegādātāju, lēta, balta, kristīta, labi izglītota un audzināta, neizlutināta, paklausīga, pārsvarā gados jauna darbaspēka piegādātāju novecojošai un arvien vairāk no imigrācijas atkarīgai Vakareiropai.

Receptes, kas tika izrakstītas mums, izrādās, šobrīd attīstītās valstis savulaik nebūt nelietoja. Tieši otrādi – pēdējos 65 gados, tāpat kā iepriekšējos 500, tikai tās valstis, kas apzināti darbojās pretēji neierobežotā brīvā tirgus un valsts neiejaukšanās politikai, ir sasniegušas rezultātus un kļuvušas par bagātām valstīm.
Tā nav kāda milzu sazvērestība, vienkārši – katram pašam savs krekls tuvāks un šodienas bagātās valstis nabagās nesaprot. Bet birokrāti, funkcionāri Briseles un Vašingtonas līmenī vienkārši nezina un/vai ir aizmirsuši, un/vai negrib atcerēties, kas jādara valstīm, lai tās kļūtu bagātas.

Ir divu veidu ekonomiskās aktivitātes – ar augošu atdevi un ar dilstošu atdevi. Augoša atdeve piemīt nodarbēm, kur, palielinot radīto preču vai pakalpojumu apjomu, samazinās pašizmaksa pat bez papildu uzlabojumiem. Dilstoša atdeve ir darbībai, kur, palielinot radīto preču vai pakalpojumu apjomu, pašizmaksa pieaug kādā mērā neatkarīgi no visām pūlēm to samazināt. Dilstošas atdeves aktivitātes piemēri ir lauksaimniecība, mežizstrāde, izrakteņu iegūšana, celtniecība. Produktu tirgi ir ļoti caurspīdīgi, ar perfektu konkurenci, plaši zināmām cenām, mazām produktu atšķirībām, ģeogrāfiski plašu, sadrumstalotu ražošanu, neizbēgami lielu roku darba sastāvdaļu.
Augošas atdeves industrijas ir augsto tehnoloģiju, programmēšanas ražošana, kur iespējama automatizācija, efektivitātes palielināšana, necaurspīdīgi tirgi, cenas noteikšanas mehānismi, monopolistiska vai oligopolistiska ražošana.

Latvijas ekonomika atrodas galvenokārt dilstošas atdeves aktivitāšu apburtā lokā, kas garantē to, ka caurmērā nekad nebūsim tik bagāti kā Zviedrija, Dānija, Vācija un pārējās valstis, uz kuru dzīves līmeni gribam orientēties. Daži no mums gan būs, jo normālais sadalījums nozīmē, ka daži vienmēr ir bagāti, bet, ja gribam labklājības sabiedrību, piedevām tik knapi apdzīvotā teritorijā ar lielu un dārgu infrastruktūru, ar pārsvarā dilstošas atdeves aktivitātēm – to nav iespējams sasniegt.

Latvija ir vienīgā vieta, kur mūsu tautai, valodai un kultūrai ir priekšroka, kur varam būt kungi vairāk nekā jebkur citur pasaulē. Citviet lielākā vai mazākā mērā esam kalpi un arī mūsu bērnu bērni būs kalpi. Tāpēc ir jāsāk veidot Latvijas ekonomiskā politika atbilstīgi latviešu tautas, visu valsts iedzīvotāju un tādējādi – valsts interesēm.

Tas nozīmē rīkoties gudrāk, veicinot augošas atdeves industriju un uzņēmumu rašanos, sekmīgu darbību un to protekcionismu zināmu laiku, ko ir iespējams izdarīt, kaut arī esam ES un PTO un ejam SVF pavadā, izmantojot nodokļu politiku, izglītības politiku, imigrācijas politiku, investīciju atbalstu un veicināšanu, finanšu industrijas attīstību un uzraudzību.

Kā to izdarīt, jāmeklē Izraēlas, Singapūras, Taivānas, Hamburgas, citu nelielu, veiksmīgu Eiropas valstu, pilsētu, kā arī pēckara Vācijas, Japānas, Dienvidkorejas ekonomiskajā vēsturē.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: