Ģirts Rungainis. Pašnāvība jāaizstāj ar risinājumu politiku

Autors: Ģirts Rungainis @ 27.05.2010

Ievērības cienīgs ir fakts, ka gan uzņēmējiem, gan plašākai sabiedrībai  nav izpratnes par to, ka Latvijas ekonomika pēdējā gada laikā ļoti aktīvi sildīta ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) naudu. Šī nauda finansējusi mūsu budžeta deficītu, kura apjomu šai pašā laikā pārspējušas, šķiet, tikai dažas valstis. Īpaši šī nauda ir stimulējusi iekšzemes patēriņu, krietni bremzējot tā samazināšanos. Turklāt no izmaksu viedokļa tas noticis ļoti lēti.
Fakts, ka SVF aizdevums piespiedis mūs iebāzt degunu pašiem savās problēmās un beidzot domāt par to risināšanu, ir drīzāk pozitīvs. Risks ir neizbēgamā  šī stimula pakāpeniska samazināšana turpmākajos divos gados, nemākulīga attiecību bojāšana ar SVF vai to pārtraukšana, kas šobrīd pieņem bīstamas aprises, jo Latvijas problēma paliek arvien lokālāka un vairs nedraud izraisīt tādu domino efektu kā iepriekš.

Īstermiņa riskiem jāpieskaita eirozonas kopējā nestabilitāte, kas Latviju ietekmē ar enerģijas un daudzu izejvielu cenu pieaugumu un konkurētspējas palielinājumu ārpus eirozonas tā vājuma gadījumā. Bet draud arī ar procenta likmju ātrāku pieaugšanu, kas pacelto pievienoto likmju situācijā būs sāpīgi. Arvien skaidrāks kļūst tas, ka iestāšanās eirozonā tām valstīm, kas ekonomiski nav tik spēcīgas kā Vācija, ne tikai nevar būt pašmērķis, bet rada pat zināmu bīstamību. Pirms varam atļauties brīvu tirgu un eiro, mums jābūt augsti attīstītiem un bagātiem.

Šeit nonākam pie jautājuma par ilgtermiņa Latviju. Latvijas nākotnes labklājību nosaka divi būtiski faktori – ekonomikas struktūra un demogrāfija.

Ekonomikas struktūra
Tai jābūt tādai, lai daudzi pārtikuši cilvēki, kas valstī dzīvo un darbojas, to spētu padarīt bagātu. To nespēj saujiņa diezgan bagātu cilvēku uz vidējas nabadzības fona.
Pagaidām pasaulē  ir tikai viens ilgtspējīgs risinājums: preču un pakalpojumu ražošana ar augstu pievienoto vērtību. Savukārt Latvijā pašlaik ir tikai viena tāda industrija – finanšu nozare, kas radusies un attīstījusies drīzāk nejaušības, apstākļu sakritības dēļ, pieprasījuma dzīta. Pēdējos 10 gadus, saskaroties ar konkurējošo tirgu mērķtiecīgu cīņu, lai šo industriju šeit iznīcinātu, tā labākajā gadījumā stagnē. Valsts savas (cerams) nesapratnes un mīļā miera labad atbalsta šādu procesa virzību.

Tirgus ekonomikas atjaunošana 90. gadu sākumā notika dažbrīd ļaunprātīgi, dažbrīd nemākulīgi un nezināšanas un neizpratnes dēļ deindustrializējot valsti, masveidā iznīcinot industrijas un industriālo bāzi, nesaprotot attīstīto valstu ekonomiku funkcionēšanas , labklājības rašanās un ilgtermiņa nodrošināšanas dziļākos un neredzamos mehānismus. Daudz kas no tā lai paliek uz konsultantu un privatizātoru sirdsapziņas, pagātni izmainīt mēs nevaram, tikai aizmelot, izzināt kļūdas un mācīties no tām.

Ja gribam izveidot bagātu valsti, mums mērķtiecīgi vēlreiz jāveic valsts atbalstīta un stimulēta industrializācija, veicinot uzņēmumu straujāku un dziļāku attīstību lielākas pievienotas vērtības virzienā, konkurētspējas pieaugumu, jaunu ražošanas uzņēmumu izveidi, jaunu tehnoloģiju pārnesi, Vakareiropas uzņēmumu pārpirkšanu un pilnīgu vai daļēju pārvietošanu uz Latviju.

Šai procesā svarīga ir ne tikai investīciju piesaiste. Būtiski arī, lai vietējie iedzīvotāji kļūtu ne tikai par mazkvalificētiem strādniekiem un vagariem ārvalstu uzņēmumos, kas bieži meklē īstermiņa izdevīgumu un par mūsu zemes un tautas ilgtermiņa interesēm nedomā, bet arī vietējie uzņēmēji varētu pilnvērtīgi iesaistīties jaunrades procesos, tā nodrošinot pilnīgu tehnoloģiju un prasmju pārnesi darbaspēka kvalifikācijas attīstībai.

Kur ņemt finanses? Daļēja valsts uzņēmumu pārdošana, caurspīdīgā procesā tos kotējot Rīgas biržā, no iegūtās naudas ļautu izveidot vairākus konkurējošus riska kapitāla un privātkapitāla fondus, kas varētu papildus piesaistīt līdzekļus ārpus Latvijas un, vienojoties ar bankām, arī mērķaizdevumus. Tādā veidā investīcijām ir iespējams mobilizēt vairākus miljardus latu. Protams, svarīgi būtu nenozagt un neizsaimniekot šo naudu.

Vienlaikus būtu jāmaina nodokļu sistēma, lai veicinātu investīcijas augstu pievienoto vērtību radošos un augstu vidējo algu maksājošos uzņēmumos. Lai investēt Latvijā un radīt kvalificētas darbavietas būtu izdevīgi uz citu nozaru un spekulatīvo investīciju rēķina. Valstij ir jādod līdzfinansējums  izglītībai darbaspēka pārkvalificēšanai un papildu izglītošanai, iespējams, ar kādiem papildu noteikumiem, kas novērš ļaunprātības. Uzņēmējdarbības vides rādītājos mums jābūt priekšā visai planētai, bet jo īpaši Austrumeiropai, Baltijas kaimiņiem un Skandināvijai. Mums jābūt uzņēmējdarbības čempioniem, un atbilstošajām valsts institūcijām un valsts līdzfinansētajām uzņēmēju organizācijām jātiek prēmētām un sodītām ar budžeta samazinājumiem atkarībā  no vietas reitingos.

Demogrāfija
Latvijā pašreizējie dzimstības rādītāji ir aptuveni 1,46 bērni vienai sievietei, bet iedzīvotāju skaita stabilitātes mazākais standarts ir 2,1 bērns vienai sievietei. No aptaujas, kurā latviešiem tika vaicāts, cik bērnu tie atļautos situācijā, kad finanšu, izglītības un veselības aizsardzības jomas un dzīves apstākļi būtu apmierinoši, tika secināts, ka optimālais bērnu skaits ir vidēji 1,76 bērni vienai sievietei. Tas nozīmē, ka latviešu tauta veic kolektīvu pašnāvības aktu ilgāk nekā 20 gadu garumā.

Latvijas ekonomiskā  labklājība mūsdienu sabiedrībā saistīta ar iedzīvotāju blīvumu un skaitu. Iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmē, ka neuzturamas infrastruktūras, sabiedrisko pakalpojumu un darba nespējīgo iedzīvotāju dzīves kvalitātes lejupslīdes spirāle ir neapturama. Negatīva demogrāfiska situācija Latvijā nav unikāla, iedzīvotāju novecošana un nepietiekama dzimstība ir gandrīz visā Eiropā, arī Japānā, būtu novērojama ASV bez pirmās paaudzes emigrantiem un daudzās citās valstīs. 21. gadsimts acīmredzot būs pirmais gads vēsturē, kad cilvēku skaits sasniegs maksimumu un sāks samazināties, turklāt vēl pirms 2050. gada.

Latvijai un īpaši latviešiem šī situācija ir daudz nopietnāka. Latvijas ekonomiskā  labklājība un tautas izdzīvošana ir atkarīga no dzimstības, mirstības, dzīves ilguma un kvalitātes, darbaspēka izglītības un kvalitātes, emigrācijas un imigrācijas jautājumu risināšanas. Šīs sāpīgās problēmas ir publiski jāapzinās, un par tām jādiskutē.
Izbrīna, ka kārtējo parlamenta vēlēšanu priekšvakarā šeit minētās divas problēmu kopas ar priekšlikumiem to proaktīvai risināšanai gandrīz nav pārstāvētas partiju programmās. Tas nozīmē, ka nebūs arī risinājuma.

Uzņēmēji, pieprasiet politiķiem un saviem pārstāvjiem politikai pietuvinātās organizācijās likt pie malas demagoģiju, tā vietā tiem jāizstrādā  un jāpiedāvā Industrializācijas, Demogrāfijas, Reemigrācijas un Imigrācijas politika!

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: