Jāatsakās no ierāvējkapitālisma

Autors: Ģirts Rungainis, AS IBS Prudentia partneris @ 05.01.2009

Turklāt valsts prioritāri nenovirzīja pieejamos līdzekļus augstu vērtību pievienojošajās nozarēs, neveidoja sabalansētu budžetu un uzkrājumus augsta kopprodukta pieauguma apstākļos, neizveidoja efektīvu valsts pārvaldi.

Lielās nodokļu izmaiņas, iespējams, darbojas viena īstermiņa budžeta sabalansēšanas mērķa labā, lai varētu saņemt starptautisko finanšu institūciju, Eiropas Savienības un Skandināvijas valstu atbalstu, un šī drudžainā rosība iestājās brīdī, kad valsts ar lielu aizturi atskārta, ka realitāte ir bēdīga. Šobrīd ir ļoti skaidri redzams, ka mūsu valstī ir izveidojusies pārvaldes sistēma, kuru mēs nevaram atļauties un kura darbojas savās īstermiņa, nevis valsts iedzīvotāju ilgtermiņa interesēs.

Latvijas problēma ir ekonomikas struktūra un demogrāfija. Valstis kļūst bagātas industrializācijas un eksporta pieauguma dēļ. Divdesmitajā gadsimtā mēs divreiz piedzīvojām industrializāciju un trīsreiz deindustrializāciju. Līdz 1913. gadam – industrializācija; 1914.–1920. gads – tautsaimniecības graušana, rūpnīcu, speciālistu, darbaspēka izvešana, zudumi; 1921.–1940. gads – atjaunotne, industrijas un lauksaimniecības attīstība; 1940.–1945. gads – deindustrializācija, depopulācija, infrastruktūras sagraušana; 1945.–1985. gads – padomju industrijas attīstība, migrācija, 1985.–2000. gads – padomju industrijas sagrāve, darbaspēka un speciālistu izbraukšana.

Kopš neatkarības atgūšanas (un īpaši kopš 1998.–1999. gada krīzes beigām) ar iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā nenovēršamību un atbalstu, ko saņēmām no Rietumiem, un līdzekļiem, kas „bēga” no Austrumiem, ekonomika ir attīstījusies, arī rūpniecības un lauksaimniecības kritums ir apstājies un piedzīvojis pat zināmu attīstību. Palīdzēja vēl vairāki faktori – attīstītais banku sektors kā rezultāts agrīnās Latvijas Bankas vadības pārprastajiem brīvā tirgus principiem un skandināvu ekspansija vēlmē atspiest tālāk Krievijas ietekmi un palielināt savu klātbūtni pirms vāciešu atgriešanās.

Tomēr izglītības un zinātnes atstāšana pabērna lomā un acīmredzama neizpratne par sabalansētu un ilgtspējīgu valsts attīstību nav devušas optimālu rezultātu.

Manuprāt, pie vainas ir vairāki subjektīvi faktori, neiztikt arī bez personību ietekmes.

Latvijas teritorijā pēc 1991. gada palika padomju infrastruktūras elementi, kas nesa naudas plūsmu bez īpašas piepūles un ar elementāriem uzlabojumiem, un tas, savukārt, novirzīja spēkus Krievijas tipa cīņai par viegli pelnošo resursu sadali un pārdali. Cīņai par labāko starta pozīciju pirmatnējā kapitāla uzkrāšanā, nevis par visiem labāku vietu un apstākļiem biznesa veikšanai. Attiecīgi valsts politiskā sistēma un valsts pārvalde, kā arī tiesu un tiesībsargājošā sistēma, ātri izdarījusi pareizo izvēli – uz Rietumiem, veidojās un tika veidota kā instruments sakārtotai sadalei un pārdalei un to rezultātu aizsardzībai. Tas viss mūs aizveda pa partejiski-čekistiski-oligarhisko ceļu, kas tik pazīstamā veidā šodien attīstās Krievijā.

Tādējādi ir izveidojies ierāvējkapitālisms, kurā galvenais biznesa modelis ir monopolistiski uzsēsties naudas plūsmai un ņemt skaidu – komisiju, valsts aktīvu pievākšana un sekojoša valsts naudas plūsmu apsaimniekošana un privatizācija. Nesaprotot, ka te nav daudz, ko dalīt, – ir jārada! Tāpēc arī patiesa uzņēmējdarbības vides uzlabošana un veicināšana, ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana Latvijā nav bijusi prioritāte. Nodarboties ar uzņēmējdarbību un ražošanu izdevīgāk ir kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā, kur vieglāk būt arī konkurētspējīgam. Savukārt mūsu valsts uzblīda.

Pirmais nosacījums krīzes pārvarēšanai un izdevumu samazināšanai ir valsts pārvaldes drastiska samazināšana: cilvēku skaitu – gandrīz uz pusi, atalgojumu – vismaz par 5% mazāku nekā privātajā sektorā, kas daudzviet būtu samazinājums vairākos desmitos procentu. Valsts sektoram ir jāuzņemas daļa atbildības, ka tas strauji cēla darbaspēka izmaksas, nepamatoti palielinot savu atalgojumu.

Paradokss ir tāds, ka valsts sektorā atsevišķās vietās atalgojums ir ne tikai sasniedzis, bet arī pārsniedzis attiecīgos analogus bagātajās ārvalstīs. Savukārt ierēdņi nevis koncentrējas darbam, bet turpina meklēt papildus izdevīgumu.

Kas konkrēti valstij būtu jādara?

Mūsu ekonomikas nākotne ir preces un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Ja koncentrēsimies uz starptautiski konkurētspējīgu vērtību radīšanu, tad nebūs tik daudz jāmokās ar to, kā pārdot jau izgatavoto. Valstij ar akcentiem noteiktos virzienos vispirms jāveicina tieši jaunas vērtības radīšana, nevis tikai jābalsta jau radītais. Kaut, protams, īstermiņā bez tā neiztikt, tomēr ilgtermiņa pieaugumam ar pašreizējo pieeju būs daudz par maz.

No valsts budžeta būs jāpiešķir lieli līdzekļi (uzsveru – līdzfinansējumam jābūt samērojamam), lai veicinātu eksportējamu preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Atšķirībā no konkurentvalstīm Latvija bieži ne tikai kautrējas izmantot visas iespējas eksporta veicināšanai, bet arī dažkārt bremzē tos, kuri šeit grib ražot, lai eksportētu. Likumi un noteikumi ir tik vispārīgi, ka ļauj ierēdņiem brīvi traktēt atbalsta piešķiršanu eksportētājam, nosakot, piemēram, ka izgudrojumiem jābūt patentētiem Latvijā. Eksporta attīstībai joprojām pamanāmies radīt traucēkļus, kuri likumdevējiem jānovērš.

Patiesībā galvenajam kritērijam naudas un eksporta garantiju piešķiršanai vajadzētu būt tādu eksportējamu preču un pakalpojumu virzībai, kam ir augsta pievienotā vērtība. Nauda piešķirama ne tikai pētniecībai un attīstībai, bet arī novecojušu iekārtu nomaiņai u. tml. lietām. Pēc tam valsts var atlaist lielu daļu parāda veiksmīgi realizētiem projektiem, tas tikai stimulēs tālāku uzņēmumu attīstību, un savus nosacītos tiešos zaudējumus valsts ar uzviju kompensēs saņemtajos nodokļos.

Iepriekšminētajiem soļiem finansējums jāatlicina ne vien samazinot valsts iestāžu izdevumus, bet arī no saņemtajiem aizdevumiem un citiem valsts budžeta (nu jau, tiesa, visai niecīgajiem) ienākumiem. Vairs nedrīkstam apēst tik lielu daļu no tā, ko ieņemam.

Lietderīgumu un efektivitāti valsts izmaksām

Cerams, ka līdztekus valsts iestāžu izdevumu krietnai samazināšanai tiks izvērtēta valsts budžeta programmu lietderība. Valsts kontrole, protams, būs noderīga arī citās darba grupās, tomēr tieši budžeta programmu pārvērtēšana būtu prioritārs uzdevums Valsts kontrolei, tur jāveido starpnozaru speciālistu darba grupa. Savukārt tās darba rezultātu tūlītēju izpildi jānodrošina darba grupai premjerministra vadībā. Šo lietu politiski nenomuļļājot, pāris mēnešus nāksies saspringt, lai noteiktu skaidru virzību. Ierobežoto laika nogriežņu faktoru kā argumentu tagad ar zināmu baudu izmantos visi.

Varas iestādēm nepieciešams funkciju efektivitātes audits. Arī šis process jāvada Valsts kontrolei, piesaistot vairākus neatkarīgus starptautiskus auditorus. Un darba organizācijā jābūt tādam pašam turpinājumam, kāds minēts iepriekšējā rindkopā.

Šo darbu veikšanai valstij ir trīs mēneši. Citādi un šā vai tā ar laiku tomēr nāksies likvidēt samaksu valsts pilnvarniekiem uzņēmumu un kapitālsabiedrību padomēs un valdēs. Viņu vietā būs jānorīko atbildīgo valsts iestāžu darbinieki, uzdodot to viņiem kā regulāru darba pienākumu. Prognozēju, ka agrāk vai vēlāk tas notiks.

Vienkāršot īpašu atbalstu mazajiem

Uz ielām un darba biržās notiekošais liecina, ka nelieliem uzņēmumiem jānosaka īpašs atbalsts. Jāveicina iedzīvotāju nodarbinātība mazos uzņēmumos, preču un pakalpojumu apgrozība. Bez iztikas līdzekļiem paliekošajiem cilvēkiem jādod iespējas palīdzēt pašiem sev.

Pirmkārt, valstij jāpaplašina atbalsts komercdarbības sākšanai, un te nav runa tikai par kredītgarantijām. Valstij jānozīmē konsultanti, tiem jāpalīdz izvērtēt uzņēmēju iecerēto darbību priekšrocības un kritiskos faktorus, kā arī nokārtot formalitātes.

Otrkārt, nodokļiem jākļūst vienkāršākiem. Nelielai uzņēmējdarbībai jāievieš fiksētas PVN un UIN likmes. Te ir runa par uzņēmumiem, kuros, piemēram, strādātu pats īpašnieks vai ģimene, uz rokas mēnesī nopelnot apmēram 1000 latu, un viens vai divi palīgstrādnieki. Nodokļu maksājuma lielumu jāsaista ar darbības nozari – nozarēs ar lielāku preču un pakalpojumu īpatsvaru izmaksās tam jābūt mazākam; tur, kur darba samaksas īpatsvars izmaksās ir lielāks, – arī maksājums būtu lielāks. Šādiem uzņēmumiem tas krietni samazinātu administratīvo un nodokļu nastu, ļautu uzņēmējiem ietaupīt laiku un izdevumus nodokļu speciālistiem, aprēķiniem, grāmatošanai un VID atskaišu gatavošanai.

Te jau nav runas tikai par to, ka VID atbrīvotos resursi lielāku uzņēmumu pārbaudēm, izlietojot darba laiku daudz lietderīgāk. Pats svarīgākais – uzņēmējam daudz vieglāk būtu aprēķināt, cik izdevīgs ir katrs viņa darījums. Padomāsim par piemēru, kad pilsētā tālu no lielveikala vai veikaliņam laukos, kurš iekārtots savās mājās, jāiepērk preces. Šo maksājumu pieeju varētu piedāvāt kā izvēles iespēju un noteikt: visiem īpašniekiem jābūt privātpersonām un jāstrādā uzņēmumā, turklāt īpašniekiem nedrīkst piederēt kapitāla daļas un akcijas citos uzņēmumos. Pašlaik mazajiem jāpalīdz konkurēt, jāveicina nodarbinātība un lētāku preču un pakalpojumu plaša pieejamība. Nešaubos, ka ar vienkāršāku nodokļu sistēmu nodokļu ieņēmumi valstij pat pieaugtu.

Kontekstā ļoti svarīgi ir lauksaimnieki. Lauksaimniecisko produktu eksports ir veicināms gan nepārstrādātā, gan pārstrādātā veidā. Visbeidzot – ja prioritāri neparūpēsimies par vietējās pārtikas patēriņa pieaugumu tepat, pie mums, imports, kurš arvien vairāk draud „apēst” mūsu pašu ražojumus, nemazināsies.

Tam visam, protams, vajadzēja pievērsties jau „vakar”, tomēr, aizraujoties ar taupīšanu, nedrīkstam aizmirst par tērēšanu. Piekrītu, ka vajadzīgs plāns un pretī katram punktam monetāri vai citādi skaitliski mērāmi rezultāti. „Pieņemot mērus”, atcerēsimies, ka runa nav tikai par resursiem, bet arī par spējām un izglītību. Atbalsts tagad vairāk nepieciešams izglītības, nevis resursu mikroekonomikai.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: