Kā jūtas Latvijas bankas un banku sistēma?

Autors: Ģirts Rungainis, AS IBS Prudentia partneris @ 01.02.2009

Zināms apzināšanas process notiek gan Latvijas ekonomikā kopumā, gan tās banku sektorā, kas ir ne vien svarīga tautsaimniecības nozare, bet arī būtiska normālas ekonomikas funkcionēšanas nodrošinātāja.

Mūs visus interesē šādi jautājumi. 1. Vai banku sistēma ir nostabilizējusies pēc vētrainajiem notikumiem pagājušā gada beigās un varam būt droši, ka nav sagaidāmi tālāki satricinājumi? 2. Kas notiks ar esošo kredītportfeli, vai un cik lielas būs kredītņēmēju – privātpersonu un uzņēmumu – problēmas, kā tās tiks risinātas, kādu iespaidu atstās uz aizņēmējiem, ekonomiku kopumā un pašām bankām? 3. Vai un kad atjaunosies kreditēšana, kas nepieciešama konkurētspējas nodrošināšanai, ES fondu apguvei, lai apturētu ekonomikas lejupslīdi un veicinātu tās atlabšanu?

Jautājumu vairāk nekā atbilžu

Atbilde uz pirmo jautājumu ir – nē, Latvijas banku sistēma nav atguvusi stabilitāti, un turbulence turpināsies. Tai ir vairāki avoti. Vairākas vidēja lieluma komercbankas, kas nepieder Rietumu finanšu institūcijām, atrodas stresa situācijā, jo tuvākā gada laikā tām jāatmaksā sindicētie kredīti vai lieli noguldījumi, tās iespaido arī likviditātes pasliktināšanās rezidentu un nerezidentu līdzekļu aizplūšanas dēļ. Tāpēc iespējama ir šo banku vēršanās pie valsts pēc palīdzības vai pat maksātnespēja.

Parex bankas liktenis vēl joprojām ir neskaidrs. Šo banku kā atsevišķu institūciju nav iespējams pārdot ne tuvākā gada laikā, ne, visticamāk, arī turpmākajos divos vai trīs. Vai šī banka atgūs uzticību? Kādā veidā un formā tā turpinās eksistenci, vai tiks sadalīta divās – labajā un sliktajā bankā, vai tiks apvienota ar LHZB? Cik tiks samaksāts sindikāta bankām, kāda būs nerezidenta klientu reakcija Parex bankā un arī citās, cik tas izmaksās valstij naudas resursos un zaudējumos? Skaidru atbilžu nav.

Pieaugošais slikto kredītu vilnis un vērtspapīru ātrās likvidācijas vērtības zaudējumi likviditātes samazināšanās dēļ radīs zaudējumus, kas, savukārt, samazinās banku sistēmas kapitalizāciju. Un, lai gan ārvalstu banku meitas un filiāles šo problēmu viegli atrisinās, kā ar rekapitalizāciju tiks galā daudzas no pārējām bankām, ir liels jautājums.

Mans novēlējums un cerība ir, ka viss atrisināsies vislabākajā veidā. Tomēr, visticamāk, tik gludi neies, un mēs vēl pieredzēsim tālākas negaidītas banku apvienošanas un izbeigšanās. Izskatās, ka šajā krīze izšķiroši ir tas, cik ļoti bankas ir tuvas ar saviem klientiem. Bankas, kas apkalpo labi pazīstamus nerezidentus un citus ar tiem un dibinātājiem saistītus klientus pasīvu pusē un kas nav nelikvīdas aktīvu pusē, no pārāk lielas iesaistes lokālajā ilgtermiņa finansēšanā vai investīcijām eksotiskos lielvalstu vērtspapīros naudas plūsmas ziņā spēj pārlaist krīzi veiksmīgi. Parex banka bija kļuvusi pārāk liela un pārāk integrēta Latvijas ekonomikā likvīdam nerezidentu apkalpotājam un aizrāvusies konkurencē ar lielajām, mūsdienīgajām un efektīvajām vietējām bankām, kurām vēl papildus ir pieejams skandināvu un Vakareiropas kapitāls. Lepnība, kā zināms, ir grēks, un par to nākas maksāt.

2,5 miljardi latu mīnusos

90. gadu sākuma nekustamā īpašuma un banku krīzē Skandināvijā nestrādājošo – „slikto” – kredītu īpatsvars sistēmā Zviedrijā sasniedza 18% no visiem kredītiem, un uzkrājumi šiem sliktajiem kredītiem trijos gados kumulatīvi 16%. Vai ir pamats uzskatīt, ka Latvijā situācija varētu būt labāka? Manuprāt, nē.
Ir rinda apsvērumu, kas liecina, ka situācija var būt sliktāka: piemēram, vidējais rādītājs vairākām banku krīzēm dažādās ekonomikās sliktajiem kredītiem ir 30%, un Latvijas ekonomika nav tik labi attīstīta, sabalansēta un konkurētspējīga, ar neatkarīgu valūtu kā iepriekš minētā Zviedrija. Pagaidām nesabiezināsim krāsas un būsim relatīvi optimisti – pieņemsim banku zaudējumus no kredītiem 15% apmērā, kas nozīmē – kopumā 2,5 miljardi latu trīs līdz četru gadu laikā. Kredītu zaudējumi būs paaugstinātā līmenī tikmēr, kamēr turpināsies ekonomikas, nekustamā īpašuma lejupslīde un ar to saistītās strukturālās izmaiņas – konkurēt nespējīgo uzņēmumu un biznesa veidu likvidēšanās un darbaspēka pāreja vai nu jaunā kvalitātē, vai zemākā patēriņa līmenī.

Un šobrīd šķiet – stabilizāciju varam gaidīt 2011. gadā, attiecīgi bankām mīnusos būs jānoraksta 2,5 miljardi latu no savas peļņas šajā periodā. Par reprezentatīvu uzskatu 2005. gadu pirms burbuļa – peļņas līmenis sistēmā bija 200 miljonu latu, tātad četri gadi bez peļņas un vēl 1,7 miljardi latu mīnusā, kas ir diezgan precīza sistēmas kapitalizācija 2008. gada sākumā. Šajā četru gadu periodā šis kapitāls arī būs jāatjauno. Nav šaubu, ka rietumvalstu banku meitas un filiāles to izdarīs viegli un automātiski, dažos gadījumos pat salīdzinoši neredzami pārvietojot problēmas uz citām bilancēm, bet valsts, privātajām un austrumvalstu bankām tas nenāks tik viegli un būs dažādu peripetiju un spazmu avots.

Sāpēs visiem

Kodīs bankām, bet sāpēs mums visiem, jo tādi norakstījumi nozīmē slikto kredītu apjomu ap 30%, kas, savukārt, būs sāpīgs un mūsu likumdošanas dēļ (ar saistību nebeigšanos pēc ķīlu realizācijas vai pārņemšanas) arī ilgs process, kas pilnībā uzsūksies pēc gadiem 5–7.

Sāpīgs ne tikai uzņēmumiem – uzņēmējiem un privātpersonām, kas nespēj un nespēs maksāt kredītus par vērtību zaudējušiem aktīviem un neīstenojamiem biznesa plāniem, bet arī visiem pārējiem ekonomikā, jo šī uzņēmumu un privātpersonu pirktspējas destrukcija smagi gulsies uz visiem kā tālāks iekšzemes pieprasījuma samazinājums ilgākā laika periodā; samazinās ienākumus budžetā nesamaksāto ienākuma, apgrozījuma, sociālā nodokļa veidā un palielinās izdevumus bezdarbnieku pabalstu un citu sociālo izmaksu veidā, kas būs lielākā mērā jāfinansē pārējiem; sadārdzinās banku pakalpojumus un kredītus un samazinās pēdējo pieejamību.

Kopumā var sagaidīt kredītu saraušanos vismaz 20–30% apmērā, ko veidos zaudētie kredīti un kredītu samazinājums. Tas attieksies ne tikai uz uzņēmumiem un uzņēmējiem grūtībās. Nepieciešamība pēc līdzekļiem bankām nozīmē, ka līdzekļus nāksies atdot tiem, kas to var atļauties, jo no tiem, kas to nevar, ir grūti vai pat neiespējami ko paņemt. Tātad saprātīgs pieņēmums būtu, ka arī labam eksporta, tranzīta vai augstu tehnoloģiju augošam uzņēmumam ir jārēķinās ar līniju apcirpšanu, kredītu atsaukšanu, maksājot augstāku cenu un nespējot iegūt elementārus līzinga, tirdzniecības un ES fondu apguves finansējumus.
Peļķē esam. Bet nobeigums uz gaišākas nots – banku sistēma tomēr ir mūsu bagātība, un tās nosargāšana ilgtermiņā ir svarīga, lai ātrāk tiktu uz kājām, tikko tas būs iespējams. Jo nerezidentu līdzekļu pieejamība un banku skaits un daudzveidība ir mūsu eksporta prece un kadru kalve no vienas puses un dod lielāku konkurenci un izvēli klientiem no otras. Turpmāk vairāk jādomā, kā šos līdzekļus saprātīgi apgūt, lai iztiktu bez lielām sāpēm.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: