Lauris Liepa par negaidīto krīzi un pacietīgo latvieti

Autors: Lauris Liepa @ 01.03.2010

 

 

 

 

 

 

Vai tas palīdzējis tikt vaļā no parazītiem, vai zeme ir gatava jaunam darba cēlienam? Krīzes postošos un labvēlīgos impulsus ekonomikā un sabiedriskajā telpā pilnvērtīgi varēsim aplēst tikai cikla noslēgumā. Tomēr jau šobrīd ir izdarāmi vairāki svarīgi secinājumi. 

 

Kā mūs pārsteidza krīze, un ko no tā mācīties

Vai varējām paredzēt tādu septiņu trekno gadu noslēgumu? Premjera Kalvīša neaizmirstamā atsauce uz Jāzepa sapni 2005. gada Jaungada uzrunā iedvesmoja ne tikai satīriķus interneta telpā. Vairāki akadēmiskās un biznesa jomas pārstāvji nepaguruši atgādināja, ka pēc straujā kāpiena sekos dziļš vēliens. Viskrāšņākais gaidāmo nepatikšanu salīdzinājums izpaudās kā brīdinājums par paģiru neizbēgamību pēc ballītes. 

Liela sabiedrības daļa to sajuta intuitīvi. 2007. gadā joprojām visnotaļ labvēlīgos ekonomiskos apstākļos sabiedrības neapmierinātība ar eliti kulminēja lietainās vasaras un rudens sapulcēs pie Saeimas nama. Lietussargu revolūcijas iespaidā premjera krēslā iesēdās Ivars Godmanis, kurš starplaikā pēc iepriekšējās valdīšanas bija iepazinies ar bankas darbību praksē un nenobijās iesaistīties ekonomisko procesu regulēšanā. 

2008. gada vasarā, valdībai beidzot iejaucoties hipotekāro kredītu tirgū, nekustamā īpašuma cenu straujā augšupeja apstājās pie samērā nevainīgas atzīmes: bankā pieprasītā aizdevuma (īpašuma cenas) atbilstības aizņēmēja spējai atmaksāt parādu no legālajiem ienākumiem. Nekustamā īpašuma tirgū iestājās klusais posms. Korporatīvie darījumi joprojām aktīvi turpinājās. Cerot, ka iestājies tirgus regulatoru un politiķu tik bieži piesauktais lēnās piezemēšanās brīdis, mēs noteikti nevarējām tieši prognozēt datumu, kurā visu banku kases lodziņi aizvērsies un pilsētas advokātu birojos sagatavotie pārņemšanas un apvienošanās darījumi negaidīti apstāsies. 

Tas izrādījās 2008. gada 15. septembris. Šajā dienā starptautiskā finanšu grupas holdinga sabiedrība Lehman Brothers iesniedza tiesiskās aizsardzības procesa pieteikumu ASV bankrota tiesā (holdinga aktīvu kopējā vērtība $ 639 miljardi, atmaksājamie aizdevumi $ 613 miljardi, parādi obligāciju turētājiem $ 155 miljardi). Šis bija pirmais gadījums, kad ASV regulators atteicās piemērot glābšanas plānu finanšu tirgus dalībniekam, kas ietilpa visaugstākajā kategorijā (Too Big to Fail). Lehman Brothers kļuva par apjomīgāko bankrotu ASV vēsturē. Mirstošā giganta tiešā ekspozīcija Latvijas tirgū nebija pārāk liela, tomēr netiešā ietekme kļuva postoša. Pilnībā iesala starpbanku aizdevumi, it īpaši sindicētie (vairāku banku apvienības kopīgi izsniegtie) nenodrošinātie starpbanku aizdevumi, pie kuriem Latvijas banku tirgus bija paspējis pierast kopš 90. gadu vidus. 

Vienu no pirmajiem sindicētajiem kredītiem neilgi pēc Bankas Baltija (un 3 citu pirmā desmitnieka pēc aktīvu apjoma Latvijas komercbanku) kraha saņēma Rīgas Komercbanka. 1998. gada Krievijas finanšu tirgus krīzes ietekmē banka bija spiesta pieteikt maksātnespēju, jo tās sarukušie aktīvi nebija pietiekami, lai pildītu saistības pret kreditoriem, tostarp diviem ārvalstu banku sindikātiem. Maksātnespējīgo Rīgas Komercbanku Latvijas Banka ar valdības un Saeimas atbalstu izglāba sarežģītā vairāku gadu projektā. Desmit gadus vēlāk valdība kopīgi ar finanšu tirgus regulatoru izpildīja glābšanas operāciju Parex bankai. Abus gadījumus vieno Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas līdzdalība. Tomēr Rīgas Komercbankas atjaunošanā aktīvi piedalījās banku sindikāti. Desmit gadus vēlāk glābšanas nasta jāiznes Latvijas valstij. 

Paraugoties uz pavisam neseno pagātni, pirmā, pati sāpīgākā būtu atziņa, ka, neskatoties uz politiķu citādo redzējumu, ekonomiskiem procesiem piemīt cikliska dinamika. Intuitīvi nojaušama dabiska lietu kārtība, ka pēc mūsu straujās augšupejas būs nevis piebremzēta izaugsme vai stagnācija, bet gan strauja lejupslīde. Neapšaubāmi – krīzi ietekmēja procesi pasaules finanšu tirgū. Tomēr pārskatot Latvijas IKP pieauguma un krituma dinamiku salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm Baltijā un īpaši ar Poliju, jāsecina, ka Latvijas visstraujākajai augšupejai bijis visdramatiskākais kritums. 

Kāpēc to nepamanījām vai nesapratām? Visvieglāk ir vainot politiķus, kuri ignorēja vairākkārtējus brīdinājumus un nepārprotamus signālus. Tomēr, ja metam akmeni kļūmīga pravieša virzienā, vispirms novērtēsim katrs savu bilanci. Vai esam starp tiem, kuru uzņēmums vai ģimene bija gatavi krīzei, vai izdarījām visu, par spīti likumdevēja un pārvaldes pasivitātei? 

 

Gadu mijas optimisms un zaļie asni

Janvāra beigās ekonomikas vērotāji atzina, ka Lielbritānijā redzamas ekonomikas atlabšanas pazīmes (IKP pieaugums 2009. gada pēdējā ceturksnī) un tā pievienojusies ASV un tām Rietumeiropas valstīm, kas rāpjas ārā no krīzes. Arī Latvijas statistiķi steidz mūs iepriecināt. Pagājušā gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar trešo ceturksni Latvijas IKP palielinājies par 2,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes veiktais IKP ātrais novērtējums. Nodarbinātības valsts aģentūra prognozē, ka bezdarba līmenis Latvijā turpinās augt līdz gada vidum (februāra sākumā tas vidēji valstī bija 16,6%), taču pieaugums būs mazāks nekā aizvadītajā gadā. 

Tie, protams, vēl nav zaļie asni, kas norādītu uz drošu gadalaika maiņu. Ja cerīgie izaugsmes apliecinājumi būs noturīgi, tad Latvijā varētu nostiprināties tas optimisms, kāds uzvējoja gadu mijā. 

Un būtu laiks pāriet no izdzīvošanas pie jauncelsmes. Ja pieņēmums, ka esam krīzes izejas fāzē, atbilst realitātei, tad, atskatoties uz pēdējo divu gadu pārbaudījumiem un mūsu rīcību krīzē, jāsecina, ka pārbaudījumu laiks bijis pārāk īss, lai mēs, pat izdarot nopietnus secinājumus, spētu piemērot nozīmīgas nepieciešamās pārmaiņas. 

Nav šaubu, ka ar XX gadsimta svaigo vēsturisko pieredzi, nemaz nepieminot simtgadīgo tranzītzonas ģenētisko mantojumu, spējam ciešāk savilkt jostas un tērēt mazāk. Kas nespēj, neizbēgami nolemts iznīcībai, jo nekad neviens nams, neviena valsts nevar pastāvēt, nesamērojot izdevumus ar reālajiem ienākumiem. Ilgtermiņā. Tomēr ar jostu savilkšanu mēs šodien vairs nevaram sekmīgi konkurēt, tāpēc daudzi jostas savilkušie tautieši izmanto viena virziena aviobiļetes, lai savas spējas liktu lietā saimnieciskajai darbībai labvēlīgākā vidē. Tāpēc skumji, ka nepaguvām izmantot krīzes laika lielisko iespēju optimāli strukturēt valsts pārvaldi un sniegt pareizos stimulus tautsaimniecībai. Stimulus nodokļu politikas, valsts atbalsta, privatizācijas stratēģijas un publiskās – privātās sadarbības modeļu veidā. 

Pat ja nevaram šobrīd piemērot nevienu no klasiskajiem uzņēmējdarbību veicinošiem mehānismiem, uz ko neapguris katrā numurā aicina Kapitāls, neviens (pat ne mūsu bargie starptautiskie aizdevēji) neliedz izstrādāt Latvijas nākamās dekādes stratēģiju, kurā mēs precīzi aprakstām soļus, ko spersim nākamajā dienā. Būtu pavisam nožēlojami, ja eiro gaidās mēs atgrieztos pie vieglās peļņas paņēmieniem, kas mūs nodzina valsts tautsaimniecības dziļākajā pagrimumā. Krīzes laikā secinājām, ka valsts pārvalde šādu plānu, stratēģiju neizstrādās. Tātad tas jādara sabiedriskās iniciatīvas grupām.

 

Tālākais ceļš

Vispirms jāapzinās Latvijas nelielā un integrētā tirgus atkarība no globālajiem procesiem. Latvija kopš 2004. gada maija ir vienotā Eiropas finanšu un kapitāla tirgus sastāvdaļa. Mēs gan iegūstam, kad pasaules un Eiropas tirgos ir augšupeja, gan arī krītam kopā ar tiem. 

Vēl priekšā Grieķijas faktors – valsts parāda apjoms tur simtkārt apjomīgāks nekā Latvijā un iedzīvotāju gatavība savilkt jostas pēdējās desmitgadēs vēl nav pārbaudīta. Grieķijas ierēdņi jau sākuši streikus, iebilstot pret algu nepalielināšanu (autora izcēlums). Tomēr Grieķijā ir attīstīts preču (lauksaimniecības) un pakalpojumu (tūrisma) eksporta tirgus, augsts sabiedrības respekts pret izglītību un attīstīta tiesu sistēma. 

Latvijas izglītības sistēma prasa atsevišķu komentāru, tomēr svarīgi atzīt, ka arī augstākās izglītības jomā palaidām garām augstskolu konsolidācijas iespēju. Šobrīd redzamais krīzes vienīgais upuris ir slēgtā Policijas akadēmija. Tomēr lielais augstskolu skaits un nepietiekamais finansējums var novest pie Lehman Brothers līdzīga stāsta Latvijas augstākajā izglītībā. Ilgstoši slēptas sistēmiskas kļūmes atklāsies brīdī, kad konstruktīvs glābiņš jau var būt novēlots. 

Janvārī LU pētnieku publicētajā Pārskatā par tautas attīstību (http://www.szf.lu.lv/lat/fakultate/aktualitates/parskats-par-tautas-attistibu-20082009-atbildigums) konstatēta paradoksāla Latvijas sabiedrības īpašība. Cilvēki uzskata, ka valstij ir jānodrošina un jāgarantē to dzīve, tomēr paši nav gatavi darboties valsts attīstībai un tā īsti valstij neuzticas. Šāda attieksme tipiska posttotalitārā iekārtā, kur pilsoņi joprojām pieraduši pie valsts visaptverošās uzmanības un apgādības. 

Ja varam jau šobrīd saskatīt kādu pozitīvu krīzes iespaidu, visnoteiktāk tas izpaužas cilvēku attieksmē pret valsti un pārvaldi. Pārliecība, ka valsts parūpēsies, parādīs pareizo ceļu, ir pilnībā pagaisusi. Ir skaidrs, ka arī valsts priekšstāvji var kļūdīties. Cilvēks var paļauties tikai uz savu patstāvīgo vērtējumu un savām spējām. Ar šādu atziņu tagad svarīgi nepazaudēt saikni ar sabiedrību un valsti, jo vienatnē, kā to pierādīja Aristotelis, mēs nevaram pastāvēt. Vai joprojām esam gatavi pildīt savus pienākumus pret valsti?

 

* Lauris Liepa ir zvērināts advokāts, advokātu biroja Liepa, Skopiņa / Borenius partneris, Kapitāla redkolēģijas loceklis

 

 

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: