Māris Zanders. Idejas un to izpildījums: plaisa saglabājas

Autors: Māris Zanders @ 28.06.2010

Nomaksāsi valstij prasīto, sataisīsies gulēt mierīgi, bet atnāks nākamā pārbaude – tā, dārgais, paslēpto esat deklarējis, sodu samaksājis, šajā ziņā mums pret jums vairs nav pretenziju, bet tagad mums ir nākamais jautājums: no kurienes jums tie nedeklarētie ienākumi vispār radās? Tā jau esot gadījies Krievijā – pilsoņi „amnestējušies” un „dabūjuši uz galvas” citas pārbaudes.
Uz manu vārgo pīkstienu, ka Latvija tomēr nav Krievija, sarunu biedri atcērt, ka es nezinot, kā strādā VID. Nē, viņi labāk pagaidīs – ja pieķers, neko darīt, ja nepieķers... Te gan jāpiezīmē, ka šī uzticības krīze izpaužas ne tikai valsts – uzņēmēju, bet arī pašu uzņēmēju vides iekšējās attiecībās. Rezultātā, piemēram, vajadzīgā diskusija par Latvijas enerģētiku (atjaunojamo energoresursu likumprojekta kontekstā) netiek tālāk par kašķēšanos pēc scenārija „kas aiz kura patiesībā stāv”.
„Ir labas idejas, bet tās netiek pietiekami izstrādātas vai arī tiek pakļautas politiskiem mērķiem.” Šim secinājumam laba ilustrācija ir vairāki no priekšlikumiem, ko izteikusi Par labu Latviju.
Piemēram, ideja par nodokļu atlaidēm par jaunradītām darbavietām. Kurš gan ir pret, tomēr – kur ir detalizēts izklāsts? Par jebkuru jaunu darbavietu? Pat ja tā ir maz apmaksāta un parazitējošā nozarē?
Savulaik šīs idejas pirmais izrunātājs Andris Šķēle bija konkrētāks kritēriju nosaukšanā, tomēr tad laikam secināja, ka konjunktūras ziņā pareizāk būs solīt visu visiem.
Labās idejas degradē arī tas, ka politisku motīvu dēļ (lai labāk skan!) tās tiek formulētas kā visu vai neko. Kurš gan no uzņēmējiem vai pašnodarbinātajiem (vai vispār loģiski domājošiem indivīdiem) noliegs, ka nodokļu maksāšana avansā ir ārkārtīgi smaga? Ņemot vērā ekonomisko situāciju, valstij noteikti jāmēģina līdzšinējo kārtību reformēt. Tomēr ir bezjēdzīgi pieprasīt avansa sistēmu mainīt teju vai tuvāko mēnešu laikā, jo tas ir neiespējami no valsts budžeta viedokļa. Līdzīgi ar citu tēmu – attiecībām ar starptautiskajiem aizdevējiem. Kā alternatīvs piedāvājums atkal skan kaut kas radikāls: privatizēsim valsts īpašumus, atdosim naudu un sūtīsim dillēs! Vai tad nevar iztikt bez šāda no viena grāvja otrā? Īsi sakot, kad ekonomiska tēma, ideja, priekšlikums tiek pakļauti priekšvēlēšanu lozungu loģikai, tad diskusija un virzība nenotiek.
„Lobisms – sasniegt mērķi par jebkuru cenu.” Klasisks piemērs aizvadītajā mēnesī – grozījumi fizisko personu maksātnespējas nosacījumos. Tātad mums ir ļaužu grupa, kuriem uzkārušies nekustamie īpašumi, no kuriem viņi vēlas maksimāli nesāpīgi tikt vaļā. Būsim ciniski – ir tikai normāli no lobisma viedokļa, ja šī grupa izmanto sabiedrībā populāru saukli neļausim bankām mūs turēt mūža verdzībā un, piesedzoties ar ierindas hipotekāro kredītu ņēmēju interesēm, cenšas sasniegt savu mērķi.
Tomēr nevajag taču šaut pār strīpu! Nu, labi – būtu panākuši, ka gan ģimenes, kas ņēmušas kredītu 100 000 eiro apmērā vienam mājoklim, gan cilvēks, kurš ņēmis 1 000 000 eiro kredītu 8 īpašumu iegādei, tiek vaļā no savām kredītsaistībām vienādi. Taisnīgi tas nav, bet nu... Tomēr – kādēļ gan šo atbrīvošanos padarīt tik ārkārtīgi sāpīgu bankām (2 gadus maksājam bankai teju vai minimālo algu un pēc tam – sveiki!), ka bankas satrakojas un turpmāk kredīti būs krietni dārgāki, kā arī sadārdzināsies jau izsniegtie. 
Daži simti ļaužu Latvijā iegūst, toties zaudē visa ekonomika. Iemesls: politiskais lobisms pie mums ir tik primitīvs, ka lobētājiem nav jācenšas mērķi panākt smalki, meklējot kompromisu – ja var nolobēt, cērtam ar cirvi.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: