Māris Zanders. Inovatīvā ekonomika – vārdi pareizi, darbi...?

Autors: Māris Zanders @ 27.05.2010

Publiskajā telpā (politiķu, uzņēmēju un žurnālistu izteikumos) iecienīts lietot noteiktus vārdus un to savienojumus – „Latvijas ekonomiku glābs eksports”, „mums nepieciešamas inovācijas”, „produkti ar augstu pievienoto vērtību”. Aizvadītajā mēnesī valdībā tika skatīts dokuments, kurā šie modīgie vārdi ņirb ik teikumā: Informatīvais ziņojums Par nepieciešamo atbalstu jaunu eksportspējīgu produktu radīšanai sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem.
Minētais ziņojums ir ne tikai noderīgs informācijas apkopojums, bet arī sniedz vairākas liecības par biznesa domāšanu Latvijā, tostarp – ne sevišķi glaimojošas.
Pirmais (kas gan nav jaunums): tāds kā mazohisms statistikas interpretācijā. Ziņojuma visnotaļ zinošie autori ar skumjām konstatē, ka 2009. gada pasaules ekonomikas foruma Globālās konkurētspējas indeksa reitingā Latvija ierindota 68. vietā no 131 valsts un krietni atpaliek no daudzām Eiropas valstīm (Lietuvai un Igaunijai attiecīgi 53. un 35.vieta). Tā – kaisām sev pelnus uz galvas.
Tomēr, ja paveramies, kas mūs tik ļoti ir pavilcis uz leju, redzam, ka skumja galvas šūpošana par Latvijas ekonomiku nav īsti pamatota, jo gremdē lietas, kas saistītas ar politiku, valsts pārvaldi, nevis uzņēmējiem. Ceļu kvalitāte – 85. vieta, sabiedrības uzticība politiķiem – 102. vieta u. c. Cits piemērs. Ziņojumā lasām, ka „kopumā Latvijā ir nopietnas problēmas ar uzņēmējdarbības attīstību: dramatiski zems uzņēmējdarbības motivācijas līmenis (aptaujas liecina, ka tikai 36% no iedzīvotājiem ir domājuši par nodarbošanos ar uzņēmējdarbību)”. Oi, oi! Varētu domāt, ka citās valstīs iedzīvotāji masveidā raujas dibināt firmas un kategoriski nevēlas būt darba ņēmēji... Un kā tad ar daudz dzirdēto tēzi, ka uzņēmēja talants vispār ir tikai nelielai populācijas daļai?
Otrais: izkritizējuši Latvijā dzīvojošos par uzņēmīguma trūkumu, ziņojuma autori ķeras pie dažādu valsts atbalsta instrumentu vērtējuma. Un te nu nepatīkamais secinājums ir, ka paši gaišie prāti nemaz tā negrib riskēt un gaida, ka viņu ģeniālās idejas finansēs valsts, nevis paši. Piemēram, neatmaksājamais atbalsts Biznesa inkubatoru programmas ietvaros – nekur nederot, ka atbalsts nepārsniedzot 20 000 latu uz vienu jaunveidojamo uzņēmumu. Negatīvi vērtējams esot arī tas, ka uzņēmumiem, kuri piedalās LHZB Starta programmas neatmaksājamā atbalsta un kredīta kombinācijā, projekts nedrīkstot pārsniegt 60 000 latu.
Saprotu, ka nav korekti atgādināt par šobrīd pasaulē populāriem produktiem, kas tapuši garāžās vai kopmītņu istabiņās, tomēr liekas, ka, ņemot vērā valsts rocību, jāņem par labu arī atbalsts pāris desmitu tūkstošu apmērā. (Turklāt gudrās galvas nonāk zināmās pretrunās: no vienas puses, tiek prasīts, lai valsts finansē lielākus projektus, no otras puses, dažas lappuses tālāk tiek kritizēti riska fondi, jo tie, lūk, esot ieinteresēti ieguldīt pēc iespējas lielākos projektos.) Citiem vārdiem sakot, ziņojumā (jāpiezīmē, ka starp tā autoriem ir arī uzņēmēji) mazliet jūtama nostāja: mēs zinām, kas ir inovācijas, mums ir idejas, naudu jāgādā pirmām kārtām valstij.
Tomēr jāatzīst, ka ziņojums parāda arī to, cik ļoti ekonomika ir saistīta ar izglītības un zinātnes politiku – citiem vārdiem sakot, ka ar Ekonomikas ministrijas pūliņiem vien būtu par maz pat situācijā, ja ministrijai būtu gana līdzekļu un kompetences.
Piemēram, kā problēma pamatoti tiek uzrādīta situācija, ka zinātne Latvijā ir ļoti sadrumstalota – valstī reģistrētas 133 zinātniskās institūcijas. Saprotams, ka situācijas labošanai ir nepieciešama arī citu ministriju piesaiste (ne tikai Izglītības un zinātnes, bet arī Tieslietu un Iekšlietu, jo kā problēma ir identificēta arī nepietiekama intelektuālā īpašuma aizsardzība).
Viens no ziņojuma autoru pārmetumiem/ierosinājumiem, kas atzīstami par, manuprāt, pamatotiem, ir, ka, augsto tehnoloģiju sektorā situācijai strauji mainoties, valsts savas atbalsta programmas (pat ja nepalielina) varētu vismaz darīt regulārākas un atvērtas iesniegumiem on-line režīmā.
Atgriežoties pie ziņojuma liecībām par mūsu uztveri un domāšanas veidu... Trešā: mēs joprojām esam ļoti nepacietīgi (iepriekšējos gados tas attiecās uz dzīves līmeņa uzlabošanas straujumu). Nu nebūs tā, ka, pat ja valsts palielinās finansiālos resursus, uzlabos tiesisko vidi utt., inovācijas ekonomikā plūdīs straumē jau nākamajā vai tuvākajos gados.
Sagadīšanās rezultātā aizvadītajā mēnesī viens no starptautiskā izdevuma The Economist tematiskajiem pielikumiem bija veltīts inovācijām t. s. emerging economies. Eksperti norāda, ka Indija, Ķīna un Brazīlija vairs nav lētā darbaspēka, izejvielas, starptautiskās darba dalīšanas ķēdes zemākie posmi. Nu šīs valstis, kā saka, pašas var pamācīt Rietumiem šo to inovatīvu labā nozīmē. Bet šī transformācija notikusi desmit divdesmit gados!
Interesanti arī, ka inovatīvais process šajos reģionos notiek, nevis mēģinot ielauzties sektoros, kur Rietumiem objektīvi ir tradīcijas un priekšrocības, bet izmantojot, ja tā var teikt, pašmāju nepilnības. Piemēram, dažu Āfrikas un Āzijas valstu panākumi, attīstot finansiālos pakalpojumus ar mobilo sakaru palīdzību, pirmkārt, izriet no banku sektora vājuma šajās valstīs. Turklāt The Economist norāda, ka emerging economies pierāda – inovācijas ir ne tikai jauni produkti, bet arī jauns darba, ražošanas procesa organizācijas veids (savulaik jau Japāna šādi pārsteidza ASV auto ražotājus). Citiem vārdiem, arī inovāciju jēdziena skandētājiem Latvijā varbūt derētu neiecentrēties uz mēģinājumiem pārsteigt pasauli ar kādu jaunu medikamentu vai datorprogrammu, bet, atvainojos par neveiklu kalambūru, domāt par inovācijām inovatīvi.

P. S. Augstu vērtējot inovāciju nozīmi ekonomikā, man tomēr šķiet, ka ne mazāk būtiski Latvijas biznesā būtu attīstīt arī modernu domāšanu, kas vērsta uz ilgtermiņu, nevis traukšanos pēc ātras peļņas, reputācijas novērtēšanu u. c.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: