Māris Zanders: jāsāk domāt par dzīvi pēc krīzes

Autors: Māris Zanders @ 30.04.2010

Ja piepildās prognozes un Eiropas Savienība atsaka eiro zonu pat Igaunijai, tad ir skaidrs, ka Latvijai pievienošanās nespīd. Nu labi – eiro neieviešana nav pasaules gals, bet tādā gadījumā – a) jāsāk domāt, kā dzīvosim ar latu, kā savu valūtu izmantosim par instrumentu nacionālajām ekonomiskajām interesēm; b) ja jau Māstrihtas kritēriji vairs nebūs tik aktuāli, jāsāk domāt, kā runāt ar aizdevējiem. Proti, viena lieta ir retoriski bubināt, ka Latvijai attiecībās ar aizdevējiem jāparāda stingrāka stāja, cita – precīzi definēt, ka, piemēram, mēs uzskatām par nepieciešamu kaut par 1% lielāku budžeta deficītu.
Protams, 20% bezdarba apstākļos sākt runāt par darbaspēka trūkumu var likties dīvaini, un tomēr... Jāņem vērā, ka liela daļa no aizbraukušajiem Latvijas darba tirgū neatgriezīsies (brauks ciemos, cels mājas vecumdienām, bet ne strādāt); daļa no pašreizējiem bezdarbniekiem diemžēl būs zaudējuši darba iemaņas, pieradumu un iestrēgs sociālo pabalstu līmenī; ja Latvijas ekonomika krīzi izmantos lietderīgi un mainīs savu struktūru uz ne tik parazitējošu un paviršu, tad var gadīties, ka uzņēmumi ar jauno orientāciju nemaz nevarēs pilnvērtīgi izmantot pašreizējo darba ņēmēju resursu, jo, kā saka, ja darbiniekam ir asinīs būt projektu menedžerim, konsultantam utt., pat izbaudījis bezdarba posmu, viņš šo ģenētisko kodu var saglabāt.
Plus demogrāfiskā situācija. Nebūt neuzskatu, ka iepriekš aprakstītās situācijas vienīgais risinājums ir kontrolēta darbaspēka imigrācija (lai gan ir nepieciešams šo politiski jutīgo tematu sākt apspriest – ko mēs gribam, kur ir mūsu sarkanās līnijas, kādi mehānismi). Pieļauju, ka ir arī citi modeļi – piemēram, nācija pieņem, ka tik mazs produktu ražojošo skaits nevar uzturēt tik lielu apkalpojošo sektoru, un tiek panākts konsenss, ka imigrantus neimportējam, toties rēķināmies, ka tad būs mazāk arī budžeta apmaksātu pedagogu, mediķu utt., ka būs vairāk jāpaļaujas uz sevi. Vai arī – jāpalielina nodokļi (kādas šausmas, vai ne?). Jebkurā gadījumā šis ir jautājums, par kuru bez histērijas jādiskutē publiskajā telpā – nesteidzoties, pamatīgi, bet jāsāk tagad.
Visbeidzot – kad runājam par strukturālajām reformām, tad ar to parasti saprotam iestāžu apvienošanu, likvidēšanu utt. Tas pareizi, bet krīzes periods ir labs laiks, lai paskatītos vēl šerpāk uz nacionālajai valstij it kā obligātiem atribūtiem. Kādos jautājumos mēs varam uzrunāt kooperācijai reģiona kaimiņus, un kaut kādas funkcijas deleģēt kopīgām institūcijām, vai mums vajag tieši 100 ļaužu Saeimu utt.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: