Māris Zanders. Necirst asti pa gabaliņam

Autors: Māris Zanders | Kapitāla galvenais redaktors @ 29.09.2009

Foto: LETA

- sākot ar sabiedriskā transporta dotāciju atcelšanu, beidzot ar dažādu sociālo pabalstu samazināšanu vai likvidāciju. Protams, pirmajā brīdī uzņēmēji – ja nodokļi netiek paaugstināti – atviegloti uzelpo, tomēr jau tuvākā perspektīvā pirktspējas kritums biznesu tomēr ietekmētu.

Otrs – līdztekus jau zināmajam kapitāla pieauguma, dividenžu nodoklim parādās tādi, par kuriem vēl pirms dažiem mēnešiem vismaz publiskajā telpā netika runāts. Proti, nodevas (vienreizējs nodoklis) sadzīves tehnikas pirkumiem, t. s. luksusa precēm, sociālā nodokļa palielināšana, iedzīvotāju ienākumu nodokļa grozīšana tā, lai no tā izdalītu īpašu veselības aprūpei novirzāmu maksājumu u. c.

Grūti spriest, kurš no šiem variantiem sliktāks. Turklāt tie skopie diskusiju fragmenti, kas saklausāmi no politiķiem un viņu formālajiem/neformālajiem padomdevējiem, liecina par zināmu sajukumu vai vismaz riskantu spēli.
 
Proti, tēze ir, ka pirktspēja tiek apzināti samazināta, lai šādi spiestu samazināt arī cenas precēm un pakalpojumiem un attiecīgi veicinātu deflāciju. Savukārt, kad cenas būs nodzītas, jebkura pirktspējas palielināšana (vēlams, tuvojoties Saeimas vēlēšanām) patērētājos radītu ekonomiskā komforta līmeņa uzlabošanos un, iespējams, dotu politiskas dividendes. Var jau tā darīt, tikai – kur garantija, ka uzņēmējiem objektīvi ir resursi un vēlēšanās iesaistīties šajā deflācijā?

Pretrunīgie signāli no valdību veidojošo partiju puses veicina arī neskaidrības citos jautājumos, Latvija ir apņēmusies uz laiku iesaldēt lielos būvprojektus un publiskās privātās partnerības projektus, tomēr vismaz pašvaldībās daudzi no tiem tiek virzīti uz priekšu, jo zināmā amatpersonu lokā saglabājas cerība, ka vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem var pārskatīt un mīkstināt. Lai nu tā būtu, tomēr – kas notiks ar uzņēmējiem, kuri šajos projektos tiek iesaistīti, ja tomēr izrādīsies, ka iesaldēšana ir obligāts nosacījums?

Konceptuāla stumdīšanās vērojama arī valsts pārvaldes reformā. No vienas puses – tiek deklarēta un daļēji arī īstenota pārvaldes skaitliska samazināšana, par ko uzņēmēji varētu tikai gavilēt. No otras puses, netiek samazināts pārvaldes funkciju skaits, tādējādi uzņēmējs kā kontrolējamais vai pārvaldes pakalpojumu ņēmējs saskaras ar ilgākiem termiņiem un sliktāku kvalitāti.

Visbeidzot – joprojām saglabājas neziņa par to, ko īsti nozīmē starptautiskajiem aizdevējiem apsolītais. Protokola (ar SVF) 34. punktā teikts, ka finanšu sektorā „mēs pilnveidosim plānu ārkārtas situācijās un krīzes vadības kapacitāti”. Vai drīkstētu uzzināt ko vairāk par šo plānu ārkārtas situācijām? Ko nozīmē 15. punkta 4. apakšpunktā teiktais, ka „mēs uz laiku ierobežosim valsts garantijas .. izņemot vienreizējas garantijas, kas pašlaik ir izsniegtas vai ieplānotas budžetā ar Hipotēku un zemes banku un Parex banku saistītām darbībām. Papildu garantijas tiks piešķirtas vienīgi banku restrukturizācijas pasākumiem ..”.

Vai tas nozīmē, ka daudz solītās papildu garantijas uzņēmumu eksportam un apgrozāmajiem līdzekļiem ir tukša runāšana?

24. punktā valdība apņemas nodrošināt, ka nākamgad izdevumi atalgojumam valsts pārvaldē „tiks uzturēti zem 7% no IKP”. Vai, lūdzu, nevarētu konkrētāk par šo „zem”, jo tas var būt gan 6,9% gan 4% no IKP? Šajā pašā punktā paredzēts, ka līdz nākamā gada 1. jūlijam tiks sagatavota pensiju reforma, kas tiks ieviesta no 2011. gada 1. janvāra. Kāds ir šīs reformas plānotais saturs? Ir dzirdēts par pensijas vecuma paaugstināšanu, tomēr laikam jau runa ir ne tikai par to, jo cenza paaugstināšanu nevar tā uzreiz sākt no 2011. gada. Pensiju reforma, atvainojos par banalitāti, ir ļoti nopietns jautājums, kas iepriekš plaši apspriežams sabiedrībā, nevis pa fikso uzrakstāms papīrs.

Rezumējot – jāaicina valdība ātrāk formulēt savu taktiku nākamajiem mēnešiem – pat ja tā būs ļoti nepatīkama, skaidrība tomēr ir labāka par neziņu. Kā vēsta triviālais izteiciens – labāk asti nocirst uzreiz.