Māris Zanders: No viena grāvja otrā

Autors: Māris Zanders, Kapitāla galvenais redaktors @ 30.04.2009

Šādā kontekstā mazliet pārsteidz apokaliptiskās noskaņas Latvijā. Mums esot dziļa krīze. Nu, ir. Un tālāk? Ekonomikas vēsturnieki ir saskaitījuši, ka kopš 1870. gada 148 valstīs fiksēti iekšzemes kopprodukta kritumi par 10%. Tā teikt, Latvijas situācija ik gadu kaut kur atkārojas.

Jā, uzņēmumi bankrotē un bankrotē, bet rodas sajūta, ka daudziem aizmirsies, ka tāda ir kapitālisma būtība. Statistika liecina, ka ASV ik gadu pa skuju taku aiziet viens no desmit uzņēmumiem, Lielbritānijā 30% no jaundibinātiem uzņēmumiem mirst trīs gadu laikā pēc to izveides. Turklāt šajās valstīs uzņēmējiem ir gan pieejamāki finanšu resursi, gan sajēdzīgāka valsts attieksme vai pat valsts atbalsts.

Citiem vārdiem sakot, nereti liekas, ka politiķi, prese un uzņēmēji situāciju saredz bezcerīgāku, nekā tā patiesībā ir.

Tajā pašā laikā turpinās vārdu un darbu nesakrišana. Jā, amatpersonas kā mantru skaita apņēmību atvieglot uzņēmējdarbības vidi Latvijā, bet dara pretējo. Piemēram, aprīļa beigās valdībā nonāca grozījumi Darba likumā, kas uzņēmējus noteikti neiepriecinās, jo nepārprotami stiprina arodbiedrību lomu. Piemēram, lai veicinātu nozares darba koplīgumu noslēgšanu, tiek papildināts likuma 18. pants: grozījumi paredz, ka turpmāk ne tikai gadījumos, kad darba devēju organizācijas vai darba devēju organizāciju apvienības biedri kādā nozarē nodarbina vairāk nekā 50% darbinieku, bet arī gadījumā, kad tie veic vairāk nekā 60% no nozares preču apgrozījuma vai pakalpojumu darba apjoma valstī, ģenerālvienošanās būs saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attieksies uz visiem darbiniekiem, kurus nodarbina šie darba devēji. Un tas saucas elastīgs darba tirgus un konkurences veicināšana?! Likumprojekts atvieglo koplīgumu apstiprināšanas procedūru, paredzot, ka turpmāk gadījumos, kad koplīgums ir noslēgts starp darba devēju un arodbiedrību, kas pārstāv vismaz 50% uzņēmumā nodarbināto darbinieku, darbinieku kopsapulces sasaukšana koplīguma apstiprināšanai nav nepieciešama. Savdabīgi: citas Rietumu valstis virzās prom no šādām normām, mēs – ieviešam.

Līdzīgi ir ar valsts lomu ekonomikā vispār. Cik daudz gan runāts, ka valstij vajadzētu atteikties no daļas funkciju, uzticot tās privātajam biznesam, tomēr pagaidām – pat brīdī, kad valsts finansiālu apsvērumu dēļ daudzas no tām veic ar grūtībām, kad valsts it kā liesē – tālāk par apņemšanos situāciju analizēt, nopietni apsvērt utt. netiekam.

Kapitāls vērsās pie viena no saviem sadarbības partneriem – Ekonomistu apvienības 2010 ar lūgumu norādīt, kādas funkcijas objektīvi būtu nododamas privātajam sektoram. Saņēmām, manuprāt, pietiekami konkrētas atbildes:

Ojārs Kehris:  
Pasta pakalpojumi, medicīnas pakalpojumi, elektrības ražošana, telekomunikāciju pakalpojumi, ūdens un siltumapgāde, audits ministrijās un valsts iestādēs.

Daļēji: izglītība, tiesu pakalpojumi, cietumu apsardze un konvojēšana, zemesgrāmatas un īpašumu reģistrācijas pakalpojumi.

Privātā sektora īpatsvars jāpalielina dzelzceļa pakalpojumos.

Aleksandrs Kiršteins:   
Valsts varētu atdot visas funkcijas privātajam sektoram, ieskaitot veselības aprūpi un izglītību, bet vispirms, protams, vajadzētu likvidēt monopoluzņēmumus: Latvenergo, Latvijas dzelzceļu, Latvijas Pastu un citus.

Edmunds Krastiņš:   
pasta pakalpojumus, dārgmetālu proves uzraudzību, pasu izdošanu, lielāko daļa Zemes dienesta funkciju.

Rezumējot: krīze ir pārvarama, ja nenotiek gāšanās no viena grāvja otrā, proti, situācija netiek dramatizēta līdz bezcerības uzdzīšanai un to nemēģina labot, palielinot valsts ietekmi ekonomikā (vismaz Latvijā, kur valstij nav finanšu resursu, vienīgi iespējas ģenerēt jaunus normatīvos aktus).

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: