Māris Zanders. Vēlēšanas un ekonomika – procesi, kas nepārklājas

Autors: Māris Zanders @ 31.08.2010

 

 

Mediju virsrakstu nozombēti

Nospiedošs vairākums no klientiem un sarunu biedriem uz a priori nekorektu (apzināti) jautājumu: „Kam tad jūs, kungs (kundze), griezīsiet tos 400 miljonus latu nākamā gada budžetā?” reaģē ar diviem nepārliecinošiem atbilžu variantiem. 1) Valsts pārvaldē vēl daudz griežamā – lai gan ir skaidrs, ka tur tādas summas neiegūt. 2) Ekonomika atkopjas, tādēļ tik daudz griezt nevajadzēšot – lai gan ir skaidrs, ka tik būtiska šī atkopšanās nav (ja ir vispār). 

Uz atgādinājumu, ka budžeta konsolidācija nozīmē ne tikai izdevumu samazināšanu, bet arī ieņēmumu palielināšanu, nākamie parlamentārieši tramīgi iebilst, ka par nodokļu sloga palielināšanu labāk vēlētājiem nestāstīt. Nākamais atgādinājums – ka ēnu ekonomika Latvijā, pēc dažādiem aprēķiniem, ir līdz 30% no IKP un ka, samazinot to līdz Rietumu valstij adekvātajiem 10-15%, mēs iegūstam milzu summas, – politiķiem ir priecīgs atklājums, jo nu viņiem vairs nav jāstāsta par algu griešanu. Interesanti gan, ka dažus mirkļus vēlāk klienti saskābst: jā, bet kā lai sola cīņu pret ēnu ekonomiku, ja liela daļa no vēlētājiem paši tajā iesaistīti… Sarunu biedri nomierinās tikai tad, kad viņiem tiek atgādināts, ka cīņu taču var sākt nevis ar ogu tantēm tirgū vai auklītēm, bet ar t. s. lielo kontrabandu un shēmām.

Lai kā arī būtu, rodas secinājumi, ka 1) politiķi iet pavadā nepārtraukti tiražētajām (bieži opozīcijas savtīgo mērķu vārdā), vienkāršoti pasniegtajām frāzēm par to, ko Latvija it kā apsolījusi aizdevējiem; attiecīgi politiķi demonstrē tādu pašu kompetences līmeni (?) kā pārējā sabiedrība; 2) viņi tik ļoti baidās kaitināt vēlētāju, ka labāk nelieto instrumentus, kas dotu labumu vairākumam sabiedrības, ja vien viņiem liekas, ka šie instrumenti var nobaidīt krietni mazāku daļu sabiedrības. Kandidātiem ir tā piedzītas galvas ar to, cik krustiņi viņiem jāsavāc savā reģionā, ka šī aritmētika paralizē vēlmi atklāti un dinamiski runāt ar vēlētāju par ekonomiku.

 

Konkurences saindētie

Vismaz daļa no deputātu amata kandidātiem uzskata sevi par zinošiem kādā nozarē, attiecīgi loģiski, ka treniņu ietvaros jautājumi tiek uzdoti par kandidātam tuvām tēmām. Un te nu bieži saskaramies ar situāciju, ka cilvēks nav informēts par nozarē notiekošo vai nozari skarošām idejām, ja to autori vai virzītāji ir politiskie konkurenti. Konkurentu ideja pat var būt jēdzīga, tomēr tā tiek ignorēta tāpēc, ka… Nereti šī pārņemtība ar politiku kā kaut kādu teiksmainu cīņu, eposu ir tik liela, ka ignorance attiecas pat uz it kā savējo veikumu. Pēc principa: galvenais izdariet pareizo izvēli vēlēšanās, tad mēs sāksim no jauna un pareizi. 

Žēl, jo politiskā konkurence dabiski ir kautiņš, tomēr kautiņš nenozīmē, ka tev nav jāpazīst arī pretinieka stiprās puses.

Šajā kontekstā vēl cita ienaidnieka tēla mīta iezīme: atliek nepielaist/atņemt varu X, Y un Z, un lietas sāks notikt. Citiem vārdiem sakot, redzama atsevišķu pretinieku pārvērtēšana, nesaprotot, ka dažas personālijas pārstāv ne tikai sevi un savas savtīgās intereses, bet sazarotus attiecību tīklus un, ja drīkst tā teikt, noteiktu priekšstatu par ekonomiku, biznesu, valsti.

Ienaidnieka tēls attiecas arī uz Birokrātiju. Daļai no kandidātiem ir diezgan izplūdis priekšstats par to, kā Latvijas valsts aparāts funkcionē, attiecīgi tiek optimistiski un kļūdaini pieņemts, ka atliek ar lielo izkapti pāriet valsts iestāžu laukam un saulainā rītdiena klāt. Neatbildēti paliek jautājumi par likvidēto/atlaisto tālāko likteni sociālekonomiskā izteiksmē, par to, vai izkapts vēzēšana, saglabājot valsts funkciju daudzumu nemainīgu, nenozīmē kvalitātes pazemināšanos un haosu, par ko uzņēmēji, kuru vārdā šīs izdarības notiek, galu galā nemaz nebūs laimīgi.

 

Koncentrēšanās uz līderiem un detaļām

Dažādu partiju kandidāti acīmredzot ir padevušies polittehnologu vingrinājumam pārvērst vēlēšanas par premjera posteņa tīkotāju cīniņu. Attiecīgi kā mantra tiek piesaukti konkrētā līdera panākumi (viņš izdarījis to, nodrošinājis šo). Nenoliedzot līderu paveikto, šāda viņa partijas biedru attieksme nozīmē līdera nepaveikto, viņa kļūdu ignorēšanu, kas savukārt nozīmē ekonomikas neskatīšanu kopainā, bet atsevišķu rādītāju, notikumu izraušanu no konteksta politiskā ērtuma vārdā.

Pat kandidāti, kuri kopumā atzīstami par jēdzīgiem un labu gribošiem, manuprāt, sirgst ar šādām kaitēm (jācer, ka tās laika gaitā labojamas):

1) Pat iecerēm, kas nav populistiskas un tiešām varētu nest labumu ekonomikai, nav aprēķinu, cik šo ieceru īstenošana izmaksātu (nemaz nerunājot par to, kur ņemt līdzekļus izmaksām). Līdz ar to pamatotas ir bažas, ka prātīgas un vajadzīgas lietas netiks īstenotas, jo ideju autori nemācēs tās pamatot un aizstāvēt, saskaroties ar skarbo budžeta realitāti.

2) Lielākajai daļai kandidātu ir krietni izplūdis priekšstats par to, kā funkcionē bizness ārpus Latvijas. Tā dēļ – nepamatots optimisms par to, ka atliek tikai radīt priekšnoteikumus ražošanai, un mūsu preces atplestām rokām ņems pretī citos tirgos. Savdabīga nacionālā mitoloģija – atliek veikt noteiktas darbības, un viss notiks – jo mēs taču spējam saražot tik labi un vajadzīgi, ka ārējos tirgos vienkārši gaida, rezervē vietu mūsu eksportam. Kaut kāds egocentrisms valsts līmenī: ja mēs izdarām pareizas lietas, tad pozitīvo virzību nevar apdraudēt nedz iespējamās kataklizmas eiro zonā un ASV, nedz Ķīnā vai izejvielu tirgos. (Iepriekš minētais nenozīmē, ka pareizās lietas nav jādara, tomēr manā skatījumā atbildīga ekonomiskā politika paredz dažādu scenāriju izskatīšanu.)

Ekonomiskie procesi kopumā tiek uztverti diezgan vienkāršoti: piemēram, daudziem atklājums bija, ka uzņēmumu finanšu stāvokļa uzlabošanās nenozīmē automātisku bezdarba samazināšanos, jo krīzes izmācītie biznesmeņi labus rezultātus var sasniegt, arī piespiežot piegādātājus samazināt cenas u. tml., nevis pieņemot darbā jaunus cilvēkus.

Viss iepriekš teiktais (atkārtoju, balstīts neoficiālā komunikācijā) nenozīmē depresīvu ņerkstēšanu par tēmu „pēc šīm vēlēšanām nekas nemainīsies”, „politiskā elite ir nelabojama” u. tml. Pieļauju, ka ekonomiskā realitāte minētos trūkumus labos/pārmācīs/mazinās. Jācer tikai, ka tas notiks salīdzinoši ātri.

 

 

 

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: