Naudas tērētāji nerro naudas pelnītājus

Autors: Māris Zanders, Kapitāla galvenais redaktors @ 01.02.2009

Sabiedrībā vienmēr ir zināms cilvēku daudzums, kas nav apmierināts ar notiekošo – neatkarīgi no tā, kāda partija pie varas. Savukārt nosacītais vidusslānis un uzņēmēji varbūt gan mīl palamāt valdību, tomēr principā ir pārāk pragmātiski un aizņemti ar savu dzīvi, lai kristu depresijā. Sliktā ziņa ir tā, ka apjukušajiem un nogurušajiem pēdējo mēnešu laikā pievienojas arī arvien vairāk uzņēmēju un puslīdz pārtikušu ļaužu. Un te vainojama ne tikai uzņēmēju nespēja pielāgoties kardināli citādākai ekonomiskai situācijai Latvijā un pasaulē, bet lielākoties tomēr varas struktūru attieksme.

Piemēram, daudz piesauktais jēdziens „tas ir politisks lēmums”. It kā jau saprotams, par ko ir runa, tomēr paši šo „politisko lēmumu” pieņēmēji, šķiet, vāji apzinās, ka tie ietekmē ne tikai politisko partiju reitingus un ierēdniecību, bet tieši un reāli – ekonomiku. Nevar būt tā, ka tiek pieņemti ekonomiku iedragājoši lēmumi (kaut vai nodokļu likumdošanā), iebildumus atmetot ar paziņojumu, ka „tā vajag” – politiķi riskē ar savu popularitāti, bet uzņēmēji – ar savu mantu.

Nevar būt arī tā, ka politiķi faktiski šantažē biznesu, sakot: bet citu, labāku par mums, jau nav, tādēļ nāksies vien pieciest. Ja uzņēmējam tik ciniski mēģina izstāstīt, ka nekam nav jēgas, jo opozīcija ir kvalitatīvi tikpat švaka, ja vara apelē pie „labāk zināms nekā nezināms ļaunums”, tad uzņēmējs, protams, neiet mest akmeni Saeimas logā, bet iesaldē savu darbību.

Tikpat ciniska ir politiķu kaitēšanās, sakot: ja jau esat tik gudri, nāciet paši valdībā (spekulācijas ap bezpartejisku premjeru no biznesa aprindām un t. s. tehnokrātu valdību). Katram ir savs darba lauks, un uzņēmējiem nav jānodarbojas ar politiskiem procesiem. Ja uztveram politiķus kā nodokļu maksātāju noalgotus menedžerus, tad man grūti iedomāties uzņēmumu, kurā pamatīgas „ziepes” savārījis menedžments uz akcionāru pārmetumiem atcērt: 1) netraucējiet!; 2) ja kas – nāciet paši mūsu sastrādāto izstrēbt!

Rodas sajūta, ka politiķiem ir „sakāpis galvā”: tiem ir priekšstats, ka no viņiem būs atkarīgi Latvijas ekonomikai nepieciešamie ārvalstu kredīti un attiecīgi uzņēmēji nedrīkst neko daudz spirināties. Tā teikt, bumba ir mūsu rokās, bez šīs naudas jūs tāpat nogrimsiet. Nav pat vērts dusmoties un aizrādīt, ka neba ministri būs tie, kuri saražos kredītu atmaksai nepieciešamo naudu. Jēdzīgāk laikam būtu intensīvi atgādināt politiķiem, ka, jā, ekonomikas „sildīšanai” nepieciešamā nauda, protams, ir nepieciešama (kaut vai tādēļ, lai – cerams! – iedrošinātu bankas atsākt kreditēšanu), tomēr nav tā, ka bizness bez šīs naudas būs beigts un miris. Saprātīgi veidojot nodokļu un cita birokrātiskā regulējuma vidi, uzņēmējiem var palīdzēt ne mazāk. Tomēr tas nenotiek, turklāt runa nav tikai par daudz apspriesto PVN likmju paaugstināšanu. Pretēji solītajam nav dzirdēts, ka Valsts ieņēmumu dienests būtu kļuvis saudzīgāks piedziņā vai naskāks uz pārmaksāto nodokļu atmaksu. Dīvaini valsts/pašvaldību iepirkumi, kā bija, tā palikuši.

Slikti arī tas, ka uzpūtību vara savieno ar apjukumu. Traģikomiskā kārtā pat politiski labi angažēti uzņēmēji sākuši žēloties, ka „jautājumu nokārtot” gan viņiem apsola, tomēr neizdara. Ne jau tāpēc, ka vara būtu pēkšņi kļuvusi ētiskāka vai bailīgāka, bet tāpēc, ka – nesaprot, kas notiek. Kas notiek ar finansēm, budžetu utt. Citiem vārdiem sakot, augstprātība savienojumā ar neziņu, kas notiek, kā rīkoties, ir viena no draņķīgākajām kombinācijām, kādu var iedomāties.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: