Peka Puolaka. Somijas gadījums

Autors: Peka Puolaka, ZAB Sorainen partneris @ 01.09.2009

80. gadu beigās Somijas bankām bija rīcības brīvība izsniegt kredītus un noteikt procentu likmes līmenī, kuru bankas uzskata par atbilstošu. Konkurences dēļ banku aizdevumu portfeļi palielinājās iepriekš nepieredzētā ātrumā. 1991. gadā, sabrūkot Somijas ekonomikai, arī valsts banku sektors sabruka iepriekš nepieredzētā ātrumā. Banku kredītu zaudējumi no 1991. līdz 1994. gadam bija desmit reizes lielāki nekā laikā no 1988. līdz 1991. gadam. Krīzes apmēru dēļ valstij vajadzēja glābt grūtībās nonākušo banku sektoru.

Krīzes ietekme uz Somijas sabiedrību bija ļoti liela – bezdarba līmenis 1994. gadā pārsniedza 20%, bankrotu skaits no 1990. līdz 1993. gadam trīskāršojās, un daudzi Somijas pilsoņi krīzes dēļ zaudēja savus mājokļus.

Šī situācija piespieda valsti īstenot ātrus un izlēmīgus pasākumus. Lai stabilizētu finanšu sektoru un novērstu pilnīgu kreditēšanas nozares sabrukumu, Somijas valdība 1992. gadā bankām piešķīra 1,2 miljardus eiro – sākotnēji konvertējama aizdevuma formā ar 0% likmi. Tika izveidots arī valsts finansēts Valdības garantiju fonds ar mērķi atbalstīt krājbankas, daudzas no kurām vispirms tika konsolidētas, bet pēc tam sadalītas, to veselīgākās struktūrvienības pārdodot komercbankām. Kopējais banku atbalsta finansējums lēšams aptuveni desmit miljardu eiro apmērā, un lielākā daļa šī finansējuma tika piešķirta krājbanku nozarei.

Bet ar finanšu sektora glābšanu vien nepietika, jo lielai daļai privātpersonu bija pārmērīgu kredītu problēmas. 80. gados, kad kredītus varēja viegli iegūt, ļoti izplatīta prakse bija par kredīta galvotāju piesaistīt kādu citu privātpersonu. Diemžēl daudzi cilvēki neapzinājās, kādas var būt šādu garantiju sniegšanas sekas un liela daļa pilnīgi noteikti nezināja, kā sokas ar viņu garantēto kredītu atmaksu. Kad kreditori sāka atgūt izsniegtos aizdevumus, viņi vērsās arī pie personām, kas bija galvojušas citu cilvēku aizņēmumus.

Lai glābtu dzīvotspējīgos uzņēmumus, Somijā 1993. gadā tika pieņemts uzņēmumu restrukturizācijas likums. Lai ļautu privātpersonām tikt galā ar savu maksātnespēju, 1993. gadā tika pieņemts likums par privātpersonu parādsaistību dzēšanu. Šis likums paredzēja, ka parādos nokļuvušās personas, īpaši tās, kas parādos bija nokļuvušas citu personu aizdevumu garantēšanas dēļ, noteiktā laikā (piemēram, piecos gados) varēja atbrīvoties no saviem parādiem.

Esmu saticis daudzus cilvēkus, kas 90. gadu sākumā nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Liela daļa uzskata, ka krīzes ietekmē radās arī daudzi jauni uzņēmumi, īpaši informācijas tehnoloģiju sektorā – piemēram, Nokia apakšuzņēmēji. Daudziem inženieriem, kas krīzes dēļ zaudēja darbu, nebija citas izejas, kā sākt pašiem savu biznesu.

Krīzes laikā sākt savu biznesu bez grūtībām nav iespējams, tāpēc ir nepieciešama valsts palīdzība. 90. gados Somija īstenoja dažādas programmas ar mērķi nodarbināt bezdarbniekus un pārkvalificēt strādājošos citu darbu veikšanai. Tomēr es uzskatu, ka tajā sarežģītajā laikā ļoti liela nozīme bija īpašai valstij piederošai finanšu institūcijai, kā to toreiz sauca, – Attīstības reģionu finanšu fondam. Šīs institūcijas mērķis bija sniegt aizdevumus un garantijas uzņēmumiem un uzņēmējiem, kas bija bāzēti Somijas ekonomiski problemātiskajos reģionos. Nedaudz pārspīlējot, 90. gados šādi reģioni bija gandrīz visa Somija.

Kādreiz es strādāju šajā institūcijā (tolaik tā jau bija sabiedrība ar ierobežotu atbildību) un atceros, kā sākām tā saukto mikrokredītu programmu. Mikrokredīta apjoms bija relatīvi neliels, un tie tika piešķirti gandrīz bez nodrošinājuma. Mikrokredītus saņēma uzņēmēji, t. i., privātpersonas, un ar šo aizdevumu palīdzību tika uzsākti ļoti daudzi labi biznesi.

Krīze patiesi ir pārmaiņu laiks, kurā iespējams uzsākt ko jaunu. Zinu, tas izklausās neīsti vai pārmēru optimistiski, īpaši patlaban Latvijas krīzes dēļ. Tomēr šobrīd vairāk par visu ir nepieciešami inovatīvi prāti un pozitīva domāšana.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: