Rungainis: Latvijas izaugsmes ceļus meklējot

Ar pašreizējo attīstību tādu pārticību, kas būtu salīdzināma ar vidējo „veco" Eiropas Savienības dalībvalstu pārticību, Latvijā uzbūvēt nevar. - Jāsāk ar dabīgā pieauguma veicināšanu, maksājot par trešo un ceturto bērnu reāli daudz naudas. - Jāveicina pārtikušu, izglītotu, augsti kvalificētu cilvēku kļūšanu par Latvijas pilsoņiem. - Mūsu lielākā vērtība bez mums pašiem ir Rīga

Sveicināti, cienījamie Latvijas iedzīvotāji, kuriem vai nu liktenis, vai vaļasprieks liek dzīvot Latvijā! Kas ir tas, ko mēs visi gribam, pēc kā tiecamies? Atbilde – ilgtspējīga dzīves kvalitāte pasaules augstāk attīstīto valstu vidējā līmenī šeit pat – Latvijā. Kas ir mūsu problēma? Tas, ka pašreizējais iedzīvotāju skaits, to vecuma profils, izglītība, pieredze, dzimstība un mirstība mums neļauj šo līmeni sasniegt.

Dzīves kvalitāti nosaka pievienotā vērtība. Cilvēki, valstis un ekonomikas, kas pievieno produktiem un pakalpojumiem lielāku vērtību, arī labāk dzīvo. Augstākas vērtības pievienošana nevar rasties uzreiz un tukšā vietā – tā vispirms prasa ekstensīvas attīstības bāzi un laiku. Mūsu nepietiekamā dzimstība, pieaugošais veco cilvēku skaits, nepietiekami augstā darbaspēka kvalitāte neļauj cerēt, ka mums būs pietiekami daudz laika, lai sasniegtu bāzi, no kuras virzīties augšup pa pievienotās vērtības ķēdi.

Ar pašreizējo attīstību tādu pārticību, kas būtu salīdzināma ar vidējo „veco" Eiropas Savienības dalībvalstu pārticību, Latvijā uzbūvēt nevar. Līdzīga problēma ir vēl virknei Austrumeiropas valstu, bet Baltijā tā redzama ātrāk ekonomikas izmēru un pārkaršanas tempu dēļ.

Cerības dod trešais un ceturtais bērns

Kādi ir turpmākās rīcības varianti? Saredzu vairākus risinājumus, kurus pielietojot vienlaikus, varbūt varam atgriezties uz augšupejas ceļa.

Jāsāk ar dabīgā pieauguma veicināšanu, maksājot par trešo un ceturto bērnu reāli daudz naudas – 35–70 tūkstošus latu – ar zināmiem nosacījumiem: ja bērni tiek aprūpēti un vecāki dzīvo Latvijā, piemēram, vismaz 20 gadus.

Kāpēc? Protams, jāturpina maksāt māmiņu algas arī par pirmo un otro bērnu, jāattīsta infrastruktūra, lai atvieglotu dzīvi un darbu ar bērniem, celtu sieviešu labklājību un statusu. Jāatzīst, bērni vairāk dzimst tad, ja ir pietiekami laba vispārējā ekonomiskā situācija un valda optimisms par rītdienu. Taču otra patiesība ir tā, ka ar diviem bērniem kā optimālo bērnu skaitu ģimenē nav nekādu izredžu stabilizēt Latvijas iedzīvotāju skaitu, kur nu vēl to palielināt. Tas savukārt nozīmē latviešu tautas izzušanu dažu paaudžu laikā. Cerības nācijai un visiem tiem, kas nedomā mirt pirmspensijas gados, dod tikai trešais, ceturtais un nākamie bērni. Valsts un mūsu uzdevums ir ļaut piedzimt, uzaugt veselam un laimīgam trešajam bērnam tik daudzās ģimenēs, cik vien iespējams. Kā pasakās – jo trešajam bērnam mūs jāizved saulītē.

Izeja – naudīgu cilvēku piesaiste

Jāveicina pārtikušu, izglītotu, augsti kvalificētu cilvēku kļūšanu par Latvijas pilsoņiem ar investoru programmas palīdzību vai punktu sistēmu (kā, piemēram, Jaunzēlandē) un investēt līdzekļus kvalitatīvā, pievilcīgā, interesantā bezmaksas latviešu valodas apguvē.

Bagātu valsti veido gudri un pārtikuši pilsoņi. Mums nav vajadzīgs lēts darbaspēks. Mums pietiek gribētāju par mazkvalificētu darbu saņemt labu samaksu, tādēļ, ievedot šos lētos strādniekus no ārvalstīm, mēs sūtām simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju emigrācijā un riskējam, ka divas trešdaļas no tiem (kā liecina citu valstu vēsturiskā statistika) zudīs nācijai un ekonomikai. Mums ir vajadzīgi gudri, kvalificēti un bagāti cilvēki, kuri var radīt pievienoto vērtību, uzņēmumus, investīcijas un patēriņu, kas visi kopā aiz apkakles vilktu uz augšu mūsu ekonomiku un padarītu mūs bagātākus. Ar Eiropas Savienības pilsonības iegūšanu, tālredzīgu nodokļu politiku, uzņēmējdarbību un investīcijas veicinošu vidi, ar kvalitatīvu infrastruktūru, izglītību, veselības aizsardzību, drošību mums šie cilvēki ir jāatvilina. Par viņiem gan ir jākonkurē ar daudziem citiem centriem un valstīm, bet pacenšoties rezultātu tomēr varētu sasniegt. Mērķis, manuprāt, būtu 10 000 šādu iebraucēju 20–30 gadus pēc kārtas.

Rīga – mūsu galvenā vērtība

Trešais – attīstīt Rīgu kā lielu reģionālu centru finansēs, transportā, izglītībā, kultūrā, mākslā, medijos, arhitektūrā, medicīnā, tehnoloģijās un zinātnē. Rīga nekad, varbūt vienīgi īsu brīdi pirms Otrā pasaules kara, nav bijusi latviešu pilsēta, un man šķiet, ka labākais Latvijas motors, atkal ir skaista, liela, augoša, daudznacionāla, daudzvalodu un daudzkultūru Rīga.

Paskatieties uz Eiropu no kosmosa naktī (jtintle.wordpress.com/2005/12/07/europe-at-night/) vai Google Earth – valstu robežas nav redzamas, un Eiropā tās šķietami gandrīz arī neeksistē. Ir redzamas pilsētas, aglomerācijas kā kristalizācijas centri. Neredzamā puse – valstis satur kopā un nosaka ilgtermiņa dzīves kvalitāte, ko nodrošina likumdošanas, regulatorais, kontroles režīms, kas atļauj radīt taustāmo un nemateriālo infrastruktūru, lai cilvēki varētu un gribētu dzīvot un radīt attiecīgajā vietā.

Mūsu zeme varbūt ir ļoti liela mums, cik nu mēs esam, un ikkatrs tās stūrītis mums ir ļoti mīļš, bet, reāli – mūsu lielākā vērtība bez mums pašiem ir Rīga. Tā ir lielākais centrs 500–1000 km rādiusā, un jo lielāka un ietekmīgāka būs tās gravitācija, jo labāk mēs tās tuvumā un saulītē dzīvosim un vairāk atleks arī visām pārējām Latvijas pilsētām un katram stūrītim. Mums vienkārši būs līdzekļi, lai valsti turētu kārtībā.

Mūsu salīdzinoši nesenajā vēsturē tās straujākais un lielākais uzplaukuma posms bija no 1870. līdz 1913. gadam, kad tika uzbūvētas arī skaistākās ēkas. Krievijas impērija izvēlējās sūtīt divas trešdaļas visa sava eksporta caur Rīgu un Liepāju, un ģeogrāfiski Daugavas un dzelzceļa dēļ tas arī bija visizdevīgākais virziens. Kopš tā laika lietas Latvijā ir gājušas uz leju. Protams, tur vainojami divi pasaules kari, komunistu okupācija un saimnieciskais idiotisms. Taču tie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, un ar Krieviju saistītais tranzīts, kaut arī joprojām svarīgs un attīstāms, nekad vairs nebūs mūsu labklājības vienīgais vai galvenais pamats.

Postindustriālajā, globalizētajā, tīklotajā pasaulē attīstības pamatam jābūt – uz augstāku pievienoto vērtību, zināšanām vai pakalpojumiem balstītam, taču mums sava augšupeja vēl jāatrod. Tas, kas noticis līdz šim – pārvēršanās no Krievijas un padomju impērijas ziemeļrietumu nomales par Eiropas ziemeļaustrumu nomali, ģeopolitiskā pārdale, sanitārā kordona sakopšana par Eiropas un Skandināvijas līdzekļiem – to vēl nevar uzskatīt par patiesu izaugsmi. Tomēr cerības, īpaši Rīgā, atrast šādu ceļu joprojām ir. Tikai jāstrādā.

Ģirts Rungainis,

Kapitāla redkolēģijas loceklis, Prudentia investīciju baņķieris