Valstij nedrīkst ļaut kļūt augstprātīgai

Autors: Māris Zanders @ 01.12.2008

Var droši prognozēt, kādi būs tradicionālie gada noslēguma „teksti” plašsaziņas līdzekļos un dažādās runās: „šis ir bijis strauju pārmaiņu gads, mums priekšā lieli pārbaudījumi” un tādā garā. Tādēļ atturēšos no šādiem izteikumiem, vien atzīmēšu, ka aizvadītais gads lieliski demonstrēja mūsdienu ekonomikas dinamiskuma ēnas pusi. Proti, līdz 2008. gada rudenim mēs parasti priecājāmies par to, cik mūsu dzīve ir aktīva, piesātināta, „jauni izaicinājumi, jaunas iespējas”. Nu pierādījies, ka šis straujums nozīmē arī – ja kaut kas noiet greizi, negatīvo seku viļņi izplatās burtiski pa dienām un draud kļūt nekontrolējami.

Vai gan mēs Latvijā varējām iedomāties, ka dažu investīciju banku problēmas tūkstošiem kilometru attālumā, turklāt biznesa sfērās, kas vairumam no mums svešas un nevajadzīgas, var iedragāt labklājību arī Latvijā...

Tomēr – kas bijis, bijis, svarīgāk ir mēģināt saprast jaunos spēles noteikumus. Vairums ekspertu ir vienisprātis, ka tuvākie gadi pasaules un arī Latvijas ekonomikā nozīmēs lielāku valsts lomu – valsts kļūst par noteicošo ekonomikas „sildītāju” un stabilizētāju ar pasūtījumu, aizdevumu, garantiju un tiešas kļūšanas par īpašnieku instrumentiem. Liberāļiem un brīvā tirgus piekritējiem šī tendence var nepatikt, bet tā nav noliedzama. Problēma ir tāda, ka ekonomika lielākā mērā kļūs atkarīga no ierēdņu un politiķu kvalifikācijas un godprātīguma.

Nezinu, kā citās valstīs, bet Latvijas gadījumā tas neiedrošina. Veidojas paradoksāla situācija: biznesa aprindas nenogurušas žēlojas par valsts pārvaldes uzpūstajiem apmēriem un nekompetenci, publikai ir gana nesaudzīgs viedoklis par valsts darbošanos biznesā (valsts uzņēmumi, pasūtījumi), tomēr nu zināmā mērā būsim atkarīgi no tiem, ko paši kritizējam.

Lai gan brīžiem aizvadītajā mēnesī likās, ka amatpersonas ir aptvērušas, kādās auzās esam iebraukuši, izprot situācijas nopietnību un ir gatavas rīkoties pirmām kārtām lietas, nevis partejisko un šķiras interešu labā, nav pārliecības, ka šis draivs (ja tāds ir, protams) saglabāsies ilgstoši. Turklāt man ir lielas bažas, ka ierēdniecība un politiķi, sajutuši jauniegūto varu, aizmirsīs, ka nauda, ko tā dala un dalīs biznesa atbalstam, ir šī paša biznesa nopelnītā. Ne jau ierēdņi kādā mistiskā veidā ir ģenerējuši šos miljonus latu budžetā un centrālajā bankā – tā ir nauda, ko ģenerējuši mūsu nodokļi! Diemžēl nav pārliecības, ka šo it kā elementāro patiesību ierēdniecība saprot – es drīzāk spēju iedomāties, ka tuvajās pašvaldību vēlēšanās valsts atbalsts var kļūt partijām par atbalsta iegūšanas instrumentu.

Nezinu, kas to var veicināt – spēcīgi politiski līderi, pašsaglabāšanās instinkts, sabiedriskā
doma, bet vienīgā izeja ir, ja ierēdniecības un politiskajai elitei tiks ieskaidrots: ja valsts ar jauniegūtajām svirām mēģinās uzņēmējus šantažēt un nospiest uz ceļiem, tad galu galā tas radīs tikai bezdarbniekus un papildus slodzi valsts budžetam. Otrs signāls, kas, manuprāt, nav izskanējis pietiekami izteiksmīgi, ir tāds, ka veiksmīgie ražotāji (kuru produkti ir tiešām konkurētspējīgi) mūsdienu apstākļos pārcelt darbību uz citu zemi var salīdzinoši vienkāršāk nekā vēl pirms gadiem pieciem un, ja viņi tā darīs, valsts atkal zaudēs ieņēmumus. Uzņēmējiem viss
šeit iepriekš minētais ir jāpasaka skaidri un gaiši – un tā nav nekāda draudēšana valstij, bet savu pozīciju aizstāvēšana jaunos apstākļos. Domāju, būtu arī nepieciešams caurskatīt un vajadzības gadījumā mainīt juridiskos normatīvus, kas regulē valsts iejaukšanos uzņēmējdarbībā, lai šo iejaukšanos padarītu maksimāli caurspīdīgu, bez interpretācijas iespējām.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: