Valsts apliecina savu neefektivitāti

Autors: Māris Zanders @ 05.01.2009

Zīmīgi, ka, piemēram, pats Ministru kabinets par savas „darbības rezultātu” uzskata 23 000 „saņemto un tālāk virzīto dokumentu”, 500 „sagatavoto paziņojumu presei”, 3000 „sēdēm izskatīšanai sagatavoto jautājumu” utt. Respektīvi, par rezultātu valsts pārvalde atzīst papīru kalnus, nevis, piemēram, valsts politikas ietekmētās ekonomikas rādītājus.

Citviet pārvalde lepojas ar „rezultātiem”, kas patiesībā liecina par valsts pārliecīgu iejaukšanos uzņēmējdarbībā. Piemēram, Zemkopības ministrija informē, ka Latvijā reģistrēti 3000 pārtikas uzņēmumu, kuros gada laikā veiktas 40 400 (!) pārbaudes. Tas nozīmē, ka ik uzņēmumā gada laikā bijušas vismaz 10 pārbaudes, tomēr nerodas iespaids, ka ierēdņiem tas liktos pārmērīgi un traucējoši.

Savukārt citviet valsts ziņo par „rezultātiem”, kas patiesībā paģērētu analīzi par savu vājumu. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests atskaitās, ka „piedzīto nodokļu parādu īpatsvars no reāli piedzenamajiem aktīvajiem parādiem” mēnesī bijuši 24 procenti. Faktiski piektā daļa no piedzenamajiem parādiem – vai nav par maz? Ja valsts tik relaksēti iekasē sev pienākošos naudu, tad nav brīnums, ka kādā brīdī nākas drastiski samazināt budžeta izdevumus.
Cits piemērs. Diez vai par labu rezultātu var uzskatīt to, ka tikai 17% iedzīvotāju atzīst, ka zina, kur atrast informāciju par Eiropas Savienības (ES) jautājumiem, tomēr galvenais, ka ailīte aizpildīta un var ziņot, ka vispār ir kaut kāds rezultāts.

Valsts ir apaugusi ar dīvainām programmām, par kuru efektivitāti var strīdēties – piemēram, kāda jēga pērn komersantiem piešķirtajiem 3 (!) sertifikātiem Ģimenei draudzīgs komersants. Niecīgais skaits liecina, ka uzņēmējiem vai nu nav informācijas par šādu sertifikātu, vai arī to nevērtē augstu, tomēr gan jau ir n skaits ierēdņu, kuri kūrē šo „projektu”. Un kāds sakars iekšējai drošībai ar faktu, ka Iekšlietu ministrijas struktūras pasūtījušas 150 sabiedrības drošības tematikai veltītu pētījumu un piedalījušās 213 dažādās ES rīkotās sanāksmēs, apspriedēs un semināros? Kā šī vētrainā darbība ir uzlabojusi situāciju „uz ielas”?

Kad rezultātu nav, pārvalde sev sāk piedēvēt lietas, kas diez vai ir vispār saistītas ar ierēdņiem. Piemēram, jocīgi lasīt, ka integrācijas lietu kūrētāji par savas „politikas” rezultātu uzskata faktu, ka 1,7% iedzīvotāju sevi uzskata par lībiešiem, vai ka Kultūras ministrija pie savas darbības rezultātiem pieskaita kino apmeklētāju skaitu.

Par valsts nespēju adekvāti strādāt liecina arī programmas, kurām bija plānots tērēt valsts līdzekļus ES projektu ietvaros. Piemēram, kāda jēga uzņēmējiem no gandrīz 5 miljoniem latu, ko bija plānots 2009. gadā tērēt „veselības uzlabošanai darbvietā, veicinot ilgtspējīgo nodarbinātību” un „pētījumiem un aptaujām par veselību darbā”?

Laikā, kad zūd darbavietas, ir dīvaini atvēlēt gandrīz 250 tūkstošus latu „atbalstam dzimuma līdztiesības veicināšanai darba tirgū”. Uzņēmēji cīnās par izdzīvošanu, bet valsts vienā mierā gatava tērēt 875 tūkstošus latu „atbalstam labāko un inovatīvo risinājumu meklējumiem .. darba tirgus politikās un ieviešanas instrumentārijos”.

Tajā pašā laikā, kad programmas jāapcērp, „zem naža” pakļūst tādas tiešām noderīgas lietas kā publisko interneta pieejas punktu attīstība, dzelzceļa modernizācija, hidrotehnisko būvju rekonstrukcija u. c.

Jāsecina, ka nepietiek ar lēmumiem par valsts pārvaldes skaitlisku samazināšanu un nepamatoti augstu atalgojumu apcirpšanu, ja nemainās domāšanas veids (tas laikam gan ir visilglaicīgāk) un – kas vēl svarīgāk – atskaites sistēma, pēc kuras tiek vērtēts ierēdniecības un politiķu darbs.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: