Varam paļauties tikai uz sevi

Autors: Māris Zanders, Kapitāla galvenais redaktors @ 02.03.2009

Kas secināms no šīs nepatīkamās atziņas?

Pirmkārt, tas, ka lata devalvācija – pat ja mēs ar sakostiem zobiem akceptējam devalvācijas izraisīto problēmu gūzmu – neko būtisku nedos mūsu eksportētājiem, jo noieta tirgi ir un būs „ciet” un mūsu eksporta palētināšanās nevar pārlauzt situāciju.

Turklāt – vai tie, kuri runā par devalvāciju kā eksportam draudzīgu soli, ir sarēķinājuši, ko tā nozīmēs, ja paskatās no importēto izejvielu, komponentu un energoresursu viedokļa? Un vēl: kas tad būtu potenciālie ieguvēji – eksportētāji? Kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība, par kuru strukturālajām un konkurētspējas problēmām gana daudz spriests? Vai nav pārāk dārga cena – ar devalvāciju uzturēt status quo nozarēs, kurās nepieciešamas reformas?

Otrkārt, cerēt – ja ne tuvāko mēnešu laikā, tad nākamgad jau nu gan kreditēšana atjaunosies, ir pārāk optimistiski. Paši Rietumu eksperti atzīst, ka „putra”, kas ievārīta globālajā finanšu tirgū, būs jāstrebj vēl ilgi. Tātad faktiski mēs varam paļauties tikai uz piešķirtajiem aizdevumiem un uz paši sevi. Viss.

Tas nav pārspīlējums. Piemēram, zviedru finansisti prognozē, ka šogad valsts IKP saruks par 2,3%, 2010. gadā pieaugs par niecīgu 0,1%; bezdarbs būs attiecīgi 8,6 un 10,2%, kas Zviedrijai ir ļoti augsts līmenis (Dow Jones International News, 17.02.2009.). Šādā situācijā var iztikt bez sazvērestības teorijām, ka skandināvi mūs apzināti mērdē kredītu badā (piemēram, lai uzpirktu bankrotējušos) – viņi būs skopi un nervozi tāpat. Līdzīga aina ir Vācijā, Lielbritānijā, Igaunijā un Lietuvā, Krievijā.

Ko varētu nozīmēt paļaušanās uz sevi? Paralēli daudzkārt dzirdētajām lietām (garantijas utt.) būtu pareizi, ja valsts ņemtu vērā to, ka daļa uzņēmumu cenšas (un tādu, pieļauju, kļūs arvien vairāk) izdzīvot, nedaudz ieslīdot t. s. pelēkajā ekonomikā. Es saprotu, ka šī ir kutelīga tēma (mazāki nodokļu ieņēmumi utt.), tomēr valstij vajadzētu atrast delikātu līdzsvaru starp savām interesēm un to, ka labāk, lai ir vismaz kaut kādas darba vietas un naudas aprite nekā tukša vieta. Skaidrs, ka pārvalde nevar oficiāli paziņot, ka piecietīs zināmu nelegālās nodarbinātības vai nodokļu „shēmošanas” apjomu, tomēr praksē vajadzētu būt zināmai iecietībai.

Liekas, arī vairums ekonomistu atzīst, ka tuvākajos gados Latvijai ir jāmeklē iekšēji resursi un risinājumi ekonomikas stabilizācijai, sevišķi nepaļaujoties uz ārpasauli. Daži (piemēram, Ojārs Kehris) aicina vairot ieņēmumus, pārdodot valstij piederošās daļas uzņēmumos (piemēram, Lattelecom). Ja samierināmies ar to, ka iegūstamā cena būs krietni zemāka nekā pirms gada vai diviem, tad to var darīt. Tikai jārēķinās, ka, pastāvot dziļai neuzticēšanās plasai starp eliti un sabiedrību, jebkurš šāds darījums tiks kaismīgi apstrīdēts un kļūs par politisko batāliju objektu. Iespējamais risinājums – izveidot uz laiku īpašu, ar partijām nesaistītu speciālistu grupu – institūciju, kas ar šo jautājumu nodarbojas.

Daži ekonomisti (piemēram, Andris Strazds) rosina samazināt 2. pensiju līmenī novirzāmos resursus – ilglaicīgā perspektīvā tas, protams, nav sevišķi pareizi, tomēr īstermiņā palīdzētu iegūt zināmu finansiālu atelpu.

Arī šīs idejas (līdzīgi ar ierosinājumu mēģināt pierunāt ārvalstu kreditorus atļaut lielāku budžeta deficītu) īstenošanu var apgrūtināt sabiedrībā dominējošā neticība lēmumu pieņēmējiem. Tomēr tās ir diskutējamas – kā minēju, cerēt, ka mums kāds aizdos vēl kādus pārsimts miljonus vai ka izdosies iekustināt eksporta tirgus, nevajadzētu.

Komentāri:

Vārds: E-pasts:
Komentārs: