Zanders: Budžeta apspriešana neskar būtisko

Autors: Māris Zanders @ 23.10.2008

Foto: LETA

Tam, ka valsts nav pats efektīvākais, maigi sakot, saimnieks, aizvadītajā mēnesī bijis gana piemēru. Piemēram, Latvijas dalība World Expo 2010 Šanhajā. Pārlaižot skatienu tāmei, nez kāpēc rodas iespaids, ka – būtu rīkots konkurss starp privātā sektora firmām, kas nodarbojas ar izstāžu organizēšanu, izmaksas nebūtu tik lielas – 3,48 miljoni latu (igauņi gatavojas iztikt ar 2,69 miljoniem latu). Varbūt kļūdos, tomēr liekas, ka privāta kompānija būtu priecīga par lielu un prestižu pasūtījumu un neuzskrūvētu mēnešalgu projekta vadītājam un tā vietniekam attiecīgi 3663 un 2200 latu līmenī. Liekas arī, ka valsts iestādes varētu drošu sirdi atteikties no daudzajiem
IT departamentiem, nodaļām utt., uzticot šīs saimniecības apkalpošanu privātā sektora dalībniekiem. Un cik efektīva ir valstij piederošo nekustamo īpašumu apsaimniekošana?

Nav jau liela jēga samazināt finansējumu dažādām iestādēm, ja tās turpina funkcionēt un jaukt gaisu. Man personīgi mazāk interesē ministriju klerku atalgojums, cik tas, kāpēc valsts ekonomisko politiku, piemēram, mēģina aprakstīt trīs dažādi dokumenti: Nacionālais attīstības
plāns 2007.–2013., Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvars 2008.–2010., Valsts stratēģiskais ietvardokuments 2007.–2013.? Acīmredzot, tāpēc, ka iestāžu uzdevumi nav precīzi definēti, amatpersonas ambīciju un naudas kāres dēļ velk deķīti katra uz savu pusi. Tad varbūt šāds dokuments jāpasūta privātajam sektoram – nerīkojot n-tās ierēdņu apspriedes, ietaupīsies laiks un prēmijas.

To, ka jēga ir efektivitātē, nevis naudas daudzumā, proti, ka arī salīdzinoši nelielas summas var izlietot slikti, pierāda skandāls kādā ar tautsaimniecību it kā maz saistītā sfērā – kino industrijā. Neņemos spriest, cik taisnīgi tiek dalīta valsts nauda producentiem, tomēr atklājās, ka tas pats relatīvais mazumiņš pazūd kā smiltīs, jo Nacionālais kino centrs (valsts iestāde) nemaz īsti nezina, cik no tām filmām, kurām līdzekļi piešķirti, ir reāli pabeigtas, cik – iestrēgušas ražošanā; kad šie „iestrēgušie” projekti tiks pabeigti; kas notiek ar piešķirtajiem līdzekļiem, ja tie iedoti, bet projekts netiek pabeigts; cik daudz skatītāju noskatījušies pabeigtās filmas, kāda bijusi atsaucība? Vai jūs
spējat iedomāties, ka līdzīgi ar savu naudu rīkotos privāts uzņēmums vai pat privāts filantrops?

Nezinu, kurš var veikt šādu valsts pārvaldes auditu (tā, lai nebūtu kārtējie izplūdušie secinājumi un nekonkrētie ieteikumi) un kurš politiskais spēks būtu tik drosmīgs šo pārvaldi patiešām reformēt, tomēr bez tā izdevumu apcirpšanai nav lielas jēgas.

Tas pats attiecas, protams, uz pašvaldībām, kuras nereti uzvedas tā, it kā dzīvotu citā valstī. Kāda jēga mocīties valsts līmenī ar budžeta deficītu 1,8 vai 2 procentu līmenī, ja Rīgas dome vienā mierā nolemj palielināt savu deficītu līdz 6,6% no ieņēmumu apjoma?

Manuprāt, nepietiekami tiek runāts, ko darīt, lai stagnāciju pārvarētu. Valdība psiholoģiski droši vien jūtas lielu varoņdarbu paveikusi, pasakot sabiedrībai nepatīkamas lietas. Nu, labi – Godmanim ir taisnība,  metot acīs, ka sabiedrība Latvijā ir pieradusi spriest par naudas dalīšanu, bet ne par to, kā naudu nopelnīt. Tomēr tad būtu loģiski sagaidīt, ka tikpat aktīvi, cik premjers aizstāv taupības nepieciešamību, viņš ģenerētu idejas, kā palīdzēt naudas pelnītājiem.

Tātad: pirmkārt, politiskā līmenī dot rīkojumu Valsts ieņēmumu dienestam saudzīgāk rīkoties ar soda naudu un citu represiju pielietošanu nodokļu maksājumu kavēšanās gadījumā. Otrkārt, sagatavot tieslietu sistēmu tam, ka ekonomiskās spriedzes apstākļos palielinās tiesvedību skaits – lai nav tā, ka tiesas, maksātnespējas institūcijas aizrijas un to kapacitātes trūkums nogremdē arī tos, kuri ķepurojas un grib strādāt. Treškārt, beidzot tikt skaidrībā ar ES finansējuma saņemšanas birokrātiskajiem džungļiem.