Zanders: Krīzes lielākā bīstamība ir galvās, nevis ciparos

Autors: Māris Zanders @ 30.10.2008

Foto: LETA

Pēc oktobra pirmo dienu panikas pasaules finanšu tirgos mēneša vidū jau sāka parādīties pirmie aprēķini, ko šī krīze reāli nozīmēs kredītresursu sadārdzinājumā un samazinājumā. Starptautiskais Valūtas fonds nāca klajā ar kalkulāciju, ka ASV un Eiropas bankas zaudēs aktīvus apmēram 10 triljonu USD apmērā, kas atbilst aptuveni 14,5% no to kredītu apjoma. SVF izteica prognozi, ka krīzes dēļ kreditēšana ASV samazināsies par 7,3%, Lielbritānijā par 6,3%, pārējā Eiropā – par 4,5%. Tas attiecas arī uz Latvijas banku iespējām piesaistīt resursus Rietumos. Uz Latviju – ja skatās no mūsu eksporta viedokļa – attiecas arī SVF prognoze, ka finanšu krīze Rietumiem izmaksās 1,5% no IKP pieauguma. Speciālisti arī spriež, balstoties uz iepriekšējo starptautisko finanšu krīžu pieredzi, ka atkopšanās ilgs apmēram četrus gadus. Nav iepriecinoši, tomēr vismaz kaut kāda skaidrība.

Cita lieta, ka diskusijās par krīzes cēloņiem izskanēja arī viedoklis, ka: jā, var uzskaitīt kļūdas, kādas pieļāvušas centrālās bankas un uzraugošās institūcijas, tirgus dalībnieki un ierindas kredītu ņēmēji, tomēr esot pazīmes, ka pasaules ekonomika vispār attīstās, ja tā var teikt, no viena burbuļa līdz nākamajam. (Tiek pat izteikti minējumi, ka nākamais būs saistīts ar alternatīvo enerģiju tehnoloģijām.) Citiem vārdiem sakot, pasaules ekonomika ir kļuvusi lēcienveidīga (un attiecīgi arī ar kritumiem) vispār. Tā kā ietekmēt šajā aspektā mēs neko nevaram, nav arī vērts par to mazohistiski gausties, tomēr ir skaidrs, ka Latvijas ekonomiskā attīstība tuvākajās desmitgadēs noritēs uz nestabila (un bieži mums nelabvēlīga) pasaules fona.

Diemžēl nav pārliecības, ka vismaz daļa Latvijas sabiedrības – to skaitā uzņēmēju – ir gatavi šādam fonam. Šajā Kapitāla slejā jau pirms vairākiem mēnešiem bija rakstīts, ka, manuprāt, nenovērtēts riska faktors Latvijā ir vietējo menedžeru un pat firmu vadītāju jaunība un pieradums strādāt straujākas vai lēnākas, tomēr nepārprotamas izaugsmes apstākļos. Tagad, dažus mēnešus vēlāk, ikdienas sarunās redzu, ka prognoze diemžēl izrādījusies pareiza. Proti, virkne uzņēmumu īpašnieku, kuri piedzīvojuši 1995. un 1998. gada ekonomiskos sarežģījumus, apsver iespēju atgriezties pie tā laika metodes – mainīgās algas uzņēmumā (ja ienākumi ir mazāki, kā plānots, algas visiem samazinās, ja kaut nākamajā mēnesī tie palielinās, algas proporcionāli pieaug). Šie cilvēki sūkstās, ka kaut ko tādu piedāvāt šodien ir faktiski neiespējami – jauneklīgie menedžeri, projektu vadītāji utt. ir kategoriski pret, jo psiholoģiski: a) pietiekami neidentificējas ar uzņēmumu (jo pieraduši mainīt darba vietas, tiecoties pēc arvien augstāka atalgojuma), b) nav gatavi samazināt dzīves līmeņa prasības.

Te gan varētu piemetināt, ka Latvijā, manuprāt, vispār nav ekonomiskās krīzes pieredzes. Deviņdesmito gadu sākumā bija ne tik daudz krīze, cik haoss – attiecīgi arī jaunas iespējas – un grūtības sākt no „nulles” (atkal jaunas iespējas). Banku krīze deviņdesmito gadu vidū – šokējoša, bet vērtīga mācību stunda par finanšu sistēmas pamatu pamatiem. T. s. Krievijas krīze lielākoties skāra uz šo tirgu orientētos. Situācija, ka samazinās gan iekšējais pieprasījums, gan eksports, gan naudas ieplūde, ir mums nepieredzēta. Mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē bezdarba līmenis virs 10% utt. Rezumējot – sabiedrības psiholoģiskā sagatavotība ekonomiskās lejupslīdes periodam ir zema.

Savukārt iespējama slīgšana pesimismā nav tikai jautājums par indivīda psiholoģisko komfortu, bet arī par viņa attieksmi pret darbu, rakstītiem un nerakstītiem spēles noteikumiem sabiedrībā. Visticamākais, ka šī attieksme kļūs draņķīgāka. Tādējādi palielinās līderu lomu, kuri spētu cilvēkus motivēt, būt t. s. labo ziņu nesēji. Laikam jau politiķi un pusoficiālais viedokļu regulāro paudēju korpuss šim mērķim nederēs. Un tad nu jāsecina, ka šī papildus atbildība gulsies uz uzņēmēju kā firmu īpašnieku un vadītāju pleciem.
Tādēļ masu saziņas līdzekļi savu artavu varētu dot, vairāk rakstot par šādiem cilvēkiem, kuri mācējuši saviem darbiniekiem un partneriem godīgi izskaidrot situāciju un vienlaicīgi dot impulsu nenokārt galvas.