Zanders: vai premjera partija pati zina, ko grib?

Autors: Māris Zanders, Kapitāla galvenais redaktors @ 29.01.2010

Foto: Ieva Salmane

Rodas sajūta, ka ekonomiskā politika Latvijā notiek pēc principa „solis uz priekšu, solis atpakaļ”. No vienas puses, aizvadītajā mēnesī uz priekšu pavirzījās pareiza lieta – grozījumi Komerclikumā, kas SIA minimālo pamatkapitālu samazina no 1000 uz 100 latiem. Kā jau teicu, lēmums pareizs, un valdošā koalīcija varēs raportēt, ka šādi veicina mazo un vidējo biznesu Latvijā. Bet kāda jēga šādam atbalstam, ja citi valdības lēmumi par nodokļiem – kaut vai iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes paaugstināšana pašnodarbinātajiem no 15% uz 26% – mazina jebkādu vēlmi kaut ko šajā valstī uzsākt?

Ir vecs teiciens, ka normāli cilvēki ir teju vai jebkurā partijā. Pazīstu tādus arī premjera partijā. Attiecīgi t. s. neoficiālās pačalošanās esmu jautājis, kāpēc tik bieži nodokļu politikā redzama nekonsekvence, sasteigti lēmumi un, no otras puses, jēdzīgas idejas – paša JL cilvēku izvirzītas – kaut kur nogulsnējas? Tā kā šādas sarunas nenotiek ierakstā, uzrunātie jaunlaicēni ne tik daudz vaino koalīcijas partnerus, cik Finanšu ministrijas ierēdņus. Un te nu es nesaprotu: atsevišķos gadījumos ministrs Repše demonstrē apbrīnojamu nelokāmību (piemēram, batālijās ap VID vadītāju), citos – turklāt ne mazāk svarīgos – izrādās – viņš īsti netiek galā ar saviem padotajiem.

Tas savukārt rada bažas, ka tās jēdzīgās idejas, kas nodokļu jautājumos virmo JL iekšienē, neīstenosies, jo ministrs nespēs pārlauzt savu ierēdņu pretestību.
Minēšu piemēru. JL vadošo personāžu daļā ir radies viedoklis – pat ja ekonomiskā situācija nostabilizējas, iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme (26%) samazināta netiks (tāpēc, ka tā nu atbilst vidējam ES līmenim, piemēram). Toties, lai cilvēku ienākumi tomēr pavairotos, varētu palielināt izglītībai un medicīnai atvēlētos t. s. attaisnotos izdevumus, ko fiziskā persona var saņemt atpakaļ no valsts. Nekomentēšu, cik viegli naudu atdabūt praksē, bet ideja ir skaidra un samērā jēdzīga. Diemžēl man nez kādēļ liekas, ka šī doma, lai gan nāk no paša partijas, atdursies pret to, ka Repše sākumā publiski novērtēs to kā interesantu domu, bet vēlāk teiks, ka „pēc ekspertu atzinuma” tā tomēr nav īstenojama.

Tā kā JL rokās ir gan FM, gan EM, tieši no JL atkarīgs, kā valdība tiks galā ar vienu no 2010. gada lielākajiem izaicinājumiem. Un tas ir – valsts politikā sabalansēt t. s. ēnu ekonomikas apkarošanu un ekonomikas atkopšanos. Neviens jau nestrīdas, ka ēnu ekonomika noplicina budžeta ieņēmumus un attiecīgi izdevumus, ka tā kropļo konkurenci utt. Tomēr te nepieciešama ļoti niansēta pieeja, jo, krasi vēršoties pret nodokļu nemaksāšanu, var panākt pretējo – darbavietu un ienākumu (kaut pelēku un puspelēku) kritumu. Grūti jau pateikt, kur ir tā smalkā robeža starp vajadzīgu, tēlaini izsakoties, acu pievēršanu no valsts puses un ieslīdēšanu anarhijā, tomēr pārcensties ar privātā sektora saukšanu pie kārtības nevajadzētu. Un te, ja off – record parunājas ar dažādiem JL ministriem un vadītājiem, var dzirdēt atšķirīgas versijas, kā izturēties pret uzņēmējiem.

Šajā gadījumā runa nav par to, vai šādas iekšējās pretrunas kavē JL kā partijai gaidāmo vēlēšanu konteksta – tā nu būtu viņu pašu problēma. Diemžēl Latvijas uzņēmēji ir pārāk atkarīgi no šīm svārstībām un mēness fāzēm, tādēļ būtu ļoti vēlams, lai būtu skaidrība, kurš JL veido ekonomisko politiku – t. s. pragmatiskais spārns (A. Kampars, Dz. Zaķis u. c.) vai finansisti grāmatveži (E. Repše u. c.). Neatklāšu arī nekādu noslēpumu, sakot, ka (tāpat kā citu partiju gadījumos) ap JL rotē zināms uzņēmēju slānis. Ja neskaita tīrus konjunktūristus, daļai motivācija ir „izvēlies mazāko ļaunumu”, jo tad, ja pie varas nāks citi, būšot vēl trakāk. Lai nu tā būtu, tomēr tad jautājums ir, kāpēc šīs uzņēmēju grupas balsis faktiski nedzird? Kāpēc viņi ir ļāvuši ņemt virsroku grāmatvežu spārnam? Un kur tad JL sabiedroto (vismaz tā raksta prese) Sabiedrība citai politikai ekonomistu (J. Ošlejs, G. Kokins u. c.) ietekme?

Būsim reālisti: nekādi Saulveži Latvijas ekonomikai nepalīdzēs, ir jāstrādā ar to politisko materiālu, kāds nu ir. Attiecīgi aicinājums šim materiālam: ieviesiet lielāku disciplīnu un skaidrību paši savās domās un rīcībā.